AA biedri dalās pieredzē, kas viņiem palīdzēja uzsākt dzīvi skaidrā un kas sagādāja prieku, pat ja nebija pēc ieteikumiem.
Mans pirmais piegājiens AA programmai beidzās ar riebīgu norāvienu trīs mēnešu garumā. Jutos ļoti nogurusi un man vairs nebija ilūziju par to, ka jebkad spēšu kontrolēt savu alkoholismu. Atgriezos AA un sāku regulāri apmeklēt sapulces, ko iepriekš nedarīju. Pirms norāviena mēģināju uzsākt soļus, bet otrajā reizē nolēmu uzreiz tiem klāt neķerties. Gribēju iekrāt skaidrās dienas un tikai tad lūkot pēc jaunas sponsores, ja pati izjutīšu tādu vajadzību.
Sasniedzot trīs mēnešu skaidrību, atradu sponsori un sāku kalpot par sekretāri savā mājas grupā. Domāju, ka tas bija viens no galvenajiem iemesliem, kas palīdzēja noturēties skaidrā, jo, kalpojot grupā, par dzeršanu nedomāju. Pēc trīs mēnešiem, kad beidzās mans kalpošanas termiņš un es biju skaidrā jau sešus mēnešus, jutos laikam visdrošāk un pārliecinātāk par savu skaidrību! Man nekad līdz šim pašas spēkiem nebija izdevies noturēties bez alkohola ilgāk par četriem mēnešiem! Pusgads šķita kā AA garantijas talons, ka man nekad vairs “nemisēsies”. Turpināju apmeklēt sapulces ar stigru pārliecību, ka arī gada medaļa būs mana! Regulāri tikos ar sponsori un zvanīju viņai vienmēr, kad jutos nedroši, noskaitusies vai izmisusi. Arī sagaidot savu pirmo skaidro Jauno gadu kopā ar līksmojošiem un dzerošiem draugiem, es piezvanīju sponsorei, un viņa nevilcinoties man atbildēja. Otra cilvēka rūpes, neskatoties uz paša sadzīvi un svētkiem, atrodot laiku sarunai, man nozīmēja ļoti daudz. Ar soļiem, būšu godīga, man gāja gausi, bet es centos sekot citiem sponsores norādījumiem: pirmajā gadā neizbeigt attiecības, neieviest lielas pārmaiņas savā dzīvē.
Jo lielāks bija mans skaidrības laiks, jo pašapmierinātāka kļuvu, gribējās gāzt tiltus un sākt dzīvi, ja ne gluži no jauna, tad vismaz no vidus. Es jau pati jutu, ka man ir izteikti emocionālie karuseļi un stipri sakāpis galvā. Sponsores ieteikums bija kā vēsa duša, es atliku visus lēmumus uz gadu, un savā ziņā nomierinājos. Koncentrējos tikai uz vienu galveno mērķi – nepacelt pirmo glāzīti. Pirmajā gadā tas man bija vissvarīgākais, un es sāku nedarīt lietas, kas man nepatīk, likt robežas, pat ja dažkārt izjutu vainas apziņu par to. Sponsore teica, ka pirmajā gadā jādod sev atlaides neadekvātām reakcijām un vājībām, kas nāks alkohola vietā, šī ideja iedvesmoja. Es lasīju grāmatas, pirku vajadzīgas un nevajadzīgas lietas, ar apsēstu entuziasmu remontēju dzīvokli un liku kopā “Ikea” mēbeles u. tml. Sāku pievērst uzmanību savām emocijām, īpaši – dusmu izvirdumiem. Ievēroju, ka tie ir cikliski, uznāk noteikto dzīves periodos un tāpat pēc brīža arī pāriet. Dzerošajā laikā nespēju nonākt līdz apziņai, ka arī neaizdzertas bēdas pāriet pašas no sevis, iespējams, jau nākošajā dienā. Es sāku iepazīties ar sevi skaidrībā.
Ļoti pieķēros mūsu sauklim – vienīgā prasība piederībai ir vēlēšanās atmest dzeršanu – un joprojām uzskatu, ka tas ir galvenais iemesls, kāpēc šeit joprojām esmu. Galu galā es neierados ar nolūku kļūt par labāku cilvēku, bez rakstura trūkumiem un citām vājībām. Savā ziņā mana nedzerošā versija apkārtējiem ir pat neērtāka nekā dzerošā. Es pietiekami nestrādāju ar soļiem, pārāk maz lūdzos, atpalieku garīgajā attīstībā, pārstrādājos, uzvedos egoistiski, apsēsti utt. Bet es joprojām esmu skaidrā, tātad kaut ko daru pareizi.
Anita
Mans pirmais skaidrības gads bija tāds kā apliecinājums man pašai, ka – varbūt, tikai varbūt – man ir cerības palikt skaidrā. Cerību gads. Un cerības piepildījās. Es paliku skaidrā un šodien esmu skaidrā jau vairāk nekā četrus gadus.
Būdama teicamniece, es vienmēr esmu alkusi pēc labām atzīmēm. Augstākais vērtējums man nozīmēja: “Es esmu laba. Gudra. Es daru pareizi.” Piebildīšu, ka es pati sev neticēju un man bija ļoti zems pašvērtējums. Arī pirmajā skaidrības gadā neticēju, ka spēšu palikt skaidrā, bet medaļas bija viena no lielākajām motivācijām. Es dzīvoju no medaļas līdz medaļai. Man bija konkrēts mazais mērķītis – saņemt nākamo medaļu. Toreiz nesapratu, ka mana skaidrība ir Augstākā Spēka dāvana, bet medaļas man bija apliecinājums tam, ka kaut ko daru pareizi.
Es arī ātri (skaidrības otrajā mēnesī) sameklēju sponsori un uzsāku iet soļu programmu. Es neuzdevu liekus jautājumus par programmu, neapšaubīju tās darbību. Nefilozofēju un pieņēmu visus sadraudzības noteikumus un principus. AA ir palīdzējis miljoniem cilvēku, un man nav neviena iemesla to apšaubīt. Savā veidā tā bija manas bezspēcības atzīšana. Es atzinu, ka esmu alkoholiķe un ka ar saviem spēkiem pārtraukt dzeršanu nevaru. Atzinu, ka man ir nepieciešama palīdzība. Es cītīgi darbojos ar soļu programmu un darīju visu, ko man sponsore lika. Šodien esmu par to ļoti pateicīga. Es arī sevi nemānīju ar solījumiem, ka nekad vairs nedzeršu. Zinu, ka man ir tikai 24 stundas. Un man ir jādomā tikai par pirmās glāzītes nepacelšanu. Vai es to šodien varu? Varu. Minūti pa minūtei, stundu pa stundai.
Man arī uzrunāja teiciens “Stick with the winners!”, kas tulkojumā no angļu valodas nozīmē – draudzējies ar vecbiedriem. Draudzējies – pārnestā nozīmē. Es rūpīgi ieklausījos vecbiedros un viņu teiktajā. Es sargāju savu skaidrību kā zelta olu. Un daru to joprojām. Pirmajā skaidrības gadā nepieņēmu nekādus drastiskus lēmumus. Es to izdarīju ātri vien pēc pirmā gada. Man arī ir ļoti palīdzējies teiciens: “Ja šaubies, tad nedari.”
Man ir ļoti grūti pateikt, vai skaidrības pirmajā gadā uzdrīkstējos darīt kaut ko, kas nebija “pēc ieteikumiem”. Esmu no tiem cilvēkiem, kas cītīgi seko “protokolam” un nedara kaut ko, jo to gribas. Vienīgais, ko spēju atcerēties – es neatteicos no sarežģītām attiecībām. Es sev ļāvu vērot, kas notiks, un par to šodien esmu ļoti pateicīga.
Ivita
Tā bija otrā vai trešā skaidrības diena, kad iekāpu taksometrā, lai dotos uz darbu. Es aizdomājos, cikos šodien varētu sākt dzert – četros vai jau trijos? Varbūt vēl ātrāk? Un tad pēkšņi atcerējos, ka es taču vairs nedzeru. Esmu skaidrā. Jau biju savā pirmajā sapulcē. Šī doma par nedzeršanu mani šokēja – es gribēju nedzert, bet kad iedomājos, ka tas ir uz mūžu, man palika bail. Kā to var izturēt, kas to var izturēt? Un ko tagad man darīt? Mēģināju atsaukt atmiņā sapulci – tur runāja par to, ko darīt jaunatnācējam. Atcerējos padomu par 24 stundām: nedzert tikai šodien. “Kaut kāds murgs, noteikti kaut kāds triks, kas nostrādā ar stulbeņiem,” es nodomāju. Bet nekas cits neatlika kā pamēģināt šo triku. Jo tajā konkrētajā brīdī dzert man negribējās, mani baidīja pati doma, ka tas ir uz mūžu.
Tajā dienā es paliku skaidrā. Un arī nākamajā. Pēc tam bija citi padomi, jauni instrumenti. No visvienkāršākajiem – piezvanīt kādam AA cilvēkam, aprunāties. Līdz nedaudz komplicētākiem – sākt darbu ar Divpadsmit soļu programmu. Bet to “triku stulbajiem” es joprojām atceros un izmantoju, kad gribas izdarīt kaut ko, kas neatbilst Divpadsmit soļu dzīves principiem – kādu kontrolēt, lietot darbu vai cilvēku. Tad es domāju – šodien ne, “šodien jebkurš var” – kā teica kāds manā pirmajā sapulcē. Drīz man būs seši gadi, kopš esmu skaidrā, un šis princips kopā ar darbu ar programmu uz mani joprojām strādā.
Dmitrijs