Ja mēs gribam tālu tikt, mums ir jāvienojas par virzienu.
1840. gada 2. aprīlī ASV pilsētā Baltimorā seši alkoholiķi dibināja to, ko sāka dēvēt par Vašingtoniešu kustību. Tā bija atturībnieku biedrība, kura atšķirībā no citām līdzīgām tā laika organizācijām koncentrēja uzmanību uz palīdzību individuāliem alkoholiķiem. Viņu mērķis bija palīdzēt cits citam, daloties savā dzeršanas pieredzē un radot draudzīgu un atbalsta pilnu atmosfēru, lai katrs varētu atturēties no alkohola vilinājuma. Jau gadsimta vidū kustība bija izaugusi pa visu valsti. Tā noturēja publiskas sanāksmes un piesaistīja daudz pazīstamu un svarīgu cilvēku. Savos ziedu laikos kustības sastāvā esot bijis pusmiljons alkoholiķu. Taču pavisam drīz tikai dažu gadu laikā šī kustība izjuka, un milzīgais atturībnieku pulks, kas vienubrīd bija zināms katrā štatā, pazuda no sabiedriskās skatuves un avīžu slejām.
1935. gadā, kad Akronā satikās nākamie AA dibinātāji Bils V. un Dr. Bobs, ne viens, ne otrs nebija dzirdējuši, ka kādreiz būtu pastāvējusi šāda biedrība. Par Vašingtoniešiem Bils uzzināja tikai vēlāk, kad AA jau bija sākusi savu straujo uzplaukumu. Kāpēc šī kustība izjuka? Kā gadījās, ka biedrība, kas lepojās ar tik lielu dalībnieku skaitu, varēja tik strauji sašķelties un aiz sevis neatstāt gandrīz nekādu vēsturisku ziņu?
Šie jautājumi Bilam neradās nejauši. Tie parādījās laikā, kad mūsu pašu sadraudzība sāka piedzīvot to, kas priekšvārdā Lielās grāmatas otrajam izdevumam saukts par “bīstamo un satraucošo jaunības gadu periodu”. Pēc Džeka Aleksandra slavinošā raksta par AA 1941. gadā sākās straujš grupu uzplaukums. Gada laikā biedru skaits četrkāršojās. Minētajā priekšvārdā mēs lasām:
“Bija jāiztur šādas pārbaudes: vai šis milzīgais skaits alkoholiķu, kuri līdz šim bijuši nepastāvīgi, spēs ar panākumiem turēties kopā un kopīgi darboties? Vai nesāksies strīdi par darbību, vadību un naudu? Vai nesāksies cīņa par varu un prestižu? Vai nesāksies nesaskaņas, kuras sašķels AA? Drīzumā AA tieši šīs problēmas parādījās no visām pusēm un visās grupās. Taču no šī šķietamā baiļu pilnā un sākumā ar sabrukumu draudošā laika posma radās pieredze, ka AA dalībniekiem ir jāturas kopā vai jāmirst atšķirtībā. Mums jāstiprina mūsu Sadraudzības vienotība vai arī jāaiziet no skatuves.”
Pētot Vašingtoniešu vēsturi, Bils saskatīja slazdu, kurā šī kustība bija iekritusi un kurš draudēja aprīt arī jauno AA sadraudzību. Grāmatā AA Comes of Age (AA sasniedz pilngadību) Bils šo iemeslu apraksta šādi:
“Vašingtoniešu biedrība, alkoholiķu kustība, kas pirms gadsimta aizsākās Baltimorā, gandrīz atklāja alkoholisma risinājumu. Sākotnēji šī biedrība sastāvēja tikai no alkoholiķiem, kuri mēģināja cits citam palīdzēt. Agrīnie biedri paredzēja, ka viņiem jāvelta sevi šim vienīgajam mērķim. Daudzos aspektos Vašingtonieši līdzinājās AA. Viņu biedru skaits pārsniedza piecsimt tūkstošus. Ja viņi būtu turējušies pie sava vienīgā mērķa, viņi būtu atraduši pilno atbildi. Tā vietā Vašingtonieši ļāva politiķiem un reformatoriem – gan alkoholiķiem, gan nealkoholiķiem – izmantot viņu biedrību saviem nolūkiem.”
Vašingtonieši iesaistījās politikā un sabiedriskās attiecībās. Kustības dalībnieki nekavējās izteikt viedokļus par likumdošanu, reliģiju un citiem sabiedriski jūtīgiem tematiem. Tas viss cēla mērķa – cīnīties ar žūpošanu – vārdā. Taču tieši tas kļuva par iemeslu viņu sabrukumam.
Tikai viens nolūks
Manā pieredzē, kad AA sapulcē notiek diskusijas par Piekto tradīciju, sarunas vienmēr grozās ap vēsts nešanu – cik svarīgi to darīt, kā to darīt efektīvāk, cik liela nozīme vēsts nešanai ir bijusi katra alkoholiķa atveseļošanās procesā. Citkārt ir sanācis dzirdēt viedokļus par to, cik grupai ir svarīgi “pildīt” Piekto tradīciju, proti, nest vēsti. Un, lai gan vēsts nešana ir svarīga un neizsmeļama tēma jebkurai sapulcei, tomēr šādos brīžos ir gribējies uzdot jautājumu – par ko tad īsti ir Piektā tradīcija? Vai tā stāsta par to, kā jānes vēsts? Ko nozīmē “pildīt” tradīciju?
Bila tālredzība izpaudās tajā, ka viņš spēja saskatīt draudus, kas radīsies AA, ja mēs novirzīsimies no sava vienīgā kursa. Tāpēc Piektajā tradīcijā, manuprāt, uzsvars liekams nevis uz vārdiem nest vēsti, bet drīzāk uz vārdiem viens galvenais mērķis. Labāk ir darīt vienu darbu labi, nekā vairākus viduvēji. Darīt šo darbu mēs mācāmies, apgūdami Divpadsmit soļus. Mums ir jākoncetrējas uz vienu lietu un jāizvairās no uzmanības koncentrēšanas uz blakus nodarbēm, kas var šķist vajadzīgas un pat cēlas, taču kurām ir maz sakara ar atveseļošanos no alkoholisma. Mums jāatceras, ka neesam šeit, lai glābtu pasauli vai visus atkarīgos un neirotiķus. Mēs nevienu neārstējam, pret neko neiestājamies un ar nevienu necīnāmies. “Mūsu galvenais mērķis ir palikt skaidrā un palīdzēt sasniegt skaidrību citiem alkoholiķiem.”
AA dibinātāji apzinājās šī principa ārkārtīgo nozīmīgumu jau ilgi pirms mūsu tradīciju apstiprināšanas 1950. gadā. Ja pašķirstam Lielo grāmatu, atgādinājums par galveno mērķi ir atrodams viscaur tekstam. Piemēram:
“Šīs grāmatas galvenais mērķis ir parādīt citiem alkoholiķiem: tieši kādā veidā mēs atveseļojāmies.” (xii lpp)
“Mūsu mērķis – dalīties kopējā pieredzē un zināšanās. Tādējādi mēs katram, kuram ir radušās alkohola lietošanas problēmas, varēsim ieteikt iedarbīgu atveseļošanās programmu.” (17. lpp)
“Bet kur un kā atrast šo Spēku? Tieši par to ir šajā grāmatā. Tās galvenais mērķis – palīdzēt tev atrast par tevi stiprāku Spēku, kurš atrisinās tavu problēmu.” (39. lpp)
“Patlaban mēs mēģinām savest kārtībā savas dzīves. Taču tas arī šobrīd nav vienīgais nolūks. Mūsu īstais mērķis ir būt gataviem maksimāli kalpot Dievam un cilvēkiem ap mums.” (66. lpp)
“Sadarbojies, bet nekad nekritizē. Mūsu vienīgais mērķis ir palīdzēt citiem.” (76. lpp)
Turklāt mūsu galvenā mērķa viengabalainība (singleness of purpose) ir kas vairāk par atteikšanos “līst svešā klosterī”. Tas ir mūsu vienotības garants. Mēs zinām, ka nevaram izdzīvot katrs atsevišķi. Mums ir jāturas kopā, citādi mēs iesim bojā. Bet kā saglabāt mums tik svarīgo vienotību?
Katra no Divpadsmit tradīcijām atklāj kādu principu, kas mums visiem kā individuāliem AA biedriem ir jāievēro, lai mēs visi kopā un tātad katrs atsevišķi paliktu skaidrā un dzīvi. Un Piektā tradīcija ir viens no šādiem principiem – mums ir jābūt tikai vienam galvenajam mērķim.
A.K.