Viens no AA līdzdibinātājiem skaidro anonimitātes būtību.
(..)
Kas vispār ir anonimitāte? Kāpēc mēs domājam, ka anonimitāte ir lielākā drošības garantija, kāda mūsu sadraudzībai iespējama? Kāpēc tā ir kļuvusi par mūsu personiskās uzupurēšanās lielāko simbolu un par visu mūsu tradīciju un dzīvesveida garīgo atslēgu?
Es ļoti ceru, ka sekojošais stāsts no AA vēstures sniegs atbildi, kuru mēs visi meklējam.
Pirms vairākiem gadiem kāds populārs futbolists, kļuvis par AA biedru, uzsāka skaidrības ceļu. Tā bija brīnumaina atgriešanās dzīvē, prese veltīja viņam veselu ovāciju vētru un, līdz ar to, atzinību guva arī visa AA kustība. Miljoni populārā sportista fanu lasīja viņa vārdu un redzēja attēlus, kuru parakstos viņš bija minēts kā AA biedrs. Tas nesa labumu arī AA, jo piesaistīja daudzus alkoholiķus. Mums tas patika. Es jutos īpaši pacilāts, jo šis notikums deva man jaunas idejas.
Drīz arī es atrados lielajā apritē, priecīgu sirdi fotografēdamies un sniegdams intervijas pa labi un pa kreisi. Biju sajūsmināts redzot, ka spēju iekļūt laikrakstu pirmajās lappusēs gluži tāpat kā slavenais sportists. Starp citu, viņš nespēja ilgi noturēties šajā publicitātes virsotnē, bet man tas izdevās. Man tikai vajadzēja braukāt apkārt un uzstāties ar runām, pārējo paveica vietējās AA grupas un avīzes. Kad es nesen pārlapoju tā laika avīžrakstus, biju satriekts. Izrādījās, ka divus, trīs gadus es biju darbojies kā pats varenākais AA anonimitātes grāvējs.
Tāpēc es nevaru pārmest nevienam anonīmajam alkoholiķim, kurš pēc tam ir vēlējies pagozēties slavas saulītē. Pirms daudziem gadiem es pats biju parādījis viņiem piemēru.
Tolaik man tā šķita vispareizākā rīcība. Izdomājis attaisnojumu, es izbaudīju situāciju. Es biju sajūsmā, lasot slejām garos rakstus par “biržas mākleri Bilu”, vīru, kas izglābis tūkstošiem žūpu – un kam bija minēts pilns vārds un bilde klāt!
Tad šīs saulainās debesis sāka drusku apmākties. No AA dalībnieku lūpām atskanēja skeptiski iebildumi. “Šis Bils tēlo lielo vadoni. Dr. Bobs netiek pienācīgi novērtēts.” Vai arī: “Ja nu visa šī publicitāte sagroza Bilam galvu, un viņš pēkšņi piedzeras?”
Tas man iedzēla. Kā viņi uzdrīkstas nosodīt mani, kurš dara tik daudz laba? Es atbildēju saviem kritiķiem, ka mēs dzīvojam Amerikā. Vai tad viņi nezina, ka šajā valstī katram ir tiesības brīvi izteikties? Un vai tad šīs valsts, tāpat kā visu citu, priekšgalā neatrodas plaši pazīstami vadītāji? Anonimitāte varbūt ir derīga caurmēra anonīmajam alkoholiķim. Tomēr AA līdz dibinātājiem vajadzētu būt izņēmumam. Sabiedrībai noteikti ir tiesības zināt, kas mēs esam.
Īstie AA varas alcēji (prestiža kārie, man līdzīgie) ātri pievienojās manam viedoklim. Viņiem arī esot jāpiešķir izņēmuma tiesības. Viņi apgalvoja, ka anonimitāte sabiedrības priekšā ir domāta kautrīgiem ļautiņiem. Visām drosmīgajām dvēselēm jāiztaisno pleci zibspuldžu gaismā. Mums jākļūst pazīstamiem. Šāda drosme palīdzēs ātri izdzēst alkoholiķos iededzināto kauna zīmi. Sabiedrība uzreiz ieraudzīs, cik priekšzīmīgi pilsoņi var būt atveseļojušies alkoholiķi. Tā arvien vairāk AA biedru pārkāpa anonimitātes principu, apgalvodami, ka dara sadraudzībai labu. Vai tad slikti, ka dzērājs tiek nofotografēts blakus gubernatoram? Viņi abi taču ir pelnījuši šo godu, vai ne? Un tā mēs drāzāmies taisni strupceļā.
Nākamais anonimitātes pārkāpums izskatījās vēl rožaināks. Kāda mana laba paziņa, AA biedre, nolēma nodarboties ar alkoholiķu izglītošanu. Kādas lielas universitātes katedra, kuru interesēja alkoholisma problēmas, piedāvāja viņai uzstāties auditorijas priekšā un stāstīt, ka alkoholiķi ir slimi cilvēki un kā viņiem iespējams palīdzēt. Mana paziņa bija lieliska runātāja un arī labi rakstīja. Vai viņai bija tiesības atklāt cilvēkiem, ka viņa nāk no AA? Kāpēc gan ne? Izmantojot AA vārdu, viņa veiktu labu reklāmu alkoholiķu izglītošanas jomā un arī pašai AA. Es nolēmu, ka viņas priekšlikums ir lielisks, un devu tam savu svētību.
Tolaik AA jau sāka gūt slavu, tās vārdam bija svars. Pateicoties manam atbalstam un sievietes pašas lieliskajām spējām, viņa tūdaļ guva panākumus. Viņas vārds un attēls, kopā ar lieliskajām atsauksmēm par izglītības projektu un visu AA ātri parādījās gandrīz vai katrā lielākajā Ziemeļamerikas laikrakstā. Pieauga sabiedrības izpratne par alkoholismu, samazinājās neiecietība pret alkoholiķiem un uz AA nāca jauni biedri. Vai tad tas bija kas slikts?
Bija gan. Īslaicīga labuma dēļ mēs pieļāvām lielu un ilglaicīgi postošu kļūdu.
Drīz kāds AA dalībnieks sāka izdot kareivīgu žurnālu, kura mērķis bija panākt pilnīgu alkohola aizliegumu. Viņš iedomājās, ka AA uzdevums ir padarīt pasauli pilnīgi ”sausu”. Viņš atklāja, ka pieder pie AA, un brīvi izmantoja AA vārdu, lai uzbruktu ļaunumam, ko rada viskijs, tā ražotāji un patērētāji. Arī viņš apgalvoja, ka izglītojot cilvēkus un viņa izglītības metode esot “vienīgā pareizā”. Kas attiecas uz to, ka AA tika ievilkts asās publiskās diskusijās, viņš uzskatīja, ka tieši tā tam arī jābūt. Tāpēc viņš ne mirkli nevilcinājās izmantot tajās AA vārdu. Protams, viņš atteicās no savas anonimitātes, lai veicinātu paša loloto ideju.
Sekoja alkoholisko dzērienu ražotāju asociācijas piedāvājums kādam no AA biedriem uzņemties “izglītošanas” darbu. Cilvēkiem jāizskaidro, ka pārmērīga alkohola lietošana nodara ļaunumu ikvienam un ka zināmai ļaužu daļai – alkoholiķiem – vajadzētu no tā atteikties vispār. Kas vainas piedāvājumam?
Āķis bija tāds, ka mūsu draugam no AA nācās lauzt savu anonimitāti. Jebkuru publikāciju viņam vajadzēja parakstīt ar pilnu vārdu un uzvārdu un norādi, ka viņš ir AA biedrs. Tas, protams, radītu sabiedrībā iespaidu, ka AA atbalsta “izglītošanu” alkohola ražotāju gaumē.
Lai gan abas šīs idejas apsīka jau sākotnē, draudi AA bija šausmīgi. Mums beidzot kļuva skaidrs, iesaistoties svešos pasākumos un publiski deklarējot savu piederību AA, ikviens AA biedrs varēja sasaistīt AA vārdu ar jebkuru uzņēmumu un iesaistīties jebkurā diskusijā, labā vai sliktā. Jo lielāku svaru iegūtu AA vārds, jo lielāks kļūtu kārdinājums to izmantot.
Nākamais pierādījums nāca ātri. Vēl kāds AA dalībnieks sāka vilkt mūs publiskas reklamēšanās virzienā. Kāda dzīvības apdrošināšanas kompānija nolīga viņu nolasīt divpadsmit “lekciju” ciklu par AA darbību kādā no valsts raidstacijām. Tā vienlaicīgi būtu lieliska reklāma gan dzīvības apdrošināšanas kompānijai, gan AA un, saprotams, arī mūsu draugam – lielisks komplekts!
Mēs AA birojā izlasījām piedāvātās lekcijas. Puse no tām bija veltītas AA, puse – mūsu drauga reliģiskajai pārliecībai. Tas varēja radīt maldinošu priekšstatu par AA, jo pret mums tiktu vērsts uz reliģiskiem aizspriedumiem balstīts viedoklis. Tāpēc mēs iebildām.
Mūsu draugs nekavējoties atbildēja ar kaismīgu vēstuli, kurā izklāstīja, ka uz šo lekciju lasīšanu viņu pamudinājusi “iedvesma”. Mēs nedrīkstot nostāties pret viņa tiesībām brīvi izteikties. Lai gan par lekcijām viņam piedāvāta samaksa, viņa vienīgais mērķis esot AA darba veicināšana. Mēs paši esot vainīgi, ja nesaprotot, kas AA nāk par labu! Lai mēs un visa AA Pilnvaroto padome ejot pie velna. Lekcijas drīz skanēšot radio.
Situācija sarežģījās. Laužot anonimitāti un izmantojot AA vārdu saviem nolūkiem, mūsu draugs pārņemtu mūsu funkciju veidot attiecības ar sabiedrību, radītu mums ar reliģijas jautājumiem saistītas problēmas un iepītu mūs reklāmas biznesā, un apdrošināšanas kompānija viņam vēl par to kārtīgi samaksātu.
Vai tas nozīmēja, ka, tikai pārkāpjot anonimitātes principu un iestāstot sev, ka dara mums labu, jebkurš nevadāms AA dalībnieks jebkurā brīdī un vietā varēja apdraudēt visu mūsu sadraudzību? Mēs iztēlojāmies, kā ikviens AA biedrs, kas strādā reklāmas jomā, uzmeklē komerciālus sponsorus un izmanto AA vārdu, lai tirgotu visu, no sāļajiem cepumiem līdz plūmju sulai.
Kaut kas bija jādara. Mēs paziņojām savam draugam, ka arī AA ir tiesības brīvi izteikties. Mēs neliksim šķēršļus viņa publiskajai darbībai, bet varam garantēt, ka viņa sponsors saņems vairākus tūkstošus AA dalībnieku protesta vēstuļu, ja šīs lekcijas atskanēs radio. Mūsu draugs atteicās no projekta.
Tomēr mūsu anonimitātes dambī joprojām bija sūces. AA biedri sāka vilkt mūs politikā. Viņi sāka klāstīt atsevišķu štatu likumdošanas orgāniem – protams, publiski – kādas ir visa AA vēlmes rehabilitācijas, finanšu un likumdošanas jomās.
Tā daži no mums, publicējot presē savu pilnu vārdu un uzvārdu un bieži arī attēlu, kļuva par lobētājiem. Citi deva padomus policijai un tiesnešiem, kurus dzērājus vajadzētu nosūtīt pie AA, kurus likt cietumā.
Pēc tam sākās ar anonimitātes pārkāpšanu saistītas finansiālas problēmas. Ap šo laiku lielākā daļa AA biedru jau saprata, ka mums vajadzētu izbeigt publisku līdzekļu vākšanu AA vajadzībām. Taču manas universitātes sponsorētās paziņas darbība tikmēr strauji vērsās plašumā. Šim nolūkam viņai bija vajadzīgs oficiāls un likumīgi iegūts pamatīgs finansējums, tāpēc viņa sāka finansējuma piesaistes kampaņu. Tā kā viņa bija AA dalībniece un nemitīgi to atgādināja, daudzus ziedotājus pārņēma neizpratne. Daži sprieda, ka AA nodarbojas ar izglītošanas darbu, citi iedomājās, ka naudu vāc pati AA, lai gan ne viens, ne otrs no šiem pieņēmumiem neatbilda patiesībai.
Un tā AA vārds tika izmantots naudas vākšanai tieši tajā laikā, kad mēs mēģinājām skaidrot ļaudīm, ka AA nevēlas pieņemt ārpus organizācijas iegūtus līdzekļus.
Redzot notikušo, mūsu paziņa, lieliska AA dalībniece, mēģināja atgūt savu anonimitāti. Tas nenācās viegli, jo viņas vārds bija ieguvis plašu publicitāti. Bija vajadzīgi vairāki gadi, tomēr viņa to spēja, un visu mūsu vārdā es gribu viņai par to pateikties.
Šis precedents bija rosinājis dažus AA dalībniekus vākt publiskus ziedojumus – gan alkoholiķu ārstēšanas iestādēm, gan darbam ar Divpadsmito soli, gan AA veidotām pansijām, klubiem un tamlīdzīgiem pasākumiem, un pārsvarā tas viss tika darīts, neievērojot anonimitāti.
Tālāk mūs pārsteidza ziņa, ka esam iesaistīti politiskā kampaņā. Šoreiz kāda atsevišķa mūsu dalībnieka mērķu piepildīšanai. Kandidēdams uz vēlētu amatu, viņš saistīja savu politisko kampaņu ar piederību AA. Viņš paziņoja, ka sen ir nostājies uz skaidrības ceļa. Tā kā štatā, kur viņš dzīvoja, AA bija ieguvusi plašu popularitāti, viņš iedomājās, ka piederība AA palīdzēs viņam uzvarēt vēlēšanās.
Viens no interesantākajiem stāstiem par šo tēmu vēsta, kā AA vārds ticis izmantots tiesas prāvā par goda un cieņas aizskaršanu. Kāda AA dalībniece, kuras vārds un profesionālie sasniegumi bija pazīstami trijos kontinentos, uzzināja par vēstuli, kura, pēc viņas domām, grāva viņas profesionālo reputāciju. Kopā ar savu advokātu, arī AA biedru, viņa nolēma rīkoties lietas labā. Viņi secināja, ka gan sabiedrība, gan AA pilnīgi pamatoti sadusmosies, ja apmelojošie fakti nāks atklātībā. Drīz vien vairāku avīžu virsrakstos bija lasāms, ka AA palīdz savai dalībniecei – kura, protams, tika nosaukta pilnā vārdā – uzvarēt prāvā par cieņas aizskaršanu. Tālāk kāds ievērojams radio komentētājs to pašu pavēstīja aptuveni divpadsmit miljonu auditorijai. Tas atkal pierādīja, ka AA vārdu var izmantot tīri personīgiem mērķiem, šoreiz visas valsts mērogā.
To gadu Centrālā AA biroja dokumentācija atklāj daudzus šādus, ar anonimitātes pārkāpumiem saistītus notikumus, un vairumā gadījumu mēs gūstam līdzīgu mācību.
Tie stāsta, ka mēs, alkoholiķi, esam varenākie izgudrotāji pasaulē. Balstoties uz domu, ka, pārkāpjot anonimitāti, mēs AA labā it kā veicam varenus darbus, mēs atkal iesaistāmies senajā, postošajā cīņā par personīgo varu un prestižu, par sabiedrības cieņu un arī naudu. Patiesībā tās ir mūsu vecās dziņas, kas jau reiz ievilka mūs dzeršanā. Tie ir tie paši spēki, kas šodien plosa visu cilvēci. Vēl vairāk, šie piemēri rāda, ka brīnumaini atjautīgie anonimitātes pārkāpēji var kādu dienu aizraut sev līdzi bezdibenī visu mūsu sadraudzību.
Tāpēc mēs esam pārliecināti – ja šādi spēki mūsu sadraudzībā kādreiz ņems virsroku, tā ies bojā, tāpat kā cilvēces vēstures gaitā ir gājušas bojā citas sabiedrības. Ne mirkli mēs nedrīkstam pieļaut domu, ka atveseļojies alkoholiķis ir labāks vai stiprāks par citiem. Nedrīkst iedomāties, ka, ja divdesmit gadu laikā ar AA nekas slikts nav noticis, tad nekad arī nenotiks.
Mūsu galvenā cerība balstās uz faktu, ka mūsu pieredzes kopums, kā alkoholiķiem un kā AA biedriem, beidzot mums ir iemācījis, cik liels spēks piemīt šīm pašiznīcināšanās tieksmēm. Šī smagi nākusī mācība ir nobriedinājusi mūsu gatavību vienmēr uzupurēties, cik vien būs nepieciešams, lai saglabātu mums tik dārgo sadraudzību.
Tieši tāpēc mēs uzlūkojam anonimitāti vispārīgi publiskajā līmenī kā mūsu galveno aizsardzības līdzekli pret mūsu pašu tieksmēm, kā visu mūsu tradīciju vairogu un kā viscildenāko pašatteikšanās simbolu.
Protams, nevienam AA dalībniekam nav jāievēro anonimitāte pret ģimeni, draugiem vai kaimiņiem. Atklātība parasti ir laba un pareiza rīcība. Nav arī īpašu briesmu, ja mēs runājam grupās vai atklātajās AA sapulcēs, ar noteikumu, ka prese atklāj tikai mūsu vārdus, ne uzvārdus.
Taču plašākas sabiedrības priekšā – presē, radio, kino, televīzijā un tamlīdzīgi – mūsu pilnu vārdu un fotoattēlu publicēšana ir bīstama. Tas nozīmētu izlaist no būra briesmīgus postošus spēkus, kas apslēptā veidā joprojām mīt mūsos. Šī būra durvīm jābūt un jāpaliek aizslēgtām.
Mēs tagad pilnībā apzināmies, ka simtprocentīga anonimitāte sabiedrības priekšā AA pastāvēšanai ir tikpat svarīga, cik simtprocentīga skaidrība ir svarīga katra atsevišķa AA dalībnieka dzīvībai. Tas nav baiļu radīts secinājums, to mums saka ilgi krātas pieredzes balss. Es esmu pārliecināts, ka mēs pratīsim tajā ieklausīties, un vajadzības gadījumā mūsu spēks būs atteikšanās. Tiešām, mēs esam šajā balsī ieklausījušies. Šodien ir palikusi tikai neliela saujiņa anonimitātes pārkāpēju.
Par visu šo es runāju no sirds. Es to saku tāpēc, ka zinu, kāds kārdinājums ir slava un nauda. Es to saku tāpēc, ka pats reiz biju anonimitātes pārkāpējs. Es pateicos Dievam par to, ka pirms daudziem gadiem pieredzējušu draugu padoms apturēja mani uz šīs riskantās takas, pa kuru es būtu varējis aizvilkt līdzi visu mūsu sadraudzību. Tā es sapratu, ka īslaicīgs vai šķietams labums bieži vien var būt ilglaicīgas labklājības nāvīgākais ienaidnieks. Kad runa ir par AA pastāvēšanu, mūsu rīcības motīviem jābūt pilnīgi nesavtīgiem.
Mēs gribam saglabāt simtprocentīgu anonimitāti vēl kāda svarīga, bieži bez uzmanības atstāta iemesla dēļ. Tā vietā, lai panāktu AA vairāk publicitātes, minētie, uz pašlabumu balstītie anonimitātes pārkāpumi varēja sagraut brīnišķīgās
attiecības, kādas tagad mums ir ar presi un sabiedrību. Varēja gadīties, ka prese vairs nav labvēlīga, bet sabiedrība zaudē uzticību mums.
Daudzus gadus ziņu kanāli ir apveltījuši AA ar nebeidzamu entuziastisku reportāžu straumi, gluži neproporcionālu jaunumu aktualitātei. Redaktori skaidro mums, kāpēc viņi tā rīkojas. Viņi atvēl mums vietu un laiku tāpēc, ka pilnībā uzticas AA. Pēc viņu vārdiem, šī uzticība balstās uz mūsu nepiekāpību jautājumā par personīgo anonimitāti.
Nekad agrāk žurnālistiem un sabiedrisko attiecību speciālistiem nav nācies dzirdēt, ka kāda organizācija atteiktos no iespējas publiski reklamēt savus līderus un dalībniekus. Viņiem šī dīvainā un svaigā novitāte vienmēr bija AA pilnīga godīguma pierādījums – nevienam AA nav personiskas ieinteresētības.
Tas, pēc viņu vārdiem, ir galvenais viņu labvēlīgās attieksmes iemesls. Tieši tāpēc viņi turpina gadu pēc gada nemitīgi nest visai pasaulei AA vēsti par atveseļošanos.
Ja anonimitātes pārkāpumi būtu sasnieguši tādu mērogu, ka prese, sabiedrība un mūsu potenciālie biedri, alkoholiķi, sāktu apšaubīt mūsu darbības motivāciju, mēs noteikti zaudētu šīs ļoti vērtīgās publicitātes iespējas un, līdz ar to, – neskaitāmus nākošos AA dalībniekus. Sabiedrība gūtu arvien mazāk un arvien negatīvāku informāciju par AA. Tāpēc klintī iekaltais aicinājums ir nepārprotams. Daudzi no mums to jau redz, un drīz to saredzēs arī pārējie, un tāpēc es esmu pilnīgi pārliecināts, ka šāda melna diena mūsu sadraudzībai nekad nepienāks.
Ilgus gadus es kopā ar Dr. Bobu darīju visu iespējamo, lai saglabātu anonimitātes tradīciju. Neilgi pirms Dr. Boba nāves viņa draugi ierosināja, ka par godu viņam un viņa sievai Annai vajadzētu uzcelt pamatīgu pieminekli vai pat kapeni – dibinātājam pienācīgu piemiņas vietu. Dr. Bobs pateicās un atteicās. Kādu laiciņu vēlāk viņš man par to stāstīja un teica: “Debess žēlīgā, Bil, kāpēc gan tevi un mani nevar apglabāt tāpat kā visus citus?”
Pagājušā vasarā es apciemoju Akronas kapsētu, kur dus Bobs un Anna. Uz viņu vienkāršā kapakmens nav ne vārda par Anonīmajiem alkoholiķiem. Es no aizkustinājuma apraudājos. Vai šis brīnišķīgais pāris bija tik konsekvents personiskās anonimitātes ievērošanā, ka pat uz sava kapakmens atteicās minēt vārdus “Anonīmie alkoholiķi”?
Man šķiet, ka tas viņiem nemaz nebija prātā. Es domāju, ka šis cildenais, pēdējais paraugs rāda pašaizliedzību, kas jau kļuvusi par viņu otru dabu, – un tas noteikti sniegs AA daudz ilglaicīgāku labumu, nekā varētu sniegt visneiedomājamākā popularitāte vai smalks mauzolejs.
Mums nav jābrauc uz Ohaio štatu, Akronas pilsētu, lai ieraudzītu Dr. Boba pieminekli. Viņa īstais piemineklis ir redzams pašā AA, visā sadraudzības plašumā. Paskatīsimies vēlreiz uz šī pieminekļa īsto uzrakstu – tas ir tikai viens vārds, ko esam iekaluši mēs, Anonīmie alkoholiķi. Šis vārds ir – uzupurēšanās.
Bils V.
1959. gada janvāris
Viss raksts lasāms izdevumā – Bils V. “Rakstu izlase”, 2009., 28.–35. lpp.