Viņa brauca vairāk nekā 200 km pie sponsores, lai izietu soļus.
Piedzimu un uzaugu laukos. Man ir trīs vecāki brāļi. Esmu uzaugusi disfunkcionālā ģimenē, kur visas emocijas tika apspiestas. Nekad nezināju – vai drīkstu priecāties, raudāt, just un paust savas emocijas. Dzīvojām bailēs, jo nezinājām, kas būs, kad tēvs pārbrauks mājās. Viņš bija gan fiziski, gan emocionāli vardarbīgs.
Vecāki vispār nelietoja alkoholu. Vienu reizi dzīvē redzēju, ka tēvs bija piedzēries, tomēr mēs, visi bērni, kļuvām par alkoholiķiem. Vecākais brālis, iespējams, pats ir ticis galā ar šo problēmu, bet otrs brālis arī ir Anonīmajos alkoholiķos. Un trešais brālis vēl joprojām lieto.
Alkohols bija līdzeklis, kas man palīdzēja atbrīvoties. Es nespēju kontaktēties ar cilvēkiem, biju ārkārtīgi nedroša – man bija kauns pat ieiet veikalā nopirkt nepieciešamās lietas. Es arī nespēju runāt publiski. Tas bija kādreizējā laika uzskats un princips, ka “nekas netiek nests ārā no mājām”. Nedrīkstēja ne ar vienu runāt. Man nācās visu turēt sevī! Arī skolā nespēju iziet klases priekšā un runāt. Biju ar skolotāju sarunājusi, ka es visu uzrakstīšu. Skolotājas nāca man pretī un piekrita maniem noteikumiem. Mani vecāki par skolu neizrādīja nekādu interesi.
Man bija divpadsmit gadu, kad pirmo reizi pamēģināju alkoholu. Piecpadsmit gados, piedzīvojot nepatīkamu gadījumu, izmisumā izdzēru puslitru stiprā alkohola vienā rāvienā – kā ūdeni. Pēc tam sekoja astoņas stundas bezfilmas. Kāds gados vecāks vīrietis to izmantoja. Par to man bija tikai neskaidra nojausma, tomēr vēlāk tā izrādījās patiesība. Man nebija tuvu cilvēku, ar ko izrunāt notikušo, bija milzīgas bailes ko tādu stāstīt mammai. Tā tas arī palika noklusēts.
Jau sešpadsmit gadu vecumā uzsāku kopdzīvi ar vīrieti, kurš bija par mani sešus gadus vecāks. Šajās attiecībās es pieļāvu fizisku un emocionālu vardarbību pret sevi, jo man tas šķita normāli. Bija arī nemitīga krāpšana no partnera puses. Neapzināti izvēlējos vīrieti, kurš līdzinājās manam tēvam. Man visi teica – nepinies ar viņu! Izlikos to nedzirdam. Tā sākās alkohola lietošana katru nedēļas nogali.
Pēc sešu gadu kopdzīves mums nāca pasaulē meitiņa. Kad meitiņai bija septiņi mēneši, es aizgāju no šī vīrieša ar bērnu uz rokām, tikai ar to, kas mugurā, jo viņš bija nodzīvojis piecas dienas pie citas sievietes. Pēc pāris mēnešiem meitiņa sāka ļoti slimot. Man darba vietā nemaksāja slimības lapu, arī bērna tēvs nedeva naudu, viņš gribēja, lai mēs atgrieztos. Pēc laika atsākām kopdzīvi… Tā pagāja piecpadsmit gadi! Ar vairākiem šķiršanās mēģinājumiem. Man nepietika spēka no viņa aiziet, nepietika drosmes. Es gan vērsos policijā, bāriņtiesā, jo viņš man visu laiku draudēja – ja aiziešu, tad viņi abi ar meitu pakāršoties. Bet tajos laikos es nekādu palīdzību nesaņēmu. Mūsu kopdzīve kļuva arvien dramatiskāka. Visas savas sāpes slīcināju alkoholā. Manī bija nežēlīgs izmisums.
Tad es uzsāku jaunas attiecības. Ātri paliku stāvoklī ar dvīņiem, kuriem šodien ir septiņpadsmit gadu. Tas bija vienīgais veids, kā spēju aiziet no iepriekšējām, slimajām attiecībām. Nezinu, vai būtu no tām aizgājusi, ja nebūtu palikusi stāvoklī. Kad biju piektajā mēnesī, uzsāku kopdzīvi ar dvīņu tēti. Mēs abi bijām atkarīgie un abi lietojām alkoholu. Viņš bija arī azartspēļu atkarīgais. Sākumā tās bija tikai brīvdienas, piektdienas, sestdienas, svētdienas. Jau tad es sapratu, ka alkohols man traucē dzīvot, ka es vispār neatpūšos. Darbdienās eju uz darbu, un brīvdienas es nodzeru. Esmu pārgurusi un netieku ar sevi galā.
Pēc tam sākās manas dzīves traģiskie notikumi. Pāragri aizgāja divi man vistuvākie cilvēki – mamma un mans vīrietis. Paliku viena ar trim bērniem. Sāku pastiprināti lietot alkoholu. Manī bija nenormāla trauksme un izmisums. Visa trīcēju, kratījos, un alkohols bija vienīgais līdzeklis, ar kuru spēju to visu apturēt. Es gāju uz darbu un lietoju alkoholu līdz brīdim, kad vairs nespēju aiziet uz darbu. Vienkārši fiziski nespēju. Katru darbadienu man bija norma, cik es drīkstu izdzert, lai varētu aiziet uz darbu, bet brīvdienās bija plosti.
Vienā pirmdienā pamodos un man tā reiba galva, ka es nespēju aiziet uz darbu. Tajā brīdī izjutu vājprātīgu izmisumu. Bija sajūta, ka mana dzīve ir beigusies. Domāju, ka neesmu vairs spējīga ne strādāt, ne bērnus izaudzināt. Toreiz dzēru četrpadsmit dienas no vietas. Nonstopā! Kā pamostos – tā alkohols, kā pamostos – tā alkohols. Līdz, vienā rītā pamostoties, vairs negribēju ne redzēt alkoholu. Izgāzu visus pārpalikumus izlietnē. Man bija drausmīgi slikti – gan fiziski, gan morāli. Nespēju aizmigt četras diennaktis, un tad man sākās delīrijs. 24 stundu garumā es kā īstenībā izdzīvoju drausmīgu murgu par saviem bērniem, pēc kura nosirmoju.
Tā es nonācu Tvaika ielā. Pēc tam uz mani tika izdarīts spiediens, jo man bija mazi bērni. Mani piespieda iestāties rehabilitācijas programmā. Tur es pirmo reizi dzīvē uzzināju, ka cilvēkam ir jūtas. Es patiešām nezināju, ka to ir tik daudz. Manā prātā bija tikai labi, slikti vai normāli. Rehabilitācijas centrā mani spieda runāt cilvēkos, un mēs bijām veseli divpadsmit! Taču es joprojām nespēju runāt publiski. Man varēja draudēt, man teica, ka es esmu vājprātīga, nenormāla māte, ka man atņems bērnus, ziņos sociālajam dienestam. Bet es vienalga nespēju runāt. Manī bija tik drausmīgs izmisums. Histērijā raudāju, nebija nekādas sadarbības ar programmas speciālistiem. Es izturēju visas šīs 28 dienas un pēc tam piecus mēnešus nedzēru aiz paniskām bailēm. Man bija bail, ka vēlreiz varētu piedzīvot tādu pašu delīriju. Un vēl man bija paniskas bailes, ka man var atņemt bērnus. Negāju uz sapulcēm, neko nedarīju, es vienkārši nedzēru.
Iestājos darbā kā vecākais pavārs, taču darbavietā pret mani bija liels spiediens un mobings, jo tur bija kolektīvs, kurš bija sastrādājies jau divpadsmit gadus. Es to emocionāli neizturēju un atsāku dzert. Lietoju kādas divas nedēļas, bet ne sistemātiski. Gāju uz darbu. Tad aizgāju uz Anonīmo alkoholiķu sapulcēm. Es ātri atradu sponsoru, pareizāk – mūs tā kā saveda kopā. Man teica, ka man vajag sponsoru un soļus. Biju mēnesi skaidrā, kad sāku iet soļus, bet es biju emocionāli sabrukusi, un man bija tik slikti, ka es nespēju neko saprast un sadzirdēt, vienīgi jutu, ka ir vēl tādi cilvēki kā es. Man bija sajūta, ka es nomierinos sapulcēs, ka iegūstu mieru. Bet miers bija īslaicīgs – tikai sapulcēs, jo es jutos ļoti vientuļa, pilnīgi pamesta uz šīs pasaules. Nemanīju, ka man ir bērni. Tā bija vājprātīga vientulība un tumsa. Domāju – man ir nauda, bet nav neviena cilvēka, ar ko tēju iedzert. Manī joprojām bija bailes, kuru dēļ es nespēju komunicēt ar AA biedriem, komunicēju vienīgi ar savu sponsori un vairāk ne ar vienu! Nespēju ne ar vienu dalīties. Arī sapulcēs es nedalījos.
Gandrīz gadu apmeklēju sapulces. Tad iesprūdu Ceturtajā solī. Man bija sajūta: dzer vai nedzer, man vienalga ir slikti. Un tad es darīju lietas, ko man sponsore jau pašā sākumā pateica nedarīt: nedrīkst sponsorēšanās laikā veidot attiecības. Es, protams, darīju pa savam, jo domāju – kā viņa var zināt! Mans vīrietis ir gājis bojā un man ir tik slikti tāpēc, ka esmu viena, ka man nav attiecību. Un es uzsāku kopdzīvi ar cilvēku, kuru pazinu vien trīs mēnešus. Pēc mēneša kopdzīves viņš savāca savas mantas un aizgāja, kamēr es biju darbā. Mani atkal pameta cilvēks, kuru mīlēju. Es ļoti smagi pārdzīvoju šo pamestības sajūtu. Tajā brīdī pārtrūka mani sapņi un cerības. Es vienkārši attapos veikalā ar vairākām pudelēm alkohola. Pirmo pudeli izdzēru, tikko izejot pa veikala durvīm. Man vienkārši vajadzēja sevi izslēgt, jo citādāk es nemācēju tikt galā ar sāpēm. Tās bija mokas pusotra gada garumā. Es gāju uz sapulcēm, bet nevarēju noturēt skaidrību. Ilgākais laiks, ko es biju skaidrā, bija 40 dienas. Man nesanāca.
Nomainīju dzīves vietu. Bija sajūta, ka jāatgriežas dzimtajā vietā, bet arī tas nepalīdzēja. Noslēguma punkts pienāca, kad biju sasista zila, man bija nozagti dokumenti, biju paņēmusi vairākus ātros kredītus, lai būtu, par ko dzert. Man neviens vairs neticēja. Patiesībā es vairs pati sev neticēju. Neticēju vairs arī AA programmai, jo vairāki (un arī es) bija norāvušies. Šajā dzeršanas posmā nodzēru vairākus darbus, pazaudēju vairākus telefonus. Daudzas reizes pamodos viena pati meža vidū, jo es meklēju mieru pie kokiem un dabas, dzerdama lūdzu Dievam un saviem mīļajiem, kuri no šīs dzīves bija aizgājuši, spēku piecelties un izdzīvot. Tas bija drausmīgākais laiks manā dzīvē – es zinu programmu, bet vienkārši nespēju nedzert. Es dzēru un lūdzos.
Tā es arī nonācu savā viszemākajā punktā. Alkohols man vairs nepalīdzēja! Es sajutu, ko nozīmē nomirt dzīvam. Biju emocionāli sabrukusi, biju uz ceļiem, es lūdzu Dievu… un Viņš mani sadzirdēja. Sazvanīju brāli, un viņš mani aizveda uz detoksikāciju. Tā bija pilnīga padošanās. Es patiešām padevos, pārstāju cīnīties, jo biju pilnībā bez spēka. Brālis uz slimnīcu atveda AA biedrus, un viņi noturēja sapulci narkoloģijas nodaļā. Un manī pazibēja doma – varbūt es kaut ko darīju ne tā, ja man nesanāca. Jau nākamajā dienā pēc sapulces sazvanīju atkal rehabilitāciju. Pār mani nāca tāda kā apgaismība – saņēmu visus spēkus un darīju.
Dažas dienas pēc slimnīcas devos uz rehabilitāciju. Kad iznācu no programmas, biju skaidrā jau 46 dienas. Tas man likās kaut kas prātam neaptverams. Es biju kļuvusi drosmīgāka un pašpārliecinātāka. Devos uz AA sapulcēm. Sākumā runāju ar savu pirmo sponsori, bet, kamēr es dzēru, viņa jau bija izsponsorējusi māsu, kura kļuva par manu sponsori. Esmu ļoti pateicīga pirmajai sponsorei, ka saveda mūs kopā. Pirmais, ko pateicu jaunajai sponsorei, bija – es klausīšu it visā, darīšu visu, ko viņa man teiks. Es ļoti sagribēju dzīvot. Man pavīdēja kaut kāds cerību stariņš, ka tomēr izeja no šīs baigās bedres ir iespējama. Es braucu vairāk nekā 200 km pie sponsores, lai izietu soļus. Man tas tiešām bija ļoti svarīgi. Es noticēju sev, jo bērni man bija noticējuši.
Darīju visu, kas bija manos spēkos, un esmu ārkārtīgi pateicīga savai sponsorei, ka viņa man ticēja. Jo man bija ļoti grūti – bija bailes, jutos ļoti vainīga, ka pirmajā reizē pievīlu pirmo sponsori. Viņa tērēja savu laiku un enerģiju, bet es dzēru. Tagad man bija bailes, ka es atkal nepieviļu kādu cilvēku, kādu māsu. Tad mana jaunā sponsore uzdeva vienkāršu jautājumu: “Vai Tu gribi dzīvot vai mirt???” Uzreiz braucu pie viņas. Sapratu, ka gribu dzīvot, un uzsāku šo procesu. Mēs apguvām soļus. Es, pārvarot bailes, sāku dalīties sapulcēs. Kad izgāju soļus, sāku arī pati sponsorēt. Vēlāk izgāju soļus arī grupā. Šajā laikā paralēli gāju uz dažādām terapijām, darīju visu iespējamo, jo patiešām biju vairākus gadus nodzīvojusi tumsā. Es nezināju, kas ir prieks! Septītajā skaidrības mēnesī dienasgrāmatā biju rakstījusi, ka esmu patiesi priecīga piecas minūtes.
Man ļoti palīdzēja sponsores uzdotie uzdevumi, kas bija jāpilda katru dienu. Viss lēnām sāka dzīvē kārtoties. Ar katru dienu man kļuva vieglāk. Katrā dienā es meklēju un atradu, par ko priecāties. Bet vai man šī skaidrība nāca viegli? Nē! Noteikti nē. Līdz diviem gadiem man bija ļoti daudz tumšo brīžu, bet arvien vairāk arī gaišo. Bija liela emocionālā nestabilitāte. Sapulcēs mani kaitināja brāļi un māsas, kas bija priecīgi un laimīgi. It sevišķi tie, kas stāstīja, ka jau pirmajos mēnešos jūtas priecīgi un laimīgi. Es domāju … johaidī! Man nav labi, man nav forši. Ko Jūs lielāties?! Dažreiz likās, ka viņi tēlo.
Vienā sapulcē sadzirdēju, ka pēc divu gadu skaidrības sakārtojas arī veselība. Pacietīgi gaidīju šos divus gadus, bet tomēr mans veselības stāvoklis neuzlabojās. Sāku apmeklēt dažādus speciālistus, un visi mani sūtīja pie psihiatra. Tā bija mana kārtējā padošanās, jo man likās, ka pie psihiatra dodas tikai tie, kas ir sajukuši prātā. Man bija jāsāk lietot medikamenti, lai uzlabotos veselības stāvoklis. Izrādījās, ka psihiatri ir ļoti jauki un zinoši. Mans psihiatrs man izskaidroja, ka mēdz būt vajadzība mazliet palietot medikamentus, lai varētu atsperties. Tad sāka uzlaboties mans fiziskās veselības stāvoklis un līdz ar to arī emocionālais.
AA programma ir izmainījusi mani un manu dzīvi. Es vairs necenšos mainīt cilvēkus un pasauli. Un saprotu, ka, augot garīgi, aizvien mazāk man kāds spēj nodarīt pāri. Bet, ja dažreiz gribas sevi pažēlot un pameklēt vainīgos, tad zinu, ka viss, kas ar mani notiek, ir domāts tam, lai es turpinātu augt.
Pateicoties programmai, es esmu dzīva, es neesmu nodzērusi savus bērnus un spēju par viņiem rūpēties. Man ir izveidojušās ļoti tuvas draudzības ar māsām. Vairs nejūtos vientuļa. Es varu teikt vārdus: “ESMU LAIMĪGA, PRIECĪGA UN BRĪVA!” AA programma un Augstākais Spēks man ir devuši iespēju dzīvot un priecāties par dzīvi, novērtēt to! Baudīt dzīvi, nevis eksistēt!
Lita
Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.
Comments