Laimīgā loze

Šis AA biedrs uzskata – viņam paveicās, ka spēja palikt skaidrā tik jauns. Bet diez vai tas ir viņa nopelns.

Skaidrību uzsāku, kad man bija 25 gadi. Kā esmu paradis uzskatīt – tas ir mans laimests loterijā. Nezinu, kādēļ zvaigznes sakrita tā, ka jau pēc aptuveni 10 gadus ilgas aktīvas alkohola lietošanas, man viss bija tā noriebies, ka biju gatavs iegūglēt vārdu “narkologs” un tā uzsākt savu skaidrības ceļu. Patiesībā tajā brīdī, kad sēdēju pie datora, šķiet, pirmo reizi to desmit lietošanas gadu laikā biju noturējies skaidrā divas (!) nedēļas. Protams, tas notika pēc vairāku dienu ilga plosta. Un šīs divas nedēļas teju neizgāju no mājām, nesatikos ar draugiem, vārdu sakot – nedarīju neko, kas varētu likt manai rokai pastiepties pēc glāzes.

Par laimi, šajā brīdī biju godīgs pret sevi un sapratu, ka šī divu nedēļu “skaidrība” jeb, precīzāk sakot, turēšanās ir kā gumijas stiepšana – agrāk vai vēlāk tā plīsīs. Un šoreiz es tiešām ļoti, ļoti, ļoti negribēju vairs dzert. Tādēļ pirmo reizi pats, nelūdzot palīdzību vecākiem vai kādam citam, ķēros pie narkologa meklēšanas un sarunāju vizīti tuvākajā laikā un tuvākajā poliklīnikā. Lai arī šķita, ka esmu godīgs pret sevi par savu lietošanu, tomēr klusībā cerēju, ka narkologs man pateiks, ka esmu vēl jauns (25 gadi tikai!), varu padzert kādas tabletes vai tējas vai aiziet vēl uz trīs vizītēm un būs OK. Arī šoreiz man ļoti paveicās un nenotika pēc mana prāta.

Daktere uzdeva vairākus jautājumus par maniem lietošanas paradumiem un alkoholismu ģimenē (tā tur noteikti netrūkst), teica, ka redz pēc acīm, ka ar mani nav labi. Jā, tolaik arī pamatīgi cietu no panikas lēkmēm, trauksmes, ko mācēju ārstēt tikai ar alkoholu. Narkoloģe ieteica 28 dienu ārstniecības programmu. Galu galā tomēr devos uz 10 dienu programmu, jo pirmajā bija jāgaida rindā. Lai vai kā, tas man pašam nozīmēja to, ka esmu spēris pirmos soļus uz skaidrības ceļa. Pat šodien, 17 gadus vēlāk, nezinu, kas bija tas, kas man lika tik ļoti gribēt būt skaidrā. Mani varianti: a) izmisums; b) ticība tam, ka miršu vai sajukšu prātā, ja turpināšu lietot; c) spīts.

Turpmākais īsumā – atveseļošanās iestādē AA vēsti nesa divas māsas, ar kuru palīdzību pēc iznākšanas no šīs iestādes sāku apmeklēt AA sapulces. Forši. Stāsta beigas. Viņš dzīvoja laimīgs līdz mūža galam… Nē.

AA mani kaitināja daudzas lietas un it īpaši izmantotā terminoloģija. “Lielā” grāmata, “brāļi un māsas”, “sadraudzība” un, protams, “Dievs”. Man arī nepatika, kā man tolaik šķita, pārspīlētā sarokošanās, apskaušanās un visas citas draudzības un mīlestības izpausmes, bet es gribēju būt skaidrā un man nebija ilūziju, ka to spēšu viens. Tāpēc divas reizes nedēļā apmeklēju sapulces un reizi nedēļā gāju pie terapeita.

Savā prātā biju nolēmis, ka, neraugoties uz to, ka nedzeru, es nepalikšu par nūģi. Spītīgi turpināju apmeklēt ballītes pie bijušajiem pudeles brāļiem dzīvokļos, reizēm vazājos pa Vecrīgas krogiem un arī no rītiem mēdzu saviem čomiem aiznest materiālu, ar ko salāpīties, jo biju taču skaidrā – man bija nauda un varēšana aiziet svētdienā uz veikalu. Visos šajos pasākumos ļoti daudz pīpēju un ļoti daudz dzēru kokakolu un kafiju. Rezultātā – naktī, kad pārējie bija pālī un es devos mājās, trīcēju kā apšu lapa. Laikam no nikotīna un kofeīna daudzuma. Turklāt rītos pēc šādiem pasākumiem mani atplestām rokām sagaidīja “sausā poha”.

No šī brīža skatupunkta teiktu, ka rīkojos muļķīgi – staigāju pa plānu ledu. Es riskēju ar savu skaidrību. Tomēr tajā brīdī man bija svarīgi apzināties, ka man ir brīvība to darīt. Neviens AA biedrs man neteica: “Tu nedrīksti iet uz Vecrīgas krogiem piektdienas vakarā.” Vai – “Ja tu lāpīsi savus vecos čomus svētdienas rītos, tad drīz vien pats sāksi ar viņiem dzert kopā.” Nē, es sapulcēs tikai dalījos savā pieredzē un uzklausīju citu pieredzi. Manuprāt, tieši šis aspekts un biedru pieredzes man palīdzēja saprast pašam, ka, turpinot šādi staigāt pa naža asmeni, es savu skaidrību zaudēšu. Pakāpeniski atteicos no krogu apmeklēšanas, čomiem atteicu aliņu pirkšanu, kā arī vairs neatbildēju uz zvaniem piektdienu naktīs. Tā nu lietojošie alkoholiķi vienu brāli zaudēja, bet… nelietojošie ieguva.

Šķiet, vislielākās pārmaiņas manī notika pirmajos aptuveni trīs gados. Gribētos domāt, ja uzturu savu skaidrību “asu”, pārmaiņas manī notiek nepārtraukti, bet tobrīd tās bija viskrasākās un droši vien manāmākās. Viens no svarīgākajiem dzīves aspektiem skaidrības sākumā man bija attiecības ar pretējo dzimumu. Lieki teikt, ka attiecības dzerošajā laikā bija tikai sekss pamatīgā alkohola mērcē. Labi, ne vienmēr biju tik piedzēries, ka neko neatcerējos, bet vienmēr biju kaut nedaudz iedzēris. Uzsākot skaidrību 25 gadu vecumā, protams, šī dzīves sadaļa šķita īpaši svarīga.

Lai gan man bija daudz baiļu šajā sakarā, fakts, ka aizvien ilgāk dzīvoju skaidrā, man deva drosmi un pārliecību mēģināt uzsākt romantiskas attiecības un nebaidīties no neveiksmes. Bija brīži, kad šķita, ka esmu sačakarēts uz mūžu, ka nekad nespēšu būt patiesi pilnvērtīgās attiecībās, bet, tieši pateicoties šīm nedienām, uzrunāju savu pirmo sponsoru un sāku darbu ar soļiem. Kā ar to veicās, jau ir cits un garāks stāsts, bet rezultātā, kad biju skaidrā gadu, iepazinos ar sievieti, kura joprojām ir mana sieva un bērna māte.

Atskatoties uz skaidrības uzsākšanu jaunībā, man mirklī rodas divi secinājumi:

1.  Man paveicās, ka spēju palikt skaidrā tik jauns. Diez vai tas ir mans nopelns. Paldies Augstākajam Spēkam, kā es Viņu saprotu.

2.  AA programma man ļauj kļūdīties un ļauj eksperimentēt, mani neizslēdz, ja pilnībā nerīkojos pēc kaut kādiem noteikumiem. Brīvība krist man deva brīvību lidot.

A.

Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.