Pandēmija sagrāva viņas ierasto dzīvi un pasteidzināja nodzeršanos, bet interneta sapulču vides anonimitāte atviegloja lēmumu pievienoties AA.
Sākoties pandēmijai, mana dzīve, kādu to biju izveidojusi un ieplānojusi, beidzās. Pazaudēju vairākus sev svarīgus cilvēkus, mans dienas režīms, kas balstījās galvenokārt ikdienas iešanā uz biroju un komunikācijā, tika atcelts, vairs nevarēju ceļot un apmeklēt restorānus, kas būtībā bija mani vienīgie hobiji. Nonācu gandrīz absolūtā izolācijā, jutu lielu iekšēju tukšumu, un mana dzeršana intensificējās. Nāku no ģimenes ar alkoholisma vēsturi, un mani lietošanas paradumi nekad nav bijuši veselīgi. Pandēmijas izraisītās pārmaiņas bija kā atvēries ātrgaitas lielceļš uz strauju nodzeršanos. Maijā man konstatēja nopietnu slimību – pirmais, ko izdarīju, uzzinājusi diagnozi, – nopirku un vienā vakarā izdzēru trīs vīna pudeles. Arvien biežāk radās atmiņas zudumi – neatcerējos, kur gāju, ko darīju, kam zvanīju un ko teicu. Gada beigās pamodos savā dzīvoklī pēc bezfilmas ar sastieptu potīti un pārsistu galvu, šausmu un baiļu uzplūdos domāju – nu ir vāks. Man ir jāapstājas. Man vēl bija ilūzija, ka varēšu apstāties. Dzert mazāk. Dzert kā “normāli cilvēki”.
Nepagāja ne mēnesis kopš jaunā 2021. gada sākuma, kad kā filmā “Murkšķa diena” situācija atkārtojās. Instinktīvi jutu, ka staigāju pa robežlīniju – viens solis pāri un man būs jādzer no rītiem, lai netrīcētu rokas. Mani nomāca stipra paranoja, ka manu dzīvesveidu pamanīs darbā un mani atlaidīs. No regulārās paģiru vemšanas bija sākuši bojāties zobi.
Apziņa, ka esmu rokasgrāmatas piemēra cienīga alkoholiķe un viena nespēšu tikt galā ar savu atkarību, nāca tāpat kā mana nodzeršanās – pamazām un tad – pēkšņi. Nez no kurienes manā galvā saslēdzās domu ķēdīte: man ir slikti – man vajag palīdzību – alkoholisms – Anonīmie alkoholiķi. Pagūglējot šo vārdu salikumu, atradu AA mājaslapu un informāciju par online sapulcēm. Domāju, ja sapulces notiktu klātienē, man vajadzētu krietni ilgāku laiku, lai saņemtu drosmi (kuras man bija ļoti maz) piedalīties. Interneta vides pierastā, pašsaprotamā anonimitāte un distance sniedza drošības sajūtu un atviegloja lēmuma pieņemšanu. Pirmajā sapulcē ar izslēgtu kameru un izdomātu vārdu, klausoties biedru, arī citu jaunpienācēju, stāstos, un sadzirdot tajos savas sajūtas – izmisumu, bezpalīdzību, bailes – sēdēju virtuvē uz grīdas un raudāju. Domāju, ka tajā brīdī arī nonācu programmas pirmajā solī.
Pirms nonākšanas AA visā savas pieaugušās dzīves laikā alkoholu nebiju lietojusi ilgākais divus mēnešus. Nolēmu, ka izmantošu visus pieejamos un piedāvātos līdzekļus, lai mēģinātu palikt skaidrā pēc iespējas ilgāk. Galu galā sapulcēs redzēju biedrus, kuri teicās esam skaidrā astronomiskus laikus – gadus un gadu desmitus. Pirmajās deviņdesmit dienās, lai aizpildītu laiku, ko agrāk aizpildīju ar dzeršanu, pieslēdzos sapulcēm (bieži vairākām – gan Latvijas, gan ārzemju) katru vakaru. Sameklēju sponsoru, kurš izveda mani caur pirmajiem pieciem soļiem, deva man praktiskus padomus, kā saglabāt skaidrību, un iepazīstināja ar sadraudzības tradīcijām. Sapulcēs runāju un centos būt pēc iespējas atklāta un godīga, labāk justies ļoti palīdzēja tas, ka varēju teikt lietas, kuras nevarētu stāstīt nevienam pazīstamam cilvēkam ārpus AA – vienkārši tāpēc, ka viņus tās neinteresētu un viņi tās nesaprastu. Neliela iesaistīšanās kalpošanā grupā, kurā jutos komfortabli, piešķīra manai ikdienai struktūru. Lielu emocionālu atbalstu sniedza biedriskuma sajūta un dvēseles siltums, ko sajutu arī caur ekrānu. Mani pārsteidza, ka pilnīgi nepazīstami cilvēki, kuriem neko no manis nevajag, ne tikai nenosodīja un nesmējās par mani, bet pat izrādīja interesi un vēlmi man palīdzēt, tāpēc, būdama ateiste, par savu sākotnējo Augstāko Spēku izvēlējos uzskatīt AA sadraudzību.
Jāatzīst, ka vienkārši nedzeršana izrādījās esam daudz vieglāks pasākums (bija tikai sakostiem zobiem un ar gāzēta cukurota dzēriena pudeli padusē jāiztur fiziskais diskomforts, organismam attīroties), nekā mani mēģinājumi strādāt ar Divpadsmit soļu programmu. Mana diezgan toksiskā personība pretojās centieniem absolūti godīgi skatīties uz savām emocijām un rīcību. Bija arī daudz baiļu. Man likās, ka esmu kā galda spēles “Dženga” klucīšu tornītis. Ja no apakšas izvilks klucīšus “lepnums”, “stūrgalvība”, “melošana”, “cinisms”, “alkohols” u. tml., es sagāzīšos, sagrūšu skumjā kaudzītē: game over. Tomēr esmu pateicīga, ka salīdzinoši ātri sāku – lai gan apzinos, ka programma ir process visas dzīves garumā, ar sponsora palīdzību un atbalstu jau esmu pieskārusies vairākām dziļi apslēptām savas personības šķautnēm un sajutusi, ka šis godīgums un darbs ir snieguši man atvieglojumu.
Esmu tikai pašā ceļa sākumā, un mani joprojām bieži māc šaubas. Dažreiz izjūtu patīkama miera brīžus, dažreiz – enerģijas pieplūdumu. Bieži man ir grūti, un, parasti naktīs, melnie atgriežas. Dažreiz man ir ļoti grūti.
Taču šodien esmu skaidrā. Un varu bez milimetra izlikšanās atzīt, ka nedzeru, pateicoties AA.
Aleksa, Rīga