top of page

Nākamais atskaites punkts: emocionālā skaidrība

Viens no AA dibinātājiem Bils V. dalās pieredzē, kā iegūt emocionālo skaidrību.*

Man šķiet, daudziem vecbiedriem, kuri pakļāvuši mūsu AA “dzeršanas zāles” stingrai, taču veiksmīgai pārbaudei, joprojām bieži pietrūkst emocionālās skaidrības. Iespējams, viņi ievadīs nākamo lielo izrāvienu AA attīstībā – izrāvienu, kas nesīs daudz reālāku briedumu un līdzsvaru (citiem vārdiem sakot, pazemību) attiecībās ar sevi, ar mūsu biedriem un Dievu.

Šīs mums daudziem raksturīgās jauneklīgās tieksmes pēc atzinības, ideālas drošības un ideālas romantikas – tieksmes, kas piemērotas laikam, kad tev ir septiņpadsmit – pierādās esam neiespējams dzīves veids četrdesmit septiņu vai piecdesmit septiņu gadu vecumā.

Kopš AA pirmsākumiem esmu piedzīvojis sāpīgus kritienus šajās dzīves sfērās, jo neesmu varējis pieaugt ne emocionāli, ne garīgi. Ak Dievs, cik sāpīgi ir turpināt pieprasīt neiespējamo, un cik ļoti sāpīgi beidzot atskārst, ka esam mēģinājuši zirgu jūgt ratu aizmugurē. Nāk beigu agonija, kurā redzam, cik ļoti esam kļūdījušies, taču saprotam, ka nevaram nokāpt no šī emocionālā karuseļa.

Kā pārveidot pareizu prāta pārliecību pareizā emocionālā rezultātā un tādējādi vieglā, laimīgā un labā dzīvošanā – šī problēma skar ne tikai neirotiķus. Šī problēma skar dzīvi kopumā visiem mums, kuri nonākuši pie patiesas vēlēšanās pielietot pareizos principus visās mūsu dzīves jomās.

Pat tad, kad patiešām cenšamies, prieks un dvēseles miers vēl joprojām iet mums secen. Daudzi no mums, AA vecbiedriem, esam nonākuši šādā situācijā. Tā burtiskā nozīmē ir neciešama situācija. Kā lai mūsu bezapziņu – no kuras plūst tik daudz baiļu, kompulsiju un viltus cerību – pielāgo tam, kam mēs patiesi ticam, ko zinām un vēlamies? Par mūsu galveno uzdevumu kļūst tas, kā pārliecināt mūsu muļķīgo, nikno un slēpto tumšo pusi.

Nesen esmu sācis ticēt, ka tas ir iespējams. Es tam ticu, jo redzu, kā daudzi apjukušie – tādi kā jūs un es – ir sākuši gūt panākumus. Pagājušajā rudenī mani gandrīz nobeidza depresija, kas uzradās bez jebkāda šķietami racionāla iemesla. Es nobijos, ka mani piemeklēs kārtējais ilgais drūmais periods. Atceroties manu sāpīgo pieredzi ar depresiju, nākotne neizskatījās diez ko gaiša.

Es visu laiku uzdevu sev jautājumu: “Kāpēc Divpadsmit soļu darbs neatbrīvo mani no depresijas?” Stundām ilgi pētīju Svēta Franciska lūgsnu… “vairāk mierināt nekā būt mierinātam”. Skaidrs, ka šeit bija īstā formula. Bet kāpēc tā nedarbojās?

Pēkšņi es atskārtu, kas par lietu. Mans galvenais trūkums vienmēr bijusi atkarība – gandrīz absolūta atkarība – no cilvēkiem un apstākļiem, lai tie nodrošinātu mani ar atzinību, drošību u. tml. Kad man neizdevās šīs lietas iegūt saskaņā ar manām perfekcionista prasībām un sapņiem, es mēģināju tās izcīnīt. Līdz ar sakāvi nāca arī mana depresija.

Nebija ne mazāko iespēju padarīt Svētā Franciska mīlestības sniegšanu par efektīvu un priekpilnu dzīves veidu, kamēr netiku atbrīvojies no šīm liktenīgajām un gandrīz absolūtajām atkarībām.

Tā kā gadu gaitā biju piedzīvojis nelielu garīgu izaugsmi, šo biedējošo atkarību patiesā daba atklājās man tik acīmredzami kā nekad agrāk. Smeldamies spēku Dieva žēlastībā, cik vien varēju to nodrošināt ar lūgšanām, atklāju, ka man bija jāpieliek katra manas gribas un rīcības daļa, lai nocirstu šīs emocionālās atkarības no cilvēkiem, no AA – patiešām no jebkāda veida apstākļiem.

Tikai tad es varēju būt tik brīvs, lai mīlētu tā, kā mīlēja Francisks. Emocionālie un instinktīvie apmierinājumi bija papildu ieguvumi no mīlestības, spējas mīlēt un paust mīlestību atbilstoši katrai dzīves jomai.

Acīmredzot es nevarēju baudīt Dieva mīlestību, kamēr pats nesniedzu to atpakaļ Viņam, mīlot citus, kā Viņš man vēlējis. Un to es nespēju, kamēr vien kalpoju par upuri viltus atkarībām.

Jo mana atkarība nozīmēja prasību – prasību pārvaldīt un kontrolēt apkārtējos cilvēkus un apstākļus.

Lai gan vārdi “absolūta atkarība” var izskatīties pēc nevajadzīga pārspīlējuma, tieši šie vārdi man palīdzēja uzsākt ceļu uz pašreizējo dvēseles mieru un stabilitāti – uz īpašībām, kuras tagad cenšos sevī nostiprināt, piedāvājot mīlestību citiem neatkarīgi no ieguvumiem man pašam.

Tas tad arī ir galvenais šī dziedinošā spēka trūkstošais pavediens: mīlestība uz visu Dieva radīto un Viņa ļaudīm, kas savukārt mums palīdz saņemt Viņa mīlestību pašiem. Ir pilnīgi skaidrs, ka mīlestība neplūst, kamēr neesam atbrīvojušies no mūsu paralizējošajām atkarībām – un atbrīvojušies ar visām saknēm. Tikai tad mums radīsies iespēja kaut nedaudz iepazīt to, ko sauc par pieauguša cilvēka mīlestību.

Teiksiet, tas ir garīgs aprēķins? Nemaz ne. Pavērojiet, kā jebkurš AA biedrs ar sešiem mēnešiem skaidrā strādā ar jaunpienācēju. Ja jauniņais saka “Pie velna jūsu programmu!”, AA biedrs tikai pasmaida un pievēršas kādam citam. Viņš nejūtas aizvainots vai atraidīts. Ja jaunpienācējs tomēr ir gatavs un sāk sniegt mīlestību un uzmanību citiem alkoholiķiem, taču neko nedod atpakaļ savam sponsoram, sponsors tik un tā ir priecīgs. Viņš joprojām nejūtas atraidīts. Tā vietā viņš priecājas, ka jaunpienācējs ir skaidrā un laimīgs. Ja viņa nākamais sponsorējamais vēlāk kļūs par viņa draugu (vai mīļoto), sponsors ir vēl priecīgāks. Taču viņš labi zina, ka viņa laime ir blakusprodukts – papildu ieguvums no došanas, neprasot neko atpakaļ.

Patiesu stabilitāti viņam dod mīlestības sniegšana svešajam dzērājam, kas ieradies pie viņa durvīm. Šādi darbojās Franciska lūgsna, spēcīgi un praktiski – bez atkarības un bez pieprasīšanas.

Pirmajos sešos savas skaidrības mēnešos es cītīgi strādāju ar daudziem alkoholiķiem. Neviens no viņiem neatsaucās. Taču šis darbs uzturēja mani skaidrā. Jautājums nebija par to, vai kāds no šiem alkoholiķiem man kaut ko sniedza. Mana stabilitāte pamatojās mēģinājumos dot, neprasot neko pretī.

Tāpēc man šķiet, tas var darboties arī ar emocionālo skaidrību. Ja papētīsim jebkuru no mūsu problēmām – lielu vai mazu –, mēs atklāsim, ka tā sakņojas kādā neveselīgā atkarībā un tai raksturīgajā neveselīgajā pieprasīšanā. Atteiksimies, ar Dieva palīdzību, no šīm ierobežojošajām prasībām. Tas mūs var atbrīvot dzīvei un mīlestībai, tad mēs spēsim palīdzēt sev un citiem sasniegt emocionālu skaidrību.

Protams, tas ko piedāvāju, nav jauna ideja – tas ir tikai triks, kas palīdzējis man atbrīvoties no dažiem maniem dziļākajiem “lāstiem”. Šodien manas domas vairs kompulsīvi neriņķo sajūsmā, grandiozitātē vai depresijā. Man ir piešķirts kluss stūrītis spilgtā saules gaismā.


Bils V.

Copyright © The AA Grapevine, Inc. (January, 1958). Reprinted with permission.



*Raksts ar nosaukumu “Mīlestība” publicēts arī izdevumā “Bils V. Rakstu izlase” latviešu valodā (2009, 25.–27. lpp.), šis ir jauns raksta tulkojums.


Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.


Recent Posts

See All

Comments


Commenting has been turned off.
bottom of page