Otrai piedzimšanai otras mājas

Pieredzes stāsts par AA grupu dibināšanas sākotni un turpinājumu Latvijā.

To, par ko tagad rakstu, novēlu piedzīvot katram AA biedram – piedalīties AA grupas dibināšanā vai vismaz tās pirmsākumos, jo tas katrā ziņā ir neatkārtojams process. Lai gan varētu gaidīt, ka viss notiks daudzmaz līdzīgi kā citur pasaulē, tomēr katrā gadījumā ir tāds situāciju un detaļu kaleidoskops, kas neaizmirstas un atskatoties dod gandarījumu – gan par to, ka pats esi palicis skaidrā, gan, ka palīdzējis vēl kādam vai kādai, jo grupa sākas no diviem vai trim. Neatkarīgi, vai tā ir pirmā vai pirmās grupas kādā zemē vispār, pirmā kādā pilsētā vai arī tu dibini jaunu grupu, jo tev kaut kas nepatīk esošajā. Pie mums pēdējais variants reti sastopams, daudz biežāk cilvēki vienkārši sāk iet uz citu grupu vai diemžēl vispār pamet AA un kuļas tālāk, kā māk, jo kaut ko tomēr ir iemācījušies, cerot, ka ar to pietiks.

Tātad, par manu pieredzi šajā sakarā. Varu iezīmēt trīs laika periodus:

a)  Latvijas AA pirmie gadi un mana dalība;

b)  citu alkoholiķu motivēšana radīt grupas savos novados pēc rehabilitācijas programmas beigām, man strādājot rehabilitācijas programmā par alkoholterapeitu;

c)  jaunāku laiku pieredze.

Tātad pirmie gadi. Kad ierados AA 1989. gada augusta beigās, sapulces dažu vīru sastāvā Latvijā bija notikušas tikai astoņarpus mēnešus, grupas nosaukums “Apziņa” tika izdomāts labu laiku vēlāk. No manis pašā sākumā sastaptajiem četri bija uz ilgāku palikšanu. Viņi, tāpat kā es, bija uzzinājuši par AA no narkologa Emiliāna Brokāna, viena no diviem Latvijas AA krusttēviem, kurš parādīja ceļu pirmajiem, pastarpināti caur Latvijas tolaik galveno narkologu Jāni Strazdiņu saņēmis informāciju no vēstneša – pirmā krusttēva, aizokeāna mācītāja Māra Ķirsona.

Kad jau divus mēnešus trešdienās biju braukājis no Jelgavas uz Rīgu, kur Aptiekas ielā notika pirmās grupas sapulces, sajutu vēlmi nodibināt  grupu arī Jelgavā. Devos uz narkoloģisko dispanseru, kurā biju uzskaitē, pie vienas no dakterēm un pastāstīju par savu vēlēšanos. Tagad šķiet dīvaini, ka viņa nebija izbrīnījusies, bet teica, lai es aizejot pie galvenā narkologa, viņam esot viens cilvēks ar līdzīgām vēlmēm. Daudz zīmīgu lietu bijis manā skaidrībā, viena no tām – ka pēc īsas sarunas ar galveno narkologu kabinetā ienāca šis cilvēks, kurš, izrādās, gādāja materiālus narkologa privātmājas celtniecībai. Viņš bija divus gadus kā kodējies, taču sapratis, ka ar to vien nepietiks, laikam bija izbaudījis “sausās nedzeršanas” blaknes. Man tātad bija divi mēneši, toties biju jau ar sapulču pieredzi. Viņam bija darbabiedrs, kurš nedzēra deviņus mēnešus, mans pudeles brālis, un viņi abi iesaistījās. Tad vēl viens līdzdibinātāja padotais pievienojās, jo līdzdibinātājs bija firmas īpašnieks. Nu man bija sapulces arī pirmdienās. Sākumā tikāmies galvenā narkologa kabinetā, bet pēc diviem mēnešiem dabūjām telpas pilsētas atpūtas centrā. Ielikām avīzē sludinājumu interesentiem. Viens atnāca un pēc neskaitāmām noraušanās reizēm šodien ir skaidrā vairāk nekā 20 gadus. Sāka nākt citi, pēc kāda gada arī sievietes, gluži tāpat kā tas bija Rīgā, cilvēki mainījās, tāpat arī sapulču telpas. Ja būtu dibinājis tikai vienu grupu, pakavētos sīkāk pie šīs, tas ir vairāk nekā tā vērts, taču jāpiemin arī citas dibināšanas. Par tikko minēto varētu turpināt zem rubrikas “AA grupas bērnība un pusaudža gadi”. Šī bija otrā AA grupa Latvijā un pirmā ārpus Rīgas. Grupa pastāv joprojām.

Uz Rīgas sapulcēm turpināju braukt regulāri, pēc ilgāka pārtraukuma biju Rīgā dabūjis darbu. Pirmajā grupā laikā, kad pulcējāmies mikrorajona dzīvoklī, vienprātībā nobalsojām jau par divām sapulcēm nedēļā – otrdienās un piektdienās. Šāds grafiks grupā “Apziņa”, kā to vēlāk nosaucām, saglabājies līdz šim. Nu man bija jau trīs sapulces nedēļā. Bijām kā lielas ģimenes, gan Rīgā, gan Jelgavā. Biju aizņemts ne pa jokam, gan kalpošanā grupā, gan Divpadsmitā soļa darbā.

1992. gada februārī Rīgā sapulces notika galvenokārt Strēlnieku ielā un katru dienu, izņemot trešdienas. Nolēmu šo tukšumu aizpildīt un kādu piektdienu par savu nodomu paziņoju grupā “Apziņa”. Tolaik nāca daudz cilvēku, kādu laiciņu bijām sākuši sēdēt rindās, nevis ap galdu. Tobrīd varēja padomāt, ka taisos iet prom no šīs grupas kāda cita iemesla dēļ, taču tā nebija.

Uzaicināju par līdzdibinātāju sievieti vārdā Teiksma, kura vēlāk piedalījās arī Jūrmalas grupas “Plosts” dibināšanā. Viņa, kā arī viens vīrietis sadzirdēja AA vēsti, kuru dakteris Brokāns man bija atļāvis nest dispanserā kodēšanai “nolemto” grupā. Viņi abi atmeta ideju par kodēšanos un bija klāt jau nākamajā AA sapulcē. Trešdienas grupā “Mazie brāļi”, kā to nosaucām, pieaicināju arī pirmo Latvijas AA Dienesta vadītāju Mārtiņu, Marselu un Astru, kuri kopā ar mani veidoja grupas komiteju. Vēlāk komitejas rotācija neizdevās, grupas komitejas vairs nebija, tikai ilglaicīgi vadītāji, kas nav pats labākais. Par laimi, arī šī grupa darbojas joprojām un jau labu laiku atkal pilnasinīgi.

1993. gada janvārī sāku strādāt alkoholiķu rehabilitācijas programmā Ģintermuižā, Jelgavā, kur ar pārtraukumu darbojos astoņus gadus. Tas arī ir šis otrais, atšķirīgais posms grupu veidošanā. Šobrīd šķiet, ka tā bija Dieva, kā es Viņu saprotu, iejaukšanās. Tas, ja skatās vertikāli. Ja horizontāli, sapratu, ka tik aktīvi viens cilvēks nevar ņemties sapulcēs, kā to darīju es, turpretī ārstniecības programmā man tas būs jādara pēc darba apraksta. Stažējos šādā pašā programmā Zviedrijā, kā arī divus gadus grupā kopā ar narkologiem apguvu psihoterapiju psihodrāmas profilā. AA pašu sākumu Latvijā bija jau pārvarējis un attīstījās, tāpēc man nevajadzēja atteikties no kļūšanas par profesionāli kā Bilam.

Aizrāvos ne pa jokam, jo samaksa par darbu bija tik niecīga, ka nespēju nomaksāt pat komunālos maksājumus. Bija labi, ka vadījām grupu terapijas nodarbības kopā ar otru alkoholiķi, kuru es atvedu uz AA gadu pēc paša atnākšanas. Sapratāmies no pusvārda. Par to liecina epizode ar otras grupas “Magnēts” rašanos Jelgavā. Tas bija 1993. gada rudenī. Mums bija nodarbība ar alkoholiķiem no narkoloģiskās nodaļas lielās palātas, kuri bezcerīgi ar vecajām metodēm – zālēm un darba terapiju – tur pavadīja mēnešus. Runājām par AA, taču sapratām, ka daļai cilvēku ir valodas problēma. Un tad tas notika! Vairs neatceros, kurš no mums abiem, es vai Valdis, tā sauca manu kolēģi, otram padeva zīmīti, kurā bija rakstīts: “Vajadzētu sapulces arī krievu valodā.” Otrs zibenīgi noreaģēja un pasniedza atpakaļ zīmīti ar tekstu: “Pirmā sapulce šovakar sešos.” Iesaistījām rehabilitācijas programmas pacientus, un izveidojās grupas kodols. Ļāvām viņiem izrādīt aktivitāti, paši gandrīz neiesaistījāmies. Arī tur pirmā komiteja pēc laika pajuka, taču ar peripetijām un arī daudzām telpu maiņām šī grupa tāpat kā pirmā Jelgavas grupa “Atkarīgie” pastāv joprojām.

Galvenais bija motivēt pacientus pēc rehabilitācijas programmas Jelgavā veidot grupas savā apkaimē. Lai būtu, kur iet uz sapulcēm un lai paši paliktu skaidrā, nododot atveseļošanās vēsti arī tālāk. Tā radās grupas Ventspilī, Bauskā, Saldū, Talsos, Dobelē, Olainē, Kuldīgā, Priekulē, Rēzeknē, Preiļos, Aizkrauklē, varbūt kādu aizmirsu pieminēt. Arī pašā Jelgavā, kur nu sapulces bija katru dienu. Daļa grupu pastāv vēl šodien, daļa izjuka un neatjaunojās. Dažās pilsētās atjaunojās pa vairākiem lāgiem. Tā notika Rēzeknē un Kuldīgā.

Par Kuldīgu ir atsevišķs stāsts kā paraugs pieredzei. 1994. gadā nolēmu ar kāda pacienta kuldīdznieka palīdzību dibināt grupu Kuldīgā. Annas baznīcas mācītāja bija mana paziņa, līdz ar to telpu jautājums jau bija atrisināts. Aizbraucām divatā ar augšminēto jaunekli, mācītāja bija sarūpējusi vēl četrus “kadrus”. Kāds pāris ar draudzes palīdzību nedzēra jau pāris gadu. Bija vēl divi cilvēki no laukiem. Vadīju sapulci ar sajūtu, ka te būs grupa. Dalījos pieredzē un izteicu novēlējumus. Šī sapulce toreiz tā arī palika vienīgā, jo laika braukāt uz turieni regulāri, kas tādos gadījumos noteikti jādara, man tobrīd nebija. Grupa Kuldīgā izveidojās tikai pēc vairākiem gadiem, jau ar citiem cilvēkiem.

Trešais posms saistās ar to, ka ilgāku laiku jau šā gadsimta padsmitajos gados vadīju AA Dienesta komiteju sakariem ar sabiedrību. Kāds Jelgavas vecbiedrs ierosināja, ka mēs varētu tikties ar sociālajiem dalībniekiem Jaungulbenē, jo tur strādāja viņa māsa. Amats bija rokā, un drīz vien dažādos sastāvos to darījām pa visu Latviju, izņemot Rīgu, kur bija tikai viena šāda tikšanās. Taču paradoksāli, ka jauna grupa tikšanās rezultātā izveidojās tieši Rīgā, dienas aprūpes centrā Imantā. Arī grupai “Imanta” jau sācies otrais gadu desmits. Dibināju to kopā ar draugiem no “Dārza grupas” un Jūrmalas “Plosta”.

Vēl viens zīmīgs piemērs, jau arī pasens. Pēc tikšanās ar sociālajiem darbiniekiem Jelgavā man zvanīja kāda sieviete un aicināja palīdzēt dibināt grupu Zaļeniekos. Tur bija arī otra sieviete kā līdzdibinātāja, mēs tikai braucām atbalstīt. To darījām vairāki cilvēki katru pirmdienu divus gadus. Abas AA biedres pat piedalījās vienā Latvijas AA Kalpošanas konferencē. Taču bija viens milzīgs “BET”, kas kļuva par klupšanas akmeni. Proti, konference bija izņēmums. Neviena no viņām ne reizi neatbrauca no Zaļeniekiem uz Jelgavas sapulcēm, lai gan ar vienu sapulci nedēļā viņām acīmredzami bija par maz. Rezultātā viena no viņām cieta neveiksmi un nomira no dzeršanas. Vēl kādu laiku braucām, tad atmetām ar roku. Izlutinājām, nevis iemācījām rūpēties par savu skaidrību.

Tātad – nākamreiz stāsts par AA grupas bērnību un pusaudža gadiem.

Pateicībā –

Aivars E., skaidrā kopš 1989. gada 28. augusta

Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.