Atveseļošanās sākumā viņš sapulcēs nekad nepieminēja, ka ir aktieris.
Šis ir mans jubilejas mēnesis – ja Dievs dos un pats nepacelšu, mēneša beigās man piepildīsies septītais tīrības gads. Mana Divpadsmit soļu izglītība sākās kā alkoholiķim, bet tad es papildus paņēmu vēl narkomānijas programmu un tagad esmu vienkārši atkarīgais. Jau vidusskolā paspēju iepazīties ar dažāda veida vielām, kas izmaina apziņu, un tā es sērfoju no vielas uz vielu. Šodien galvenokārt atveseļojos paralēlajā NA sadraudzībā, bet ar AA savas saites neesmu pārrāvis, paldies Dievam. Pie sevis jokoju, ka AA ir mana māte un NA – tēvs.
Par spīti lietošanai, man izdevās iegūt izglītību, un tā ir dramatiskā teātra aktiera bakalaurs. Esmu profesionālis un šajā arodā arī nopelnu naudu maizītei. Šis darbs ir publisks, gandrīz katru nedēļu es spēlēju vairāku simtu cilvēku priekšā un vēl ik pa laikam rēgojos televīzijas ekrānos.
Atveseļošanās sākumā es, godīgi sakot, biju tā izmisis, ka daudz nedomāju, kādu iespaidu uz manu karjeru atstās tas, ka, piemēram, iešu rehabilitācijas centrā. Mana vieta darbā jau tā karājās mata galiņā, un lielāki panākumi arī nāca tikai tad, kad sāku atveseļoties. Mana uzvedība kā “zvaigznei” visvairāk izpaudās tieši tad, kad vēl nebiju neko diži ievērības cienīgu izdarījis, kā vien tikai skaļu bohēmu. Es neatnācu uz sadraudzību kā ļoti populāra persona. Jā, biju aktieris, spēlēju, bet ne “tautas mākslinieks”, tā teikt, tāpēc sapulcēs man neviens autogrāfu neprasīja un nekad arī nav prasījis. Es pats pēc pirmā norāviena sev sāku izdomāt attaisnojumus, lai neatgrieztos programmā, ka esmu taču mākslinieks un man ir vajadzīga cita programma. Atceros, ka man arī sāka likties, ka mani sapulces laikā filmē, bet patiesībā man vienkārši bija paranoja, jo paralēli AA sapulcēm es smēķēju narkotikas un vairs nespēju līdz galam atklāties, atvērties sapulcēs. Vienīgais, kas mani ir atturējis no iešanas uz sapulcēm, ir slimība. Nevis mana publiskā atpazīstamība, bet mans ego izdomā, ka esmu īpašs, un tas ir ļoti izdevīgi manai slimībai, jo īpašiem gadījumiem vajag īpašu pieeju. Un šī īpašā pieeja ir tik reta, grūti pieejama, ka jau pēc neilga laika man kā tādai īpašai, sabrukušai nervu čupiņai nekas vairs nevar palīdzēt un ir vienkārši jāsāk lietot. Ar tādu domāšanu nemaz nav citas iespējas kā tikai līdz nāvei nobliezties.
Atceros, ka atveseļošanās sākumā es sapulcēs nemaz nepieminēju, ka esmu aktieris un kas notiek ar mani kā aktieri darbā. Man tas likās augstprātīgi – nu, kā es tagad te sapulces laikā runāšu par to, ka esmu aktieris, tik īpašs es sev likos. Vienreiz gadījos sapulcē, kur dalījās aktieris no kaimiņvalsts, un viņš ļoti atklāti stāstīja par savām sajūtām, darbu un to, kā viņa profesija saistīta ar slimību. Tajā brīdī mani nepārņēma sirdsmiers, kad satiec līdzīgo, bet tieši otrādi. Domāju – ko viņš te plātās, iedomīgais tipiņš. Un es nemaz nenojautu, ka, tieši tā domājot, izpaudās manis paša iedomība. Iedomība, kas man neļāva atvērties. Vēlāk atvērties man palīdzēja kalpošana, jo sāku justies piederīgāks sadraudzībai.
Visam savs laiks (ak Dievs, kaut biežāk es sev to atgādinātu, jo mūždien kaut kur skrienu un esmu uz priekšu vai atpakaļ, nevis šeit, bet jebkurā gadījumā šodien manā dzīvē viss notiek tieši tajā brīdī, kad tam ir jānotiek). Kādu dienu mēs ar tā laika čomu izlēmām uzņemt filmu par atkarību, dabūjām pietiekošu finansējumu no vēl viena čoma un sākām strādāt pie filmas. Brīnumi notiek, filma tika uzņemta, izrādīta kinoteātros un pat ieguva gada debijas balvu (neķeršos pie nosaukumiem un personībām, mēģinu ievērot tradīcijas). Tā kā filma bija pašu meistarojums un reklāma maksā bargu naudu, es gribēju pats arī pieslēgties pie filmas reklāmas. Vieglāk būtu izolēties, bet es gāju pretī bailēm un pats zvanīju Latvijas podkāstiem un teicu, ka gribu runāt par filmu. Man bija bailes no videointervijām, jo man likās, ka tad beidzot atklāsies tas, ka patiesībā esmu nekam nederīgs idiots. Tas ir tas, ko mana slimība mēģina man iestāstīt, un tieši tāpēc es gāju iekšā bailēs un, paldies Dievam, uzvarēju tās. Gatavojoties sapratu, ka nevarēšu runāt par tēlu, ko spēlēju, nepieminot arī savu slimību (filmā spēlēju narkomānu), man tas liktu justies stīvi un negodīgi, tāpēc arī atvēros pats par sevi. Godīgi sakot, tajā brīdī es daudz nedomāju par vēsts nešanu. Sponsors man teica, lai nepieminu AA vai NA, un viss pārējais ir mana izvēle. Es vienkārši izstāstīju savu stāstu, es neteicu, ka tas ir vienīgais pareizais ceļš. Es neesmu Jēzus, lai arī ir bijuši brīži, kad esmu tā domājis. Es esmu atkarīgais, kurš vienkārši izstāsta savu stāstu. Vai tas kādam aizķersies, palīdzēs, nav manā varā. Es jūtos labāk, ja varu būt godīgs un man nekas nav jāslēpj.
Popularitāte šodien man netraucē atveseļoties, klausīties un dalīties ar citiem. Mana slimība vienmēr ir tā, kas izdomās iemeslus, attaisnojumus un aizbildinājumus, kuriem nenoticēt man palīdz sponsors, rakstīšana, kalpošana un atvērta dalīšanās sapulcēs. Tikai šodien.
Kaspars D.
Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.
Comments