Alkoholiķe dalās, kā mācās pieņemt sevi un citus.
Neatceros, kurā brīdī un kāpēc sāku sev riebties, bet tas aptuveni sakrita ar pubertāti, ķermeņa pārmaiņām un laiku, kad sāku lietot alkoholu. Lokainu matu vietā gribēju taisnus, uzrauta deguna vietā – tādu ar kumpumiņu. Gribēju, lai mana ģimene būtu bagātāka, bet citreiz arī, lai nabagāka, – vienalga kā, bet lai ir citādāk, interesantāk, ne tā kā īstenībā. Es sevi strostēju gan par pārmērīgu kautrīgumu skaidrā, gan par uzbāzīgumu dzērumā. Viss bija ne tā, kā man vajag, un ar to es neko nevarēju darīt.
Interesanti, bet līdz pat pirmajiem mēģinājumiem atmest dzeršanu, neatceros, ka mani īpaši būtu nodarbinājusi citu cilvēku pieņemšana. Iespējams, biju pārāk aizņemta pati ar sevi. Taču vecumā starp divdesmit un trīsdesmit gadiem, kad man bija vairāki dažas dienas līdz mēnešus ilgi nedzeršanas mēģinājumi, ļoti bieži tie beidzās tieši ar to, ka kāds man tos vienkārši izčakarēja – krita uz nerviem un uzvedās man nepieņemamā veidā.
Tā bija reta reize (ļoti reta, bet tomēr gadījās), kad es pamodos ar savādu iedvesmu nedzert. Iedvesma apvienojās ar pēkšņu apjausmu, ka manī mīt pavisam īpašs cilvēks, ka vienīgā problēma ir tā, ka es pati sevi nemīlu. Manī modās griba sevi mīlēt, kļūt par labāku (ideālu!) sevis versiju. Jau redzēju sevi, par pieciem kilogramiem vieglāku, ar apgarotu seju, laipnu, smaidošu, enerģisku, talantīgu, starojošu, gudru, apbrīnotu... Šādās dienās man radās pēkšņa enerģija sakārtot māju, nolakot nagus, spogulī es vēros ar pieņemošu, iedrošinošu un viegli eiforisku skatienu. Dzīve likās izkārtojamies pa plauktiņiem, un nākotne rādījās gaiša.
Tās pašas dienas vakarā vai, retākos gadījumos, nākamajā dienā es izgāju no sava svaigi sapostā dzīvokļa. Iesākumā mana gaita bija viegla, pasaule izskatījās kā no jauna radīta, es varēju uzsmaidīt klaiņojošam kaķim vai pat kādam svešam mazulim. Taču tad nāca viņi – pazīstami vai arī nepazīstami cilvēki – un to visu brutāli sabojāja. Reizēm kāds pateica vai izdarīja kaut ko, kas neiederējās manā sapņu pasaulē. Citreiz pat tas nebija nepieciešams – izejot no pašas tuvākās, pārskatāmās un šķietami kontrolējamās vides, es pēkšņi nobijos jau no svešu cilvēku ēnām vien, realitātes ērkšķis pārdūra manu ilūziju balonu. Tikko dzimusī princese pārvērtās nīgrā vardē, atmeta ar roku un ierastā solī aizleca uz veikalu pēc pudeles. Un, ja ne tajā vakarā, tad nākamajā rītā līdz ar paģirām atgriezās arī ierastais riebums pret sevi.
Pirmais solis uz sevis pieņemšanu man bija ne vairāk un ne mazāk kā Pirmais solis AA atveseļošanās programmā: “Mēs atzinām, ka esam bezspēcīgi pret alkoholu un ka mūsu dzīves bija kļuvušas nevadāmas.” Atzīdama, ka esmu slims cilvēks, t. i., alkoholiķe, vienlaikus es sapratu, ka man vēl ir paveicies – man joprojām bija darbs, dzīvesvieta un draugi. Es nebiju ne neatzītais ģēnijs un valdzinošākā sieviete pasaulē (kā man reizēm patika pasapņot), ne pēdējais mēsls (kā jutos vēl biežāk).
Sākot apmeklēt Anonīmo alkoholiķu sapulces un lasīt AA literatūru, es iepazinu pazemības konceptu. “Pati pirmā mūsu problēma ir pieņemt mūsu pašreizējos apstākļus tādus, kādi tie ir, mūs pašus tādus, kādi esam, un cilvēkus ap mums tādus, kādi viņi ir. Tas nozīmē apgūt reālu pazemību, bez kuras īsta virzīšanās uz priekšu nevar pat sākties,” raksta Bils V. (As Bill Sees It, 44. lpp.). Šis citāts iezīmē divus būtiskus principus, kas ir tieši pretēji nepieņemošam un paralizējošam uzvedības modelim, kāds pilnībā dominēja manā dzīvē laikā, kad dzēru, un joprojām reizēm mani mēdz piemeklēt (viss ir ne tā, kā man vajag, un es neko ar to nevaru darīt). Pirmkārt, es reālistiski pieņemu pašreizējo situāciju, ieskaitot pati sevi. Bet tam seko ne mazāk būtiskais “otrkārt” – man nav jāpaliek šajā punktā. Līdz ar pieņemšanu nāk arī iespēja mainīties.
Izvērtējot ārējos kritērijus, vienpadsmit skaidrības gados manā dzīvē ir mainījies viss – izskats, pašpārliecība, darbavieta un amats, ienākumu līmenis, ģimenes stāvoklis, tuvākie cilvēki. Esmu pavadījusi diezgan daudz laika, lai atgūtu dzeršanas laikā attiecībās pati ar sevi iekavēto – palutinātu sevi ar laiku, naudu, skaistām lietām, uzmanību. Gan ne tik destruktīvā veidā kā laikā, kad dzēru, tomēr daudz esmu darbojusies stipri vien uz sevi vērsti.
Nav arī tā, ka AA literatūra liktu man izturēties pret sevi nelāgi. Grāmatas “Dzīvot skaidrā” viena no nodaļām pat saucas “Būt labam pret sevi” un noslēdzas ar uzmundrinošiem vārdiem: “Baudīt dzīvi nav egoistiski, bet tas kalpo pašaizsardzībai. Ja mēs nemīlēsim sevi atveseļošanās periodā, mēs nevarēsim izdzīvot, lai kļūtu par nesavtīgiem, tikumīgiem un sociāli atbildīgiem cilvēkiem.” (49. lpp.) Tomēr šī labvēlīgā, pieņemošā attieksme pret sevi nav galamērķis, bet gan instruments ceļā uz galveno mērķi – palīdzēt citiem. Grāmatā “Anonīmie alkoholiķi” vakara inventarizācijas instrukcijas nobeigumā ieteikts: “.. mums jāuzmanās no sirdsapziņas pārmetumiem vai drūmām domām, jo tādā gadījumā mēs kļūsim mazāk noderīgi citiem.” (74. lpp.)
Joprojām es mācos pārveidot savu domāšanu no “kādai man vajadzētu būt” (garīgākai, par pieciem kilogramiem vieglākai, attapīgākai… un tā līdz bezgalībai) uz “ko man vajadzētu darīt, lai pildītu Augstākā Spēka gribu”. “Tā kā neviena cilvēciska būtne visdrīzāk nespēj atbilst ārkārtīgi augstajām prasībām, kuras mēs bieži vien izvirzām, mēs jūtamies sakauti, kā visi, kuru mērķi ir nereāli. Rodas nedrošība un depresija. Mēs nikni sodām sevi par to, ka neesam ideāli,” rakstīts grāmatā “Dzīvot skaidrā” (48. lpp.) Paradoksālā kārtā Augstākā Spēka standarti ir zemāki nekā manējie – es esmu pietiekami laba, taču man diezgan daudz jādara nevis sevis, bet citu labā. Un, eh, tas tiešām sagādā kaut kādu tīru, spēcīgu prieku un gandarījumu, kuru nemeklēju, pirms nebiju piedzīvojusi. Tad man nav jādomā, cik labi vai slikti es sevi pieņemu. Tādos brīžos es izkāpju ārpus sevis.
Gana daudz pārmaiņu esmu piedzīvojusi arī attiecībā uz citu cilvēku pieņemšanu. Pirmkārt, noderīgs ir jau minētās grāmatas “Dzīvot skaidrā” citas nodaļas nosaukums, kas vienlaikus ir arī ieteikums – “Dzīvot un ļaut dzīvot citiem” (12.–15. lpp.). Nostiprinoties manai vērtību sistēmai, kā arī tuvinieku un domubiedru lokam, es vieglāk varu pieņemt, ka citiem tās atšķiras, t. i., es varu arī nepieņemt kādus uzskatus vai vērtības, taču pieņemt pašu apstākli, ka citiem tās var būt atšķirīgas un es nevaru tās mainīt. No manis netiek prasīta pat draudzīga, cieša līdzāspastāvēšana, es drīkstu arī palielināt distanci: “Pavadot laiku ar cilvēkiem, kuri mums patīk, mūs mazāk kaitina tie, kuri mūs ne pārāk interesē. Ar laiku mēs atklājam, ka nebaidāmies vienkārši aiziet tālāk no cilvēkiem, kuri mūs kaitina, nevis rāmi ļaujam tiem krist sev uz nerviem vai mēģinām tos pārveidot pēc savas mērauklas.” (Turpat, 14. lpp.) Cik atvieglojoši!
Savukārt no Divpadsmit tradīcijām es mācos pieņemt citus AA biedrus – būtiskais, ka mēs visi esam vienādi bezspēcīgi alkohola priekšā un vēlamies atmest dzeršanu, bet mūsu politiskie, reliģiskie un visādi citādi uzskati ar AA nesaistītos jautājumos lai paliek ārpusē. Man liekas, līdzīgi kā godīgums nenozīmē visa stāstīšanu visiem un vienotība nenozīmē, ka esam vienādi, tāpat pieņemšana nav piekrišana visiem citu cilvēku uzskatiem, bet gan spēja cieņpilni palikt katram pie saviem.
Mēģinot pieņemt cilvēkus, uz kuriem esmu aizvainota, regulāri atgriežos pie šīs vietas Lielajā grāmatā: “.. mēs aptvērām, ka cilvēki, kuri mums darīja pāri, iespējams, bija dvēseliski slimi. Lai arī mums nepatika viņu simptomi un veids, kā viņi pret mums izturējās, tomēr viņi, tāpat kā mēs, bija slimi. Mēs lūdzām Dievu mums palīdzēt izturēties pret viņiem ar tādu pat iecietību, līdzjūtību un pacietību, ar kādu mēs būtu izturējušies pret slimu draugu.” (“Anonīmie alkoholiķi”, 57. lpp.) Man palīdz. Sanāk, ka gan attiecībā uz sevi, gan citiem pieņemšana nereti sākas no savas vai citu slimības atzīšanas.
No vienas puses, sarežģītāka, no otras puses, vieglāka ir visvistuvāko cilvēku pieņemšana. Sarežģītāka, jo līdzīgi kā pret sevi, arī attiecībās ar tuviniekiem man ieslēdzas nepamatoti augsto ekspektāciju režīms, kas paģēr ne mazāk kā ideālu. Vienkāršāka, jo attiecībā uz cilvēkiem, kurus mīlu, esmu daudz motivētāka. Viens no manas skaidrības spēcīgiem pārdzīvojumiem bija brīdis, kad ne uzreiz, bet pēc ilgāka garīga ceļa un sarunām ar Augstāko Spēku, no tiesas sajutu, ka varu pilnībā mīlēt un pieņemt otrā cilvēkā ne tikai visas lieliskās īpašības, bet arī trūkumus. Turklāt tas bija nozīmīgs punkts ne tikai manās attiecībās ar konkrēto cilvēku, bet arī ar Augstāko Spēku, līdz ar to es šo uzdrīkstos saukt par garīgu pārdzīvojumu.
Interesanti, ka turpmāk šo pieņemšanas/mīlestības klikšķi aizvainojuma un kaitināšanas vietā esmu negaidīti piedzīvojusi arī attiecībā uz cilvēkiem, kuri man nav tik tuvi. Mirklī, kad spurojos un purpinu, ka nu gan esmu nokaitināta, ka man ir tiesības distancēties, pēkšņi galvā atskan mierīga balss: “Nu, tu taču zini, ka viņš tāds ir, mums katram ir savas dīvainības.”
“Un ko man ar to tagad darīt?” es, joprojām mazliet ērcīga, prasu.
“Mīli.”
Maija
Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.
Comments