Piederīga, saprasta un savējā

Viņa alkoholu lietoja kā palīdzības kruķi, lai cīnītos pret bailēm no cilvēkiem un dzīves. Bet tagad viņas risinājums ir paļaušanās.



Nesen uzdūros pierakstiem, ko rakstīju kā vecgada pārdomas, tas bija apmēram divus gadus pirms atnākšanas uz AA. Tās skan šādi: “Sešus mēnešus nelietoju ne pilītes alkohola. Palīdzēja dakteris S. Bet tad atsāku. Taču dažbrīd šķiet, ka sāku iemācīties. Cīņa turpinās.” Tagad esmu vairāk nekā trīs gadus skaidrā, esmu tik pateicīga, šodien es necīnos, apsolījumi ir piepildījušies, es faktiski uz alkoholu nereaģēju, tas mani netraucē, man nav tieksmes. Un tas ir, tikai pateicoties sadraudzībai, Augstākajam Spēkam. Nevarēju noturēties ilgāk par vienu divām nedēļām. Saderēju ar draudzeni, ka uz gavēņa laiku vienu mēnesi nelietosim, jau otrās nedēļas laikā atsāku lietot. Tas ir brīnums, ka tagad esmu vairāk nekā trīs gadus skaidrā.


Atskatoties uz bērnību, man šķiet, ka lūzums notika aptuveni sešu gadu vecumā. Pirms tam biju smaidīgs bosiks, bet pirmās klases bildēs jau var redzēt, cik esmu pārbijusies. Viss it kā forši, bet man ir bailes un saspringums sejā. Tas arī raksturo mani – baidījos no cilvēkiem, uzdevumiem, dzīves. Šī bilde raksturo, kā es jutos, ka dzīve ir pilna ar noteikumiem, kurus zina visi pieaugušie, bet es tos mēģinu uztaustīt un uzminēt.


Mani mājās fiziski neietekmēja, it kā bija labvēlīga ģimene, lai gan tēvam vēlāk bija problēmas ar alkoholu. Man skolas laikā bija ārkārtīgi grūti, jutos neiederīga – ko gan citi bērni tādu zina, ko es nezinu? Nemācēju veidot draudzīgas attiecības – tikai, ja mani kāds aicināja, tad atsaucos, nevarēju par sevi pastāvēt. Es bēgu grāmatās. Lai arī lasīšana ir laba lieta, saprotu, ka tā jau bija pirmā bēgšanas pazīme. Čipsu paka plus grāmata, un es atslēdzos. Vasarās jutos labāk, bija vairāk brīvības, bet patiesībā es pati biju sevi ielikusi tādos rāmjos, man nebija pārejas laika dumpinieciskuma, biju labs un vecākiem ērts bērns.

Uzskatu, ka jau no pirmajām dzeršanas reizēm dzēru kā alkoholiķe. Sāku dzert salīdzinoši vēlu – 11. vai 12. klasē, bet jau no pirmajām reizēm man vajadzēja vēl. Jau kādā piektajā reizē pārdzēros, jo man vajadzēja vēl un vēl un bija atmiņas zudumi.


Reiz notika kāda situācija, kas labi raksturo to laiku. Mani un brālēnu vecāki nepalaida uz ballīti, bija vasara, un mēs abi izdomājām, ka jāiedzer. Tā arī izdarījām, nopirkām vīnu un no diviem bailīgiem pusaudžiem pārvērtāmies par pusaudžiem, kuri dodas uz ballīti, aicina citus jauniešus pievienoties bariņā, bet arī tad jau sekoja blackout. Jau pirmās iedzeršanas reizes liecināja, ka āķis lūpā un vajag vēl.


Vēlāk alkoholu sāku lietot kā palīdzības kruķi. Pirms uzstāšanās reizēm, kur man bija nepieciešama drosme, vai bija “jāizcieš” sociāls pasākums ar nepazīstamiem cilvēkiem vai randiņš – pirms šiem pasākumiem iedzēru. Sākumā, protams, iedzertā alkohola daudzums vēl bija mazs – drosmei pietika ar vienu kokčiku, bet jau tad dzēru slepus un atšķirība bija milzīga. Bez alkohola es sarku un bālēju, bet iedzērusi biju runātīga, dzinu jokus, domāju, ka alkohols ir mans labākais draugs, lietoju to visās dzīves situācijās. Tā kā ir teikts grāmatā “Anonīmie alkoholiķi”, mana ar alkoholu piesātinātā dzīve man šķita pilnīgi normāla. Es izvairījos no pasākumiem, kuros nebija alkohola, tādu pasākumu es uzskatīju par bezjēdzīgu.


Regulāra dzeršana sākās tad, kad studiju laikā ārzemēs tiku prom no vecākiem. Dzīvoju viena un tad arī sākās divdiennieki, trīsdiennieki. Ballītēs piedzēros līdz bezsamaņai, man tas patika un šķita bohēmiski. Atbraucot atpakaļ uz Latviju, dabūju labu darbu un drīz sāku dzert arī darbā. Dzēru drosmei, vairākas reizes par mata tiesu mani gandrīz pieķēra. Slēpu alkoholu somā, skapīšos, staigāju pa plānu ledu un turpināju to darīt. Dzēru arī atbildīgos darba brīžos, slēpu alkoholu, piemēram, minerālūdens pudelēs. Tumšie spēki palīdzēja, ka darbā nekad nepārdzēros un biju pie sajēgas, bet tas viss bija ārkārtīgi smags darbs – plānošana, lai paspētu gan sagatavoties pirms atbildīgās tikšanās vai tiesas sēdes, gan nopirkt alkoholu, noslēpt, ieņemt devu, lai izmainītu apziņas stāvokli un iegūtu drosmi. Galu galā kļuvu par plosta dzērāju – nedēļu noplostoju, nedēļu atgāju. Laiks gāja ļoti ātri.


Šī mana jaunā gada apņemšanās notika pēc viena no plostiem, kad es ļoti nobijos, jo dzeršanas kļuva aizvien draudošākas. Biju ārzemēs darba jautājumā kopā ar mazpazīstamiem kolēģiem, bet man dienas laikā uznāca nenormāla tieksme. Izlavījos no tikšanās, aizdevos pēc stiprā alkoholiskā dzēriena un iegāju savā draudzīgajā vietā – tualetē. Iedzēru, atgriezos, atkal dzēru… un vairs neko neatceros. Atceros tikai to, ka kolēģi ir nolikuši mani mašīnā, mēs dodamies atpakaļ, viņi ir ļoti nikni, es atceros tikai kaut kādus uzplaiksnījumus, kad stāstu, cik man ir grūta dzīve, un cilvēki skatās uz mani kā uz trako. Arī šī reize nebija tā, kad es aizgāju pie narkologa, bet šādas reizes sāka atkārtoties – draudīgas, biedējošas. Man arī bija bail par savu laulību.


Tad beidzot aizdevos pie narkologa, un tā bija pirmā reize, kad es ar kādu dalījos par to, ka man ir problēmas ar alkoholu. Biju ļoti uztraukusies, balss trīcēja, pati arī. Tas nostrādāja – sešus mēnešus noturējos, gāju uz tikšanos ar narkologu, bet ar laiku jutu, ka man tās neko nesniedz. Stāstīju, ka man ir problēmas ar komunikāciju, bet jūtu, ka narkologam man nav ko teikt. Ko gan viņš varēja pateikt – re, kā Raimonds Pauls, re, kā diplomāti staigā apkārt ar sulas glāzi. Ko viņš varēja man pateikt, ja viņš nesaprot, ka es visa esmu stresā, trauksmē, ka nezinu, kā dzīvot bez sava kruķa. Gāju pie narkologa aizvien retāk un atsāku arī dzert. Atsāku to cīņu.


Ar vīru izšķīrāmies, tas bija tumšs brīdis, pazuda pamats zem kājām. Viņš bija mans līdzatkarīgais aprūpētājs, uz āru varēja noturēt fasādi, ka viss ir labi – māja, darbs. Bet tagad es saprotu, kāds ārprāts tas ir – dzīvot ar alkoholiķi. Tajā brīdī – “vistumšākais ir pirms rītausmas” –, lai arī bija baiss izmisums, man atnāca sajūta, ka būs labi, šī sajūta bija vārga, bet tā bija. Pirms tam biju paļāvusies tikai uz sevi, ka man vajag to sakārtoto dzīvi, laulību. Pēkšņi man to visu atņēma, bet man šķita, ka būs labi.


Man vairs nebija ne no viena jāslēpjas, plosti kļuva aizvien trakāki, un es sāku ieraudzīt, kādā elles aplī dzīvoju. Vēl nekad nebiju bijusi atkačkā, pati mocījos, vienmēr kaut kā nokāpu. Izmetu visas pudeles, satīrīju māju, uzklāju tīru gultu, kādā trešajā dienā pati sāku mazliet izskatīties pēc cilvēka, atbildēju uz e-pastiem, telefona zvaniem, sazvanīju mammu, darbu. Bet, kad nedēļa gāja uz otru pusi, jau parādījās doma par pirmo glāzīti un aizgāja plosts. Pamanīju, ka atkal esmu tajā šausmīgajā stāvoklī un varu sākt septiņu dienu plostu. Sākusi saprast, ka netieku galā, es pārbijos. Noturējos sešus mēnešus skaidrā, man tas patika, bet es netiku atpakaļ uz to nedzeršanu. Man šķita, ka tagad, pēc tik ilga nedzeršanas laika, es zināšu, kā… bet tā nebija. Kādu pusotru vai divus gadus turpināju un nevarēju uzsākt jaunu skaidrību.


Esmu pārliecināta, ka ar saviem spēkiem, gribasspēku, cilvēcisku apņemšanos, līdzcilvēku palīdzību es nevaru palikt skaidrā. To var izdarīt tikai Augstākā Spēka brīnums, kas ir šīs sadraudzības pamatā. Pēc kārtējā apkaunojošā plosta atnācu uz AA. Atradu Google AA jau pirms kāda laika, bet man pašai šķita, ka tā nu ir pēdējā iespēja. Atradu sapulci, kura man šķita visrespektablākā, izslēdzu visu, kas saistīts ar baznīcas telpām. Uzzvanīju par pirmo sapulci. Esmu pateicīga sadraudzības brālim, kurš atbildēja uz manu zvanu. Devos uz sapulci un redzēju, ka nāk arī kāda sieviete, jautāju: “Vai jūs arī ejat…” Un nevarēju izteikt, tik bail izteikt šos vārdus – AA. Izrādījās, ka kopā ar viņu biju kļūdas pēc aizgājusi uz kādu draudzes mūzikas pasākumu, jau gāju prom, liku roku uz ārdurvju roktura, bet man zvanīja šis pats cilvēks un jautāja: “Nu, jūs būsiet?” Nokļuvu sapulcē un biju tik laimīga, izrādījās, ka sapulcē cilvēki runāja manā valodā… un man vairs nebija svarīgi, vai viņi bija uzvalkos vai kā, bet beidzot šeit bija cilvēki, kuri bija kā es, kuri dalījās savā pieredzē, kā tas ir, kad nevar nedzert, un kā ir tagad, un ka viņi vairs nedzer kādu laiku.


Bet man brīnums nenotika no pirmās sapulces, apmeklējot otro, trešo, man atkal parādījās augstprātība – mans lielākais rakstura trūkums. Man sāka likties, ka es varu gudri parunāt. Man atkal šķita, ka man nepieciešamas attiecības, tādas man bija greizās prioritātes. Man bija jādodas uz randiņu, un, sēžot sapulcē, es jau sapratu, ka dzeršu, jo bez tā uz randiņu iet es nevaru. Par laimi, pēdējais posms, kapitulācija nebija pārāk garš, prioritātes mainījās, es lūdzu palīdzību, nevarēju nokāpt no plosta, lūdzu palīdzību vecākiem, un aizgāju vēlreiz uz AA – jau citāda. Es sapratu, ka tā būs vienmēr, zuda ilūzijas par skaistu iedzeršanu, katru reizi būs plosts, nekad nevarēšu apstāties, plosti, mokas būs jau par dzīvību un nāvi.


Mans ego bija saplacis, pazemība bija atnākusi pie manis, un es ar lielu prieku nācu uz sapulcēm. Klausījos ar lielu prieku dzīvesstāstus, redzēju, ka skaidrību svin ar tortēm, cik atklāti cilvēki dalās, kādi ir bijuši pārdzīvojumi, bedres, tie man bija lieli līdzpārdzīvojumi, un es ļoti identificējos. Biedri ieteica, ka jāmeklē sponsors un jāiet soļi. Ļoti baidījos, vai spēšu sasniegt sešu mēnešu skaidrību, varbūt šis strādās atkal tikai uz kādu laiku. Bet nē – es joprojām esmu skaidrā. Sāku iet soļus, un, visticamāk, tad arī notika lielais brīnums. Viens pret vienu saruna ar sponsori – tas bija kaut kas īpašs, ka man velta tik daudz laika, neko neprasot pretim, daudzas stundas pavadījām sarunās. Sponsore priecājās par katru manu zvanu. Man sāka parādīties drošības sajūta, arī no tā, ka sponsore dalījās, kā viņa dzērusi “pa čorno”, ka ir man līdzīga, bet viņa ir skaidrā. Es no sirds ticēju, ka soļi palīdzēs un man tā arī bija. Pirmais solis – vairs necīnos ar alkoholu, man nav ikdienas cīņas. Nevaru iedomāties savu dzīvi, ja man nebūtu ticības un uzticēšanās Augstākajam Spēkam – tā ir neatņemama manas ikdienas sastāvdaļa, jo dzīve taču turpinās, ir grūtības un problēmas. Man ir risinājums – lūgšanas, sarunas, stāsti un paļāvība uz Augstāko Spēku. Bez tā es nevarētu, jo man kā alkoholiķei dzīve skaidrā bez šī būtu neciešama, joprojām esmu nedroša, nobijies bērns, es kļūdīšos, ja man nav Augstākā Spēka – es nevarētu ikdienu izturēt. Man ir atkal viens risinājums tāpat kā agrāk – tikai agrāk tas bija alkohols, bet tagad man ir paļāvība. Ceturtais un Piektais solis spēcīgi nostrādāja – brīvi, bez kauna un sarkšanas varu dalīties ar nepatīkamajiem, briesmīgajiem alkohola lietošanas brīžiem, es vairs par to nepārdzīvoju, nedomāju. Ceturtajā un Piektajā solī visu nastu un bagāžu noliku. Jā, attiecības ar vecākiem joprojām ir darbībā, joprojām rakstu inventarizācijas. Bailes no nākotnes joprojām ir, ir ko darīt ar baiļu inventarizāciju, bet tas vairs nav salīdzināms. Agrāk šķita, ka viss atkarīgs no manis, bet tagad zinu, ka man nav ne par ko jācīnās, varu paļauties uz Augstāko Spēku. Saprotu, ka soļu iešana nekad nebeigsies. Tagad atkal rakstu Ceturto soli par aizvainojumiem, process notiek, jā, brīžiem ir grūti, sāp, ir jāraud, bet man vairs nav melns izmisums, kāds bija pirms AA. Man ir tik daudz draugu. Un tas mani joprojām pārsteidz – man, kas nevarēja izveidot attiecības ar cilvēkiem. Es jūtos AA piederīga, saprasta un savējā.

Debora

Stāsts pierakstīts spīkeru sapulcē grupā “Maratons onlainā”.


112 views0 comments

Recent Posts

See All