Viņa gribēja būt satriecoši laba mamma, bet dzeršanas dēļ savam bērnam nespēja nodrošināt pat elementāru drošību.
Jau vairākus gadus dzeršana postīja manu dzīvi gluži redzamā veidā. Taču to redzēja citi, ne es. Noliegumu un aizbildinājumu valnis bija augsts un drošs: uzskatīju, ka esmu īpaši jūtīga, reālajai dzīvei nepiemērota būtne. Domāju, ka dzert man liek depresija, ka citi dzer trakāk par mani, ka vēl jau nav tik briesmīgi, un, galu galā, ka, ja arī dzeršana novedīs mani kapā, tad tas būs tas, kas vajadzīgs – jo dzīvot es (nabadzīte!) negribu. Izdzīvošanas instinkts nedarbojās, lai mani glābtu. Jau kādu laiku nespēju ne strādāt, ne mācīties, ne arī pienācīgi parūpēties par savu mazo bērnu. Un tieši nespēja parūpēties par citu bija tā, kas mani beidzot pamodināja.
Jau kopš bērnības, ģimenē nesaņemot tik daudz mīlestības un uzmanības, kā gribētos, biju nolēmusi, ka tad, kad pati būšu mamma, tad nu gan – mīlēšu, rūpēšos, būšu uzmanīga, iecietīga, manam bērnam emocionāli būs viss, kas vajadzīgs! Būšu satriecoši laba mamma! Taču pēc kārtējās bezfilmas, kārtējās bērna atstāšanas novārtā, pēc tās reizes, kad bērnudārzā ierados sadzērusies, pēc reizēm, kad dzīvoklis uz vairākām dienām bija kļuvis par dzērāju midzeni, pēc… Beidzot kaut kas manī noklikšķēja. Es nebiju satriecoši laba mamma un pat kaut kāda vidusmēra mamma nebiju. Biju tāda mamma, kurai, ja tikai attiecīgās iestādes pamanītu, bērnu atņemtu. Patiesībā nespēju apmierināt nekādas bērna vajadzības, pat pašu elementārāko drošību nē. Starpība starp to, kā es biju iztēlojusies sevi mātes lomā, un to, kas patiesībā notika, bija šausminoša. Es darīju pāri savam bērnam, ko mīlēju vairāk par visu pasaulē, un to nu es gribēju mainīt. Dīvaini, dzīvot negribēju, bet rūpēties par bērnu, dot viņam mīlestību – gribēju. Tomēr tādi bija fakti. Vēlme parūpēties par citu man palīdzēja atvērt acis uz lietu patieso stāvokli un arī sniedza sākotnējo motivāciju atveseļoties.
Drīz es nokļuvu ārstniecības iestādē, un tur mums, pacientu grupai, skaidroja, ka pa īstam var atveseļoties tikai pats sevis dēļ. Jebkura palikšana skaidrā “jo tētis to grib” vai “jo sieva piedraud pamest” nav stabila. Ar šo apgalvojumu savā galvā diskutēju līdz pat šai dienai. Tas it kā ir pareizi, un bieži esmu sajutusi arī svētību sajūtā, ka es to daru (t. i., atveseļojos) sevis dēļ, tomēr… Tomēr sākotnējo motivāciju tas man nesniedza. Tāpēc laikam sliecos piekrist uzskatam, ka sākotnēji laba ir pilnīgi jebkāda motivācija, kaut vai nedzert par spīti vīram, bailēs no sievasmātes vai aiz plikas ziņkārības, ka tikai nostrādā!
Pamazām nostājos uz skaidrības ceļa. Tā kā biju solo mamma, tad bija problemātiski regulāri iet uz sapulcēm. Taču skaidrība bija vajadzīga manam bērnam, tikai tā viņam deva saprātīgu māti! Tāpēc sāku ņemt meitu līdzi un atstāju viņu pie dežurantes iestādē, kur notika sapulces. Ļoti interesanti viņai nebija, bet īpaši neizturami arī ne: varēja pļāpāt ar laipno dežuranti, zīmēt un starpbrīdī ienākt sapulces telpā uzēst konfektes.
Ņēmu meitu līdzi arī uz AA pasākumiem. Viņa iekļāvās AA vidē kā tāds “pulka bērns”. Īpaši foršas bija vasaras nometnes. Tur bija daudz ģimeņu, arī ar bērniem, bija īpaši pasākumi, piemēram, jautrās stafetes un karnevāli. Tāpat arī viņa dzirdēja AA biedru stāstus dažādās atklātajās sapulcēs. Viena no viņas iecienītajām bilžu grāmatām bija “Divpadsmit tradīcijas ar ilustrācijām”. To uzzināju tikai nesen. Ilustrācijas karikatūru stilā esot šķitušas gan jautras, gan interesantas.
Šovakar, gatavojoties rakstīt šo stāstu, prasīju savai nu jau pieaugušajai meitai, ko viņai ir devusi uzaugšana kā “AA bērnam”. Viņa, daudz nedomājot, atbildēja, ka daudzie dzirdētie stāsti, daudzie sastaptie cilvēki ar sarežģītām biogrāfijām ir devuši viņai spēju būt empātiskai un iecietīgai. Arī prasme analizēt sevi, domāt par sevi, savu raksturu un rīcību, ir tas, ko es kā alkoholiķe iemācījos AA programmā, un mana meita – līdz ar mani. Tā mēs abas reizē pieaugām.
Man šķiet, ka brīnumainā veidā šis sapnis ir piepildījies – esmu kļuvusi par tīri labu mammu. Vismaz mans bērns tā saka. Par to jūtos ļoti aizkustināta, ļoti pateicīga Augstākajam Spēkam, ļoti priecīga. Gribu turpināt skaidrību un, iespējams, kādreiz kļūt arī par nesliktu vecmāmiņu. Iespējams, doties ar mazbērnu uz vasaras nometni vai lielo rudens balli. Bet varbūt vienkārši turpināt savu skaidrību sevis dēļ, taču būt noderīga citiem.
Zelda