1989. gadā šis AA brālis no Amerikas Savienotajām Valstīm kopā ar vairāku cilvēku delegāciju viesojās un nesa vēsti Padomju Savienībā.
Anonīmo alkoholiķu vēsts nepazīst valodu barjeru, tāpat kultūras īpatnībām un mantojumam arī nav nekādas nozīmes mūsu atveseļošanās procesā.
Maskavas grupā “Iesācēji” bija sapulcējušies sešpadsmit cilvēki. Mēs svinējām viņu AA grupas pirmo jubileju. Sapulce tika atklāta ar preambulu krievu valodā, tad sekoja Divpadsmit soļu un Divpadsmit tradīciju lasījums. Sekretārs teica: “Šī ir otrā soļa sapulce.” Tad sākās dalīšanās.
Ierunājās kāds biedrs. Viņš bija entuziasma pilns Maskavas uzņēmējs, kurš ir piecus mēnešus skaidrā un sācis darbu ar soļiem. Kad viņš runāja, es dzirdēju savu alkoholismu. Es dzirdēju sava posta un sāpju stāstu.
“Manā dzīvē nebija Dieva,” viņš teica. “Bet es sāku darīt to, ko man te ieteica. Un es esmu sevī atradis garīgu spēku. Domāju, ka tas varētu būt Dievs.”
Šis vīrs tagad strādā ar trim citiem grupas alkoholiķiem, kuru dzīvēs arī nebija Dieva, bet kuri visi kopā ir spējuši atrast garīgu spēku, uz kuru var paļauties.
Šī bija “oficiāla” (cik nu AA vispār var būt oficiāli) Anonīmo alkoholiķu Vispārējās kalpošanas padomes (ASV/Kanāda) vizīte ar mērķi apciemot dažus ļoti īpašus cilvēkus Padomju Savienībā. Pēdējā gada laikā starp ASV un padomju valdībām notika informācijas apmaiņa par alkoholisma tēmu, un AA, lai gan nekādā veidā nesaistīta ar šiem pūliņiem, iesaistījās sadarbībā.
Abu valstu sadarbības programmas par alkoholismu un narkomāniju ietvaros 1987. gada septembrī Vispārējās kalpošanas biroja Ņujorkā ģenerāldirektors pēc uzaicinājuma devās uz Krieviju kopā ar sešpadsmit citām ar alkoholisma sfēru saistītām personām. Tad 1988. gada maijā notika Padomju Savienības pārstāvju atbildes vizīte.
Apmaiņas vizīšu laikā tapa skaidrs, ka Padomju Savienībā ir diezgan daudz cilvēku, kuriem ir pieaugoša interese par Anonīmajiem alkoholiķiem. Mēs sākām sarakstīties ar dažiem no viņiem – ar cilvēkiem no Veselības ministrijas, Atturības veicināšanas biedrības (AVB), psihologiem, psihiatriem, narkologiem, skaidrības klubiem – un šī dialoga gaitā nolēmām organizēt vēl vienu no iepriekšējiem braucieniem neatkarīgu vizīti.
Tika nolemts, ka vizītē dosies divi pilnvarotie – es no ASV un Vebs Dž. no Kanādas – kopā ar Sāru P., Vispārējās kalpošanas biroja darbinieci, kurai uzticēts darboties Starptautiskajā pilnvaroto komitejā. Tā kā mēs plānojām sarunāties galvenokārt ar padomju profesionāļiem un ārstiem, šķita atbilstoši ņemt līdzi kādu mediķi. Tā komandai pievienojās Dr. Džons Hārtlijs Smits – pilnvarotais un nealkoholiķis no Kanādas. Protams, nebūtu prātīgi sūtīt mūs ceļā bez savas balss, tāpēc līdzi ņēmām arī kādu biedru nealkoholiķi, kurš bija sinhronais tulks.
Mūsu pirmā pietura bija Helsinkos, Somijā. Tur mēs pieturējām divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, džetlegs (miega un nomoda traucējumi laika joslu maiņas dēļ – red.) ir īsts, un mēs gribējām pārliecināties, ka esam pilnībā piemērojušies laikjoslas maiņa. Un, otrkārt, somi jau kādu brīdi ir nesuši AA vēsti Padomju Savienībā, un mēs gribējām saskaņot mūsu pūliņus, lai katrs darbotos pēc iespējas efektīvāk.
Lielāko savas dzīves daļu esmu pavadījis ar dzērājiem, bet nekad nebiju redzējis tādu dzērumu, kādu ieraudzīju somos. Viņi bija lieli kā ozoli, viņi bija pillā un līgojās. Arī somu AA biedri bija satriecoši. Viņi atdodas AA ar tādu pašu mīlestību, ar kādu bija atdevušies pudelei – turklāt vēl vairāk.
Somi praktizē anonimitāti, pieņemot otru vārdu vai iesauku. Helsinkos mēs iepazināmies ar puisi, kurš pirmais atveda AA uz Somiju un kura vārds atbilstoši bija Kolumbs.
13. novembrī mēs ar prāmi no Helsinkiem nokļuvām Tallinā, Igaunijā. Tallina ir viena no skaistākajām pilsētām, kādu jebkad esmu redzējis. Tur bija 15. gadsimtā celtas ēkas, kuras joprojām ir apdzīvotas.
Igaunija ir Padomju republika, taču tā ir atsevišķa kultūra, un mūsu vizītes fonā norisinājās demonstrācijas par oficiālu atdalīšanos. Lai gan mums pavisam noteikti nebija nekāda viedokļa par šiem notikumiem, bija interesanti novērot, kā šiem padomju pilsoņiem tika ļauts rīkot atklātas un publiskas demonstrācijas pretēji valdības politikai.
Kad mūsu lidmašīna nolaidās, sekojot mūsu tulka ieteikumam, vispirms devāmies cauri muitai. Mums bija līdzi krietna izmēra kaste ar AA literatūru krievu valodā, un, kaut gan es zināju, ka tikšu apturēts, man nebija ne jausmas, kā šī literatūra tiks uztverta. Esmu piedzīvojis sarežģītas muitas pārbaudes arī iepriekš – pēc vienas nonācu cietumā –, tāpēc sāku nedaudz nervozēt. Līdzi biju paņēmis kabatas nazi, lai ar to atvērtu kasti, bet nevarēju to nekur sameklēt, un beigās man nācās kasti taisīt vaļā ar plastmasas matu ķemmi. Muitas darbiniece paņēma kādu literatūras paraugu, apskatīja to un aiznesa parādīt kādam biedram uzvalkā, kurš stāvēja telpas stūrī. Mūsu tulks pieliecās tuvāk un pačukstēja man: “Ideoloģiskā pārbaude.”
Pēc īsa brīža muitas darbiniece atgriezās ar smaidu sejā. Viņa pasauca apsargu formas tērpā. Es nodomāju: “Ardievas kastei.” Kamēr viņi sarunājās, tulks atkal pieliecās man klāt. “Viņiem tā patīk,” viņš teica.
Vēl pēc kādas sarunas un apstiprinoša galvas mājiena viņa aicināja mani, kasti un tulku turpināt ceļu. Kad bijām tikuši cauri kontrolei, tulks pārtulkoja viņas pēdējos komentārus uniformā tērptajam sargam.
“Skat,” viņa bija teikusi, “viņi ieradušies, lai palīdzētu mums cīnīties ar alkoholismu.” Šķita, ka šis gadījums noteica toni visam mūsu ceļojumam, tāpēc sākām dalīt literatūru visur, kur vien gājām.
Mēs katrs šajā ceļojumā apzinājāmies mūsu uzdevuma nozīmīgumu, un katram no mums bija patiesa vēlme nevis kaut ko reklamēt, bet gan dalīties savā pieredzē, spēkā un cerībās ar profesionāļiem, ar kuriem nonācām kontaktā, lai viņi labāk izprastu AA un, iespējams, atļautu dibināt AA Padomju Savienībā. Vienā no tikšanās reizēm ar Igaunijas Atturības biedrību galvenokārt runāja cilvēki, kas iesaistījušies palīdzībā alkoholiķiem, stāstīja par savu programmu un centās ievirzīt sarunu politiskā gultnē, bet beigās mums izdevās paskaidrot, ka mūsu vienīgā interese ir palīdzēt citiem alkoholiķiem.
Vienas sarunas laikā kāda meitene ierunājās angliski un teica: “Es esmu lasījusi jūsu grāmatu (Lielo grāmatu) un saprotu Dieva nozīmīgumu. Kā es varēšu strādāt ar šiem AA principiem, ja neticu Dievam?”
“Nu,” es teicu, “tā nav liela problēma. Kad ierados AA, arī es neticēju Dievam. Tas nav priekšnoteikums.”
To izdzirdot, meitene kļuva manāmi mierīgāka, un es dzirdēju atvieglotu nopūtu.
Tāpat šeit satikām ārstu, bijušo valsts ierēdni, kurš vairākas reizes atkārtoja, ka programma būtu jāmaina, lai pielāgotos krievu cilvēkiem – cilvēkiem, kuriem vēsturiski nav bijis Dieva jēdziena. “Šis te nedarbosies” bija frāze, ko bieži dzirdējām. Man jāatzīst, ka tas manī izraisīja smīnu. Diezgan daudzas reizes dzirdēju cilvēkus sakām: “Mums nav nekādas vēsturiskas pieredzes ar Dievu”, bet nākamajā brīdī mums taujāja: “Bet vai jūs vēlētos apskatīt katedrāli?”
Daudzi cilvēki, ar kuriem runājām, sākumā izturējās rezervēti. Bet, tā kā mēs spējām tik brīvi dalīties par alkoholismu un par sevi, arī viņi sāka atvērties. Mēs atklājām, ka, lai kas būtu viņu atveseļošanās pamatā, viņi tāpat pielietoja dažus no AA pamatprincipiem: bezspēcības atzīšanu, patiesu ticību, ka kaut kāda atveseļošanās ir iespējama. Tāpat viņi saprata personīgās inventarizācijas nepieciešamību – viņi to dara, lai cik stingra tā būtu. Šī inventarizācija sastāv no 30 jautājumiem, kas ir jāatkārto ik pēc sešiem mēnešiem kopā ar ārstu vai biedru grupu. Ārstēšanās ir trīs gadus ilgs process, un noraušanās gadījumā tevi uz diviem gadiem sūta uz darba nometni. Oficiālā nostāja ir tāda, ka pēc sešām vai astoņām nedēļām iedarbīgas ārstēšanas pacients vairs nav alkoholiķis. Viņi tic, ka iespējams izārstēties, un šī ārstēšanās aizņem sešas līdz astoņas nedēļas. Vienīgais āķis ir tajā, ka šis ārstniecības līdzeklis ir regulāri jāatjauno, pretējā gadījumā pacienti atkal var kļūt par alkoholiķiem. Tomēr dzērāji, ar kuriem runājām, teica: “Mēs zinām, ka ir svarīgi saprast, ka esam alkoholiķi uz mūžu.” Un viņi pilnībā izprot nepieciešamību dalīties tālāk ar šo informāciju ar citu personu – šajā ziņā problēmu nav. Tāds ir pamats tam, kas notiek Padomju Savienībā, un tā šķiet esam pateicīga augsne, kurā AA principiem iesakņoties un plaukt.
Ar nepacietību gaidīju tālāko ceļojumu no Igaunijas uz Ļeņingradu, jo mums bija paredzēts braukt ar vilcienu, un es biju pārliecināts, ka tas būs kas līdzīgs Austrumu ekspresim. Tomēr izrādījās, ka tas vairāk līdzinājās kravas vilcienam. Mūs visus iekrāmēja vienā kupejā ar visu mūsu bagāžu, katram piešķīra lāviņu guļvietai un tasi melnas krievu tējas. Tā bija nenovērtējama pieredze, bet pieredze, kuru es nevēlētos atkārtot vēlreiz.
Ļeņingradā mēs tikāmies ar vēl kādu ārstu, kura pacienti alkoholiķi mēģina pielietot AA metodi, bet viņš netic, ka tā varētu darboties, jo tā liek uzsvaru uz Dievu. Beidzot šis vīrs atveda dažus savus pacientus uz tikšanos ar mums, un mēs ceram, ka mūsu dalīšanās kādu dienu izrādīsies viņiem noderīga. Viens no uzdevumiem, ko šis ārsts viņiem liek darīt terapijas nolūkos, ir Lielās grāmatas tulkošana. “Tas nav pārāk labs tulkojums,” viņš teica, bet pacientiem, šķiet, nav iebildumu.
Grupa, ar kuru strādā šis ārsts, izmanto AA jau aptuveni trīs gadus. Vienam no grupas ir trīs gadu skaidrība, citam ir viens gads, un vēl vienam – septiņi mēneši. Šiem cilvēkiem atļāva apciemot mūs viesnīcas numuriņos, kas vēl pirms pāris gadiem būtu neiedomājami. Mūsu ceļošanu nekādi neierobežoja. Mums piešķīra pilnīgu pārvietošanās brīvību visas pilsētās, kurās pabijām. Mums ļāva vienkārši klīst, kur pašiem tīk.
Ļeņingradas iedzīvotājiem piemīt tāds lepnums un gars, ar kādu nekad nebiju sastapies. Mūsu viesnīca atradās tieši pretī piemineklim, kas uzcelts par piemiņu krievu kareivjiem, kuri 900 dienas pilsētu sargāja no vāciešiem. Tūkstošiem cilvēku gāja bojā bada nāvē, bet vācieši pilsētu tā arī neieņēma. Tas ir lepnums, kas Ļeņingradā jūtams joprojām.
Kādā mūsu ciemošanās brīdī tieši pirms mūsu norunātās tikšanās ar Atturības veicināšanas biedrību padomju televīzija parādīja amerikāņu filmu par kādas sievietes cīņu ar alkoholismu un ceļu uz skaidrību AA. Filma izraisīja lielu atsaucību padomju skatītājos, un avīze “Komsomoļskaja Pravda” publicēja dažus simtus lūgumu sniegt vairāk informācijas par AA. Mēs lūdzām šo rakstu pārtulkot un mūs ļoti aizkustināja atsauksmju vispārīgais tonis. Lūk, viena daudzajām atsauksmēm, pārtulkota no krievu valodas:
“Man ir paziņas, bet nav draugu. Pēdējās desmit dienas esmu pavadījis viens pats mājās. Lai gan es nekur neeju, es noteikti piedzeršos. Tiklīdz uzkāpju uz korķa, tas turpinās ilgu laiku.
Es nekur nestrādāju. Es labprāt nokļūtu debesīs, bet mani grēki man to neļaus. Man ir 24 gadi. Mana nodarbinātības vēsture ir kā darba sludinājumu saraksts. Turklāt pērnvasar atbrīvojos no apcietinājuma.
Ko man darīt? Es neapmeklēju vietējo iecirkni, jo zinu inspektora tipisko frāzi: “Ja tu nedabūsi darbu tuvākajās desmit dienās, nosūtīšu tevi uz labošanas darbu nometni.” Kurš gan vēlētos turp doties…? Tāpēc es slēpjos. Cietumā bija labāk. Nezinu, kā AA varētu man palīdzēt, taču tik un tā rakstu.”
Avīzē bija publicēts arī Atturības veicināšanas biedrības priekšsēdētāja pirmā vietnieka komentārs. Biedrība bija nesen nokļuvusi kritikas krustugunīs saistībā ar tās šķietamo nespēju sniegt noderīgas atbildes uz Padomju Savienībā samilzušo alkoholisma problēmu. Vietniekam par AA bija sakāms šis: “Mēs ar viņiem nesadarbosimies. Viņu metode ir interesanta, taču mums tikai daļēji noderīga. Un mēs to noraidīsim galvenokārt tāpēc, ka noteiktas ieinteresētas puses otrpus okeānam to ļoti uzkrītoši izmanto, lai propagandētu amerikānisko dzīvesveidu … Iegansts ir labs; pret to nebūtu, ko iebilst. Bet es to tik un tā apturēšu.”
Uz šīs nenoteiktības nots – un ar šiem pretrunīgajiem vēstījumiem prātā – mēs devāmies uz norunāto tikšanos ar AVB. Protams, ceļā mēs burtiskā nozīmē apmaldījāmies, un, kā jau lietām parasti ir tendence notikt AA, tā izvērtās par vienu no labākajām dienām, kādu jebkad esmu piedzīvojis.
Pēc tam, kad bijām ilgi klīduši pa pilsētas ieliņām, mēs beidzot atradām pareizo ceļu. Pretstatā mūsu uz avīzes rakstu balstītajiem pesimistiskajiem pareģojumiem AVB cilvēki izrādījās ļoti sirsnīgi, ļoti laipni, ļoti atvērti un AA ļoti atbalstoši. Kamēr mēs sarunājāmies, ieradās kāda televīzijas producente kopā ar filmēšanas komandu un lūdza mums atļauju pafilmēt 10 minūšu dokumentālajai filmai par Anonīmajiem alkoholiķiem, ko viņi bija ieplānojuši rādīt padomju televīzijā. Mēs, protams, sākām viņai skaidrot tradīcijas, bet viņa mūs pārtrauca, apgalvojot, ka tās ļoti labi izprot un apsolot saglabāt mūsu anonimitāti. Un tā, kad sākām sarunāties ar AVB pārstāvjiem, arī operators sāka savu darbu. Sarunas laikā seju vietā viņš koncentrējās uz mūsu rokām. Bija kāds ļoti dramatisks moments, kad Dr. Džons Hārtlijs Smits runāja par alkoholiķa klaustrofobisko dzīvi – kā tā, slimībai progresējot, kļūst arvien šaurāka un šaurāka.
Mūsu tikšanās beigās producente ieminējās, ka ar desmit minūtēm, viņasprāt, būs par maz, lai sniegtu padomju cilvēkiem priekšstatu par Anonīmajiem alkoholiķiem. Tāpēc viņiem padomā ir par pašu līdzekļiem aizceļot uz ASV, lai sagatavotu izvērstu dokumentālo filmu par AA. Mēs plānojam viņiem nosūtīt dažu jau gatavu AA filmu un video materiālu kopijas, piemēram, “Jaunieši un AA” “Labāk nekā sēdēt kamerā” un “AA – skats no iekšienes”. Cerams, šie materiāli padziļinās viņu izpratni par AA principiem un praksēm.
Visbeidzot mēs devāmies uz Maskavu, un šoreiz tas bija lielāks piedzīvojums par braukšanu Austrumu ekspresī. Pirmajā dienā mēs tikāmies ar Maskavas iesācēju grupu. Vienmēr pastāvēs strīdi par to, kura grupa Krievijā bija pirmā, un šī grupa var uz šo titulu pretendēt tikpat lielā mērā kā visas citas. To dibināja Maskavā dzīvojošs un strādājošs mācītājs, un šobrīd tajā ir vairāki pastāvīgi biedri. Tā ir pirmā padomju AA grupa, kas ir reģistrēta Vispārējās kalpošanas birojā Ņujorkā.
Maskavā mums bija arī sarunāta tikšanās ar ārstu, kurš bija sarakstījis grāmatu par alkoholismu un atveseļošanos, un liela daļa no viņa rakstītā bija par AA un tās principiem. Grāmatai, šķiet, bija lieli panākumi, un tā jau bija izpārdota. Par šo grāmatu bija paredzēta sabiedriska diskusija, kurai tika atvēlēta plaša zāle vienā no kultūras pilīm, uz kuru visi – milicija, pretinieki, atbalstītāji, visi – ieradās debatēt par šajā grāmatā aprakstītajām idejām. Arī mēs tikām uzaicināti. Tā izvērtās par vienu iespaidīgu pēcpusdienu, kādu mēs nemūžam nebūtu iecerējuši.
Grāmatas autors un daži citi narkologi atbildēja uz lielāko daļu ar AA saistīto jautājumu un bija diezgan nekļūdīgi izpratuši AA anonimitāti un mērķi. Šie cilvēki izrādījās esam lieliski AA aizstāvji. Kad debates bija beigušās, AVB pārstāvis paziņoja auditorijai, ka turpmāk viņi aktīvi atbalstīšot Anonīmos alkoholiķus.
Kāda sieviete pūlī piecēlās un izsaucās: “Kā, jūsuprāt, Anonīmie alkoholiķi darbosies Padomju Savienībā?” Mani tautieši vērsa skatienus uz mani.
Varēju viņai tikai atbildēt, ka būtu pārdroši no manas puses izlikties, ka esmu eksperts. Es biju viņas valstī trīspadsmito dienu. Kā gan es varēju pamatot savas atbildes ar tik īsu pieredzi? Bet es teicu, ka mums ir pieredze ar 114 citām kultūrām, kuras visai veiksmīgi izmantojušas AA, un ka vienīgais mūsu vizītes mērķis ir dalīties mūsu pieredzē ar cerību, ka tā viņiem varētu noderēt.
Visbeidzot mums bija norunāta tikšanās ar AVB priekšnieku, komentāra avīzē “Komsomoļskaja Pravda” autoru. Šis vīrs bija ļoti īsa auguma, sirmiem matiem – ļoti apburošs, ļoti sirsnīgs, bet sīksts kā krams. Nebija nekādu šaubu par to, kas viņš bija. Vispirms viņš mums pasniedza tēju un teica: “Tātad šīs tikšanās noteikumi būs šādi.” Viņš aprakstīja, kā tikšanās noritēs, un tad teica: “Tā kā jūs lūdzāt šo tikšanos, esmu ielūdzis arī citus dalībniekus. Viņi ir alkoholiķi, kuri dara lietas citādāk.” Tomēr to visu viņš izteica ļoti laipni un skaidri norādīja, ka nekādā veidā nav pret mums.
Tā nu mēs devāmies uz blakus istabu, un tur tiešām jau atradās sauja ar cilvēkiem. Tie bija alkoholiķi no 1978. gadā dibināta skaidrības kluba, klāt bija arī pats kluba dibinātājs. Viņš šobrīd ir 12 gadus skaidrā. Klubu izveidoja, lai piedāvātu alkoholiķiem veidu, kā aizpildīt brīvo laiku. Viņi paši atbild par savu aktivitāšu, teātra izrāžu u. c. pasākumu organizēšanu. Viņu statūtos rakstīts, ka dalībnieki nedrīkst dzert līdz pat savai nāvei. Tāpat viņi teica, ka tikai divi cilvēki pēdējo deviņu gadu laikā esot norāvušies. Viņi vēlas demonstrēt savu skaidro dzīvesveidu. Klubu organizēt palīdzēja arodbiedrību vadītāji. Viss notiek caur darba vietu. Ja esi alkoholiķis, tavs vārds parādās darbā pie sienas. Visi zina, kas tu esi – ir jāiztur pamatīgs līdzcilvēku spiediens. Viņu mērķis ir pārraut alkoholisma apburto loku, lai nākotnē izveidotos vesela cilvēku paaudze, kas dzīvo veselīgu, labu dzīvi bez alkohola lietošanas.
Viens no interesantajiem secinājumiem, kas radās pēc mūsu tikšanās, bija par to, cik vāja ir viņu izpratne par anonimitātes jēdzienu. “Kā jūs varat atveseļoties, ja pat cits citu nepazīstat?” bija pamatjautājums, ko mums uzdeva AVB priekšnieks. Viņš teica, ka Padomju Savienībā skaidrības klubos cilvēki nav anonīmi cits pret citu – viņi bieži sanāk kopā un izturas kā viena ģimene.
Mūsu pēdējā patiesi oficiālā tikšanās bija ar Veselības ministrijas viceministru un galveno narkologu. Tā ir valdības institūcija, kas pārrauga visas Padomju Savienības ārstniecības iestādes. Lai gan šis vīrs nebija naidīgi noskaņots, viņš tomēr bija skarbs. Viņš vēlējās dzirdēt “tikai faktus, lūdzu”. Viņu interesēja struktūra, kā AA ir organizēta, un kādā veidā viņa iestāde varētu AA izmantot. Viceministrs tomēr pauda arī viņu galvenās bažas, nosaucot AA par “nekontrolētu kustību”.
Pēc aptuveni stundu ilgas sarunas, viņš mums tieši pajautāja: “Ko mēs varam darīt, lai šo lietu aizsāktu šeit?” Mūsu atbilde bija ļoti vienkārša: “Dodiet viņiem vietu. Dodiet viņiem telpas, kur tikties, un mazliet vietas, kur augt.” Tāpat kā televīzijas producentei, arī šim vīram mēs plānojam nosūtīt daudz informācijas par AA, it īpaši par struktūras jautājumiem, kuri viņu tik ļoti interesēja.
Es ticu, ka mūsu vizītes mērķis tika sasniegts. Arvien vairāk profesionāļu Padomju Savienībā tagad zina par Anonīmajiem alkoholiķiem un uzticas AA procesam, un mēs esam redzējuši pazīmes, ka viņi ir gatavi to izmēģināt. Mēs arī esam pamanījuši, ka ir vairākas vajadzības, kuras Vispārējās kalpošanas birojs varētu apmierināt, un galvenā no tām būtu nodrošināt bukleta “AA grupa” fragmentu tulkojumu krievu valodā, lai varētu sākt risināt dažus no organizatoriskajiem jautājumiem. Tāpat viņiem nepieciešams buklets par sponsorēšanu un, protams, Lielā grāmata.
Tāpat kā uzņēmējs no Maskavas iesācēju grupas arī es esmu sadraudzības biedrs, kura dzīvē nebija Dieva. Esmu parasts, tipisks dzērājs ar kaudzi citu problēmu. Dzērājs, kura labākā domāšana noveda viņu cietumā, vīrs bez nekādiem morāles standartiem, vīrs, kuram nevarēja uzticēties, vīrs, kuram mērķis allaž attaisnoja līdzekļus, egocentrisks un despotisks vīrs, un tomēr, pateicoties Anonīmajiem alkoholiķiem un Dieva žēlastībai, esmu skaidrā un varēju piedalīties šajā braucienā. Ar mani notikušās pārvērtības var notikt ar jebkuru, kurš lasa šo stāstu.
Nav krievu alkoholiķu, tāpat nav igauņu vai sibīriešu, vai amerikāņu alkoholiķu. Ir tikai alkoholiķi. Par to es tagad esmu pārliecināts.
Dons P., Aurora, Kolorādo
Copyright © The AA Grapevine, Inc. (July 1989). Reprinted with permission.