top of page

Sarkanais pavediens

“Ziniet, alkoholisma sistie, slimība mūs padara vienādus, bet atveseļojoties kļūstam neatkārtojami!” saka alkoholiķe ar 25 gadu skaidrību.


AA uzmeklēju, atnācu pati, kā teikt, cilvēks no ielas. Visādi izmēģinājusies atmest dzeršanu, biju galīgi bezspēcīga alkohola priekšā. Palikt skaidrā – tā nebija vēlēšanās, tas bija izmisums! Dzīve neizdevās, laimes meklējumos biju aplauzusies.


Pirms atnācu uz AA, nezināju, ka esmu alkoholiķe. Ar draudzeni smiedamās saucām sevi par dzērājām! Sešpadsmit gadu vecumā piedzīvoju alkohola eiforiju un iemīlējos tajā. Daudzas lietas šmigā sanāca labāk nekā skaidrā – komunicēt, iepazīties, mīlēties, strādāt, atpūsties. Nodzēros strauji.


Laikam ejot, dzert kļuva aizvien grūtāk. Bezfilmas, pohas, morālie… Radās vēlme kontrolēt dzeršanu, vēlāk arī atmest pavisam. “Turējos” vairākus mēnešus, mēģināju cīnīties ar sevi un pasauli. Nekas prātīgs nesanāca, ātri vien norāvos. Darīju visu iespējamo, neiespējamo un smieklīgo. Ielipu arī mistikā, reliģijā, ezotērikā, taro un horoskopos... Riebīgs kokteilis novārgušajām smadzenēm. Māņticība jauca prātu, radīja trauksmi, bailes, nolemtību, neapjautu patiesību un arī negribēju redzēt to postu, kurā grimu.


Biju dzeroša vienpate, vientuļais vilks. Regulāri lietojot, nācās funktierēt un rēķināt, lai šmigas pietiktu arī uzlāpīties. Pieradu būt viena, nebaidīties, būt patstāvīga – loģiski, ja viss pa(..)irsts.


Pirms pašnāvības domāju, ka pilnīgi neko nevaru ietekmēt, mainīt – kā nolādēta. Dzīve – smaga nasta, tik daudz šaubu, nedrošības, augstas prasības pret sevi un gaidas no citiem. Jutos kā saskaldīta gabalos. Vīram vajadzēja sievieti, sievu. Bērnam – māti. Priekšniekam – darbinieci… Katrs gribēja daļu manis, lai “normāli” pildu savu lomu, bet ne visu kopumā (ar spītu un tarakāniem). Manis bija/ir daudz! Centos pielabināties, pirkt, pelnīt mīlestību, ne jau seksu, bet emocionālo tuvību, cieņu, draudzību… Nesanāca. Krīzē nevienam nebiju vajadzīga! Nepatiku sev. Vēlāk, soļus ejot, sapratu ka esmu vērtīga! Kļūstot svarīga un vajadzīga sev, arī citiem esmu interesanta, pieprasīta. Mācījos dot un arī saņemt.


Pašnāvībai gatavojos. Šī nebija fiksā ideja, bet vilkās pāris nedēļas Rīkojos mērķtiecīgi, plānoju. Labākās mantas pārdevu, pārējo atdevu vai izmetu. Sarakstīju tuviniekiem vēstules, lai poliči liktos mierā. Arī Dievam vēstuli. Zināju, ka daru lielu grēku. Būdama ticīga, sapratu, ka uztiepju Dievam savu gribu, tomēr cerēju uz Viņa žēlsirdību, sapratni un lūdzu: “Paņem pie Sevis!” Pieredzes nebija, samiksējot kopā nepareizos medikamentus, pieļāvu liktenīgu kļūdu, pateicoties kurai šodien vēl esmu starp jums. Dīvaini, bet no visas šīs ņemšanās secināju, ka mammai nebija taisnība, jo plānot un novest lietas līdz galam es varu (savas kompetences robežās), drosme un mugurkauls man ir. Tā iepazinu, uz ko esmu spējīga, – joki mazi, jābūt uzmanīgai. Atklāju, ka manī mīt tāds spēks un griba, kuru nevēlos lieki modināt, neizaicināt sevi principa pēc, lai neiznīcinātu visu. Vairs nedrīkstu būt tik bezatbildīga attiecībā pret sevi un citiem.


Pašnāvība neizdevās, atjēdzos no nemaņas, atvēru acis, lēnām apjautu, kas noticis... Neilgi pirms tam mans mīļotais vīrietis bija paziņojis, ka atgriezīsies pie savas bijušās (šķirtās) sievas, bērniem, mēģinās atjaunot ģimeni. Aleluja! Manī viss bija sabrucis, izdedzis. Atriebībā nolēmu, ka manu sasmakušo līķi atradīs viņa dzīvoklī. Zināju – neviena nebūs mājās vairākas dienas. Transā no apēstās zāļu kaudzes, kā pa miglu ar taksi aizbraucu… Atmodos gandrīz paralizēta. Lēnām nāca sapratne, ka nav manā varā mirušo atdzīvināt, tāpat nav manā varā noteikt, vai nāve mani paņems vai nē. Tas bija skaudri! Vēl drusciņ un varēju palikt par dārzeni! Tajā brīdī man pielēca, ka ar mani vienmēr var notikt kaut kas vēl sliktāks, sāpīgāks, ar vēl smagākām fiziskām un garīgām ciešanām – dzīvai. Ka var neizdoties aiziet prom no visa nāvē, mierā, nekurienē. Tā gulēju, domāju, atcerējos, analizēju un sapratu, ka manas dzīves lielākajām nelaimēm ir cieša saistība ar alkoholu. Sagribēju to mainīt, pat ja nezināju – kā.


Alkohols, sarkanais pavediens, vijās manā dzīvē cauri visam. Varbūt arī manis ieņemšanas brīdī tēvs bija iedzēris un māte arī. Stāstīja, ka tēvs dzēris daudz un bieži. Pilnīgi skaidrā nebija gandrīz nekad. Dzērumā ļoti agresīvs. Gribas domāt, ka viņš bija alkoholiķis. Biju vēl zīdainis, kad vecāki izšķīrās. Pieaugušo alkohola lietošanas negatīvās sekas uz savas ādas biju izjutusi jau agrā bērnībā. Par to, ka kādreiz mans tēvs nodzēra visu, kāvās, sita sievu, patēvs sita un ienīda četrgadīgo mani, jo es taču biju tā nezvēra, tā dzērāja meita! Arī sveša alkoholisma sekas rullē!


Sapratu – jārīkojas, bet nezināju – kā? Ko darīt, kur mukt? Nolēmu – “vienkārši” nedzeršu! Centos, bet nesanāca. Cēlos un kritu, dzēru gandrīz līdz komai. Bija traki! Apzinājos – eju bojā, ilgi neizvilkšu. Dzīvot es nepratu, dzert vairs nevarēju un nedzert arī nevarēju. Ķermenis sāka pagurt un atteikt. Palika tik ļoti sevis žēl... Man bija 29 gadi, bet dzīve jebkurā mirklī varēja beigties. Teiktu: nodzērās un nosprāga. Neviens vairs nebūtu vainīgs. Es ignorēju savas patiesās vajadzības. Svēti ticēju, ka vienīgā, īstā balva, kas man pienākas, ko alkstu un varu sev atļauties, ir alkohols. Šī pārliecība mani gandrīz nogalināja!


Viss, pietiek! Sapratu, ka ES vairs nemīlu alkoholu tik ļoti, lai būtu gatava mirt tā dēļ. Gribējās dzīvot un “pieklājīgāku” nāvi. Bija jāatrod risinājums! Samierinājos, ka saviem spēkiem netikšu galā, un gāju meklēt palīdzību. Tas bija grūti man – lepnajai.


Telefonu katalogā atradu atturībnieku biedrību “Ametists” un “Anonīmos alkoholiķus”. Atturībnieku biedrībā mani atšuva uzreiz. Pasākums esot tiem, kas nav nodzērušies un arī negrib… Mani pieņēma AA. Biju tik aizkustināta, kad aizdeva palasīt Lielo grāmatu, izturējās laipni, aprunājās. Sāku staigāt uz sapulcēm, gandrīz bankrotā – bez darba, dzīvojot pamestā avārijas mājā… Nedzerošie grupasbiedri iedrošināja, nomierināja, pieņēma – apjukušo dvēseli. Es ļoti gribēju nedzert! Izlasīju krieviski visas AA grāmatas un bukletus, ko varēja dabūt. Latviski nekas vēl nebija iztulkots. Noticēju AA un tam, ko viņi rakstīja. Sajutu, ka man ir paveicies, ka beidzot atradu reālu recepti!


Mana pirmā sapulce bija kurioza aizspriedumu, baiļu dēļ. Nākot uz AA, nezināju neko, pieļāvu, ka sekta. Nokāpu pagrabstāvā uz sapulci un bailīgi domāju: “Vai durvis slēgs ciet vai nē? Kāpēc logiem režģi priekšā? Vai šeit kaus melnu gaili? Jāsēž labāk tuvāk durvīm, lai ātri varu aizšmaukt prom...” Nebija vairs daudz, ko zaudēt, bet smadzeņu gludinātāju nagos tomēr nokļūt negribējās.


Nedzēru, gāja raibi – uzrāvieni, tad mazāk priecīgi posmi, bet paliku skaidrā. Apmeklēju sapulces regulāri, pirmos divus gadus pēc kārtas – katru dienu! Palika daudz labāk, bet ne līdz galam, kaut kā trūka… Bija depresijas, ļodzījās ticība… Paveicās, jo aizbraucu darba meklējumos uz Londonu. Gāju uz vietējām AA sapulcēm, nosvinēju vienpadsmit skaidros gadus, satiku savu sponsori, strādāju ar programmu.


Lai veiktu Devīto soli, bija jāatgriežas Latvijā. Mocījos šaubās, vai izdosies tikt atpakaļ un pabeigt soļus, ceļam naudas nebija! Sponsore vienkārši pacēla acis pret debesīm un teica: “Paļaujies, Dievs visu sakārtos!” Tā arī notika! Atradās nauda, aizlidoju pie angļiem, pabeidzu vienpadsmit soļus, atbraucu atpakaļ uz Rīgu darīt Divpadsmito – jaunizceptā sponsore. Daži atceras laikus, kad te degu un cīnījos… Jau 14 gadus sponsorējot, pasoļoju kopā ar vairāk nekā 60 cilvēkiem (alkoholiķiem, līdzatkarīgajiem, narkomāniem, divās valodās, abiem dzimumiem, vairākās valstīs un arī paralēlajās versijās).


Dzīve pirms soļiem un ar soļiem atšķiras. Ap 2009. gadu Latvijā jau aktīvi darbojās izcils kungs U., ar lielu pieredzi AA un soļu programmā, kurš radījis vairākas jauna formāta un kvalitātes AA grupas. Viņš toreiz jau sponsorēja! Es biju [Latvijā ­– red.] pirmā sieviete sponsore (cik man zināms), kurai ir sponsors, kurai ir sponsors, kurai ir sponsors... Sponsorēt ir darīt Divpadsmito soli! Esmu paklausīga programmai. Te man nav savu mērķu un ambīciju. Lai caur mani strādā Augstākais Spēks, esmu vienīgi instruments Viņa rokās, un es cenšos… Uzskatu, ka soļi ir neatsverami alkoholiķiem. Laipni lūdzu, lietojiet! Būt skaidrā tikai ar sapulcēm ir kā rakt grāvi ar tējkaroti, ja blakus stāv ekskavators! Pieņemu to, ko piedāvā AA, lai atdzimtu jaunā kvalitātē. Ejot soļus, atrodu sevī problēmu iedīgļus un greizās pārliecības.


Daži jautā: “Kāpēc man jāiet soļi un jārakājas tajā pagātnē?” Atbildu: “AA nekas nav obligāts, bet silti ieteicams.” Ar pārbaudītu metodi parokoties pagātnē, var atrast nelaimju saknes, dziedināt diskomfortu, sāpes. Soļi ir tam, lai ekoloģiski atbrīvotos no liekā, traucējošā, greizā un tiktu uz priekšu. Man AA sapulces deva nedzeršanu, noņēma anestēziju – alkoholu, bet dziļumos gruzdēja “patiesie iemesli”, kas savulaik bija noveduši līdz slimībai – alkohola atkarībai. Īstās problēmas netika atraktas, nekas nekļuva līdz galam skaidrs. AA soļi iedeva jaunu saturu dzīvei. Lietojot šo algoritmu, vēroju nebeidzamu atveseļošanos un attīstību. Ejot soļus kopā ar tiem, kas patiesi vēlas, izdodas kvalitatīvi, estētiski, pa īstam atlabt. Soļošana ir savtīga, vislabākajā nozīmē, ja negribas atkrist atpakaļ trauksmē, bailēs, kompleksos, dzeršanas murgā. Sponsorēšana dāvā bagātību – pieredzi un laimi – būt noderīgai citiem. Savai alkoholiķes dvēselei, kura nestāv mierā, meklē atbildes un nerimstas, atradu ātrāko, efektīvāko, saudzīgāko, lētāko metodi, lai realizētu savu potenciālu, atveseļotos. AA ir Augstākā Spēka dāvana! Cik labi, ka tagad arī Latvijā ir sponsori un var iet soļus. Pirms gadiem tā nebija.


Brīdī, kad izvēlos dzīvot, pēkšņi kļūst svarīgs it viss – kur dzīvot, ar ko dzīvot, par ko dzīvot, kā dzīvot, kādēļ dzīvot… Saku sponsorējamajiem – vienpadsmit soļi nestrādā! Cikls ir Divpadsmit soļi! Sponsors – pieredzējis makšķernieks – palīdz sagatavot rīkus, iemāca visādus stiķus, rāda vietas, kur copē, bet zivis (skaidrību) sponsorējamajam būs jāmakšķerē pašam…


Ziniet, alkoholisma sistie, slimība mūs padara vienādus (arī pēc zīmoga uz sejas), bet atveseļojoties kļūstam neatkārtojami! Zinu, neesmu vientuļa, man ir radinieki visā pasaulē, kam uzvārds – alkoholiķis/-ķe. Šo radu ļoti daudz. Nav tā, ka visi man patīk un es visiem laba, AA ir liela ģimene, galvenais – jūtos tai piederīga. AA rūpējas par mani un pieņem manu pienesumu. Paldies jums katram par manu skaidrību!

Dzintra (atmetu 1998. gada 7. februārī)



Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.



Recent Posts

See All

Kommentare


Die Kommentarfunktion wurde abgeschaltet.
bottom of page