AA dibinātāja Bila V. raksts par anonimitātes garīgo un praktisko nozīmi.

Turpmākajos gados anonimitātes princips bez šaubām kļūs par neatņemamu mūsu tradīciju sastāvdaļu. Jau tagad mēs saskatām tā praktisko vērtību. Bet vēl svarīgāk ir tas, ka sākam sajust – vārds “anonimitāte” mums ir ar milzīgu garīgu nozīmi. Maigi, taču spēcīgi tas mums atgādina, ka principi ir svarīgāki par personībām, ka esam atteikušies no personiskas sevis slavināšanas publiskā līmenī, ka mūsu kustība ne tikai sludina, bet faktiski praktizē patiesu pazemību. Nav šaubu, ka anonimitātes praktizēšana mūsu attiecībās ar sabiedrību jau pašlaik ir atstājusi dziļu iespaidu uz mums pašiem un uz miljoniem mūsu draugu plašajā pasaulē. Anonimitāte jau kļuvusi par mūsu sabiedrisko attiecību politikas stūrakmeni.
Šīs idejas dzimšana un vēlākā iesakņošanās mūsos ir interesanta lappuse AA vēsturē. Pirmajos gados, pirms grāmatas “Anonīmie alkoholiķi” iznākšanas, mums nebija nosaukuma. Mēs, būdami bez nosaukuma un veidola, joprojām diskutēdami un izmēģinādami mūsu atveseļošanās pamatprincipus, bijām tikai dzērāju grupa, kas mēģina uztaustīt ceļu, kā mēs cerējām, uz brīvību.
Kolīdz pārliecinājāmies, ka esam nostājušies uz pareizā ceļa, mēs nolēmām sarakstīt grāmatu, kas aiznestu labās ziņas arī citiem alkoholiķiem. Grāmatai ieņemot veidolu, mēs tajā iemūžinājām mūsu pieredzes esenci. Tā bija tūkstošiem stundu diskusiju rezultāts. Tā patiešām reprezentēja to mūsu biedru kolektīvo balsi, sirdi un sirdsapziņu, kas pirmos četrus gadus bija likuši AA pamatus.
Tuvojoties izdošanas datumam, lauzījām galvu par piemērotu grāmatas nosaukumu. Mēs apsvērām vismaz divus simtus nosaukumu. Par vienu no mūsu galvenajām nodarbēm kļuva nosaukumu domāšana un balsošana par tiem sapulcēs. Diskusiju un argumentu gūzma visbeidzot saruka līdz diviem variantiem. Vai sauksim jauno grāmatu “Izeja” (The Way Out) vai “Anonīmie alkoholiķi”? Šis bija pēdējais jautājums. Akronā un Ņujorkā notika gala balsojums. Niecīgs vairākums nosliecās par labu nosaukumam “Izeja”.
Pirms maketa nodošanas drukai kāds iedomājās, ka varētu būt arī citas grāmatas ar šādu nosaukumu. Viens no mūsu agrīnajiem biedriem vientuļniekiem (vecais labais Fics M., kurš tobrīd dzīvoja Vašingtonā) devās uz Kongresa bibliotēku izpētīt šo jautājumu. Viņš uzgāja tieši divpadsmit grāmatas ar nosaukumu “Izeja”. Kad šī ziņa izplatījās mūsu vidū, nošausminājāmies par iespēju, ka mūsu grāmata būs “Trīspadsmitā izeja”. Tādējādi “Anonīmie alkoholiķi” kļuva par mūsu galīgo izvēli. Šādi mēs ieguvām nosaukumu mūsu pieredzes grāmatai, mūsu kustībai un, kā sākam saskatīt, tradīcijai ar visspēcīgāko garīgo nozīmi. Dieva brīnumrades ceļi patiešām ir neizdibināmi!
Grāmatā “Anonīmie alkoholiķi” ir tikai trīs atsauces uz anonimitātes principu. Priekšvārds pirmajam izdevumam apgalvo “Pārsvarā būdami komersanti vai citu profesiju pārstāvji, mēs tādā gadījumā nevarētu labi darboties savās profesijās” un “Publiski rakstot vai runājot par alkoholismu, mēs aicinām katru mūsu sadraudzības dalībnieku neminēt savu vārdu, tā vietā nosaucot sevi par “Anonīmo alkoholiķu dalībnieku””, un tad “Ļoti nopietni mēs prasām arī preses pārstāvjiem, lai viņi ievērotu šo mūsu lūgumu, jo pretējā gadījumā mums varētu būt lieli sarežģījumi”.
Kopš Anonīmo alkoholiķu grāmatas publicēšanas 1939. gadā ir izveidojušies simtiem AA grupu. Katra no tām uzdod šādus jautājumus: “Cik tieši anonīmiem mums vajadzētu būt?” un “Galu galā, kāda tieši jēga šim anonimitātes principam?” Lielā mērā katra grupa ir vienojusies par savu interpretāciju. Visai dabiski, ka mūsu vidū turpina pastāvēt plašas viedokļu atšķirības. Ko tieši nozīmē mūsu anonimitāte un cik tālu tai jāstiepjas – šie ir jautājumi, par kuriem nav vienprātības.
Lai gan mēs vairs nebaidāmies no alkoholisma zīmoga kā kādreiz, mēs joprojām sastopam indivīdus, kuri ir ārkārtīgi jūtīgi jautājumā par saistību ar mums. Daži mums piebiedrojas ar izdomātiem vārdiem. Citi lūdz mums zvērēt nekad neizpaust viņu noslēpumu. Viņi bīstas, ka saistība ar Anonīmajiem alkoholiķiem varētu izpostīt viņu biznesu vai sociālo statusu. Otrā galējību pusē redzam indivīdus, kuri paziņo, ka anonimitāte ir bērnišķīgas blēņas. Viņiem šķiet, ka viņu pienākums ir paziņot par savu dalību Anonīmajos alkoholiķos visos iespējamajos veidos. Viņi argumentē, ka AA sadraudzībā ir ne tikai pazīstami, bet visā sabiedrībā zināmi cilvēki. Viņi jautā: kāpēc mēs nevarētu izmantot viņu personisko prestižu, kā to būtu darījusi jebkura cita organizācija?
Starp šīm galējībām ir bezgala daudz dažādu viedokļu. Dažas grupas, īpaši tās, kas jaunākas, uzvedas kā slepenas biedrības. Viņi nevēlas, lai pat draugi uzzina par viņu aktivitātēm. Tāpat viņi uz savām sapulcēm neaicina ne mācītājus, ne ārstus un pat ne savas sievas. Un kolīdz kāds ieminas par laikrakstu reportieriem – pasarg’ Dievs!
Citas grupas uzskata, ka viņu apkārtnē visiem jāzina par Anonīmajiem alkoholiķiem. Lai gan viņi nepublicē savus vārdus, viņi izmanto katru iespēju reklamēt savu grupu aktivitātes. Viņi ik pa laikam rīko publiskas vai daļēji publiskas sapulces, kurās AA biedri uzstājas ar īstajiem vārdiem. Šādās sanāksmēs bieži vien tiek aicināti uzstāties ārsti, garīdznieki un sabiedriskie darbinieki. Šur un tur daži AA biedri ir pilnīgi atteikušies no savas anonimitātes. Kā AA biedri viņi dažreiz ir parakstījuši avīžu rakstus, kas stāsta par viņu piederību AA.
Lai gan ir visai acīmredzams, ka vairākums no mums tic anonimitātei, šī principa praktizēšana ievērojami atšķiras. Un mums tik tiešām būtu jāsaprot, ka Anonīmo alkoholiķu nākotnes drošība un efektivitāte var būt atkarīga no šī principa saglabāšanas.
Izšķirošais jautājums ir šāds: kur velkama robeža, kurā izgaist personības un sākas anonimitāte?
Patiesībā tikai daži no mums ir anonīmi savā ikdienas personiskajā saskarsmē. Mēs esam šajā līmenī atteikušies no anonimitātes, jo uzskatām, ka mūsu draugiem un partneriem būtu jāzina par Anonīmajiem alkoholiķiem un ko tie paveikuši mūsu labā. Tāpat mēs vēlamies atbrīvoties no bailēm atzīt, ka esam alkoholiķi. Lai gan mēs uzstājīgi lūdzam žurnālistus neatklāt mūsu identitāti, daļēji publiskos pasākumos mēs bieži vien uzstājamies ar saviem īstajiem vārdiem. Mēs vēlamies parādīt auditorijai, ka mūsu alkoholisms ir slimība, kuru vairs nebaidāmies apspriest neviena klātbūtnē. Tiktāl labi.
Tomēr, ja šķērsosim šo robežu, mēs noteikti uz visiem laikiem zaudēsim anonimitātes principu. Ja katrs AA biedrs nekautrētos publicēt savu vārdu, attēlu un stāstu, mūs drīz vien iemestu milzīgā personiskās publicitātes virpulī, kuram, nešaubāmi, nebūtu nekādu robežu. Vai šī nav tā vieta, kur mums ir jānovelk robeža visspēcīgākās tradīcijas veidolā?
1. Tādējādi katram AA biedram ir jābūt iespējai palikt tik anonīmam, cik pats vēlas. Citiem AA biedriem ir jāciena viņa izvēle un jāpalīdz saglabāt šo anonimitātes līmeni.
2. Un otrādi – individuālam AA biedram ir jāciena savas vietējās grupas skatījums uz anonimitāti. Ja grupas biedri vēlas būt mazāk redzami savā apkārtnē, nekā to vēlas viņš, šim AA biedram ir jāievēro grupas vēlme, kamēr tā nav mainījusi savu viedokli.
3. Nevienam Anonīmo alkoholiķu biedram nevajadzētu publicēt savu vārdu vai attēlu plašsaziņas līdzekļos saistībā ar AA aktivitātēm. Tam vajadzētu kļūt par vispārēju principu. Tomēr šis noteikums neliedz viņam izmantot savu vārdu citās publiskās aktivitātes, ja vien viņš neatklāj savu piederību AA.
Ja šie ieteikumi vai to variācijas tiks pieņemtas par vispārēju politiku, katrs AA biedrs vēlēsies uzzināt vairāk par mūsu līdzšinējo pieredzi. Viņš noteikti vēlēsies uzzināt, ko vairākums mūsu vecbiedru pašlaik domā par anonimitātes tēmu. Šī raksta mērķis ir informēt katru par mūsu kolektīvo pieredzi.
Pirmkārt, vairākums no mums piekristu apgalvojumam, ka anonimitātes ideja ir derīga, jo tā iedrošina alkoholiķus un viņu ģimenes sazināties ar mums un lūgt palīdzību. Baidīdamies no stigmas, viņi uzlūko mūsu anonimitāti kā garantiju, ka viņu problēmas paliks konfidenciālas – ka alkoholisma skelets ģimenes skapī neparādīsies publiskai apskatei.
Otrkārt, anonimitātes politika aizsargā mūsu mērķi. Tā attur mūsu dibinātājus vai tā saucamos līderus no kļūšanas par sabiedrībā zināmām personībām, kuras kādā brīdī varētu piedzerties un nodarīt kaitējumu AA vārdam. Nav teikts, ka nekas tamlīdzīgs pie mums nevar notikt. Var gan.
Treškārt, gandrīz katrs žurnālists, kas izvēlas par mums rakstīt, sākumā sūdzas par to, cik sarežģīti uzrakstīt rakstu, neminot vārdus. Taču viņš aizmirst par šīm grūtībām, kolīdz saprot, ka viņa priekšā ir cilvēku grupa, kuru vispār neinteresē personiski labumi. Iespējams, tā ir pirmā reize viņa mūžā, kad viņš raksta par organizāciju, kas nevēlas personisku publicitāti. Lai arī sākumā viņš varēja būt ciniski noskaņots, šis acīmredzamais patiesums viņu uzreiz pārvērš par AA draugu. Tādējādi šis raksts kļūst par draudzīgu rakstu, nevis par rutīnas darbu. Rakstīto caurstrāvo entuziasms, jo pats žurnālists tā jūtas.
Cilvēki bieži vien jautā, kā Anonīmajiem alkoholiķiem izdevies iegūt tik daudz izcilas publicitātes. Atbilde ir tāda, ka praktiski katrs, kas par mums raksta, sāk ticēt AA darbam – dažreiz pat fanātiski ticēt. Vai tieši mūsu anonimitātes politika nav galvenokārt atbildīga par šo fenomenu?
Ceturtkārt, kāpēc plašāka sabiedrība uzlūko mūs tik labvēlīgi? Vai tas ir vienkārši tāpēc, ka mēs sniedzam skaidrību tik daudziem alkoholiķiem? Nē, diez vai tas izskaidro visu lietas būtību. Lai cik iespaidots kāds arī būtu par mūsu atveseļošanos, to vairāk interesē mūsu dzīvesveids. Noguris no uzmācīga mārketinga, skaļas reklāmas vai publisku personību klaigām, viņš atveldzējas mūsu rāmumā, pieticībā un anonimitātē. Varbūt viņš jūt, ka šeit rodas kāds ievērojams garīgs spēks un kaut kas jauns ir ienācis arī viņa paša dzīvē.
Ja to panākusi mūsu anonimitāte, tad mums noteikti ir jāturpina ievērot šis princips kā vispārēja tradīcija. Lai cik tā būtu vērtīga tagad, tā var kļūt par nenovērtējamu instrumentu arī nākotnē. Garīgā izpratnē anonimitāte nozīmē atteikšanos no personiskā prestiža kā vispārīgu principu. Esmu pārliecināts, ka mēs noteikti rūpīgi glabāsim šo spēcīgo principu – ka mēs apņemsimies nekad no tā neatbrīvoties.
Tagad parunāsim par šī principa praktisko pielietojumu. Tā kā mēs reklamējam anonimitāti katram jaunpienācējam, mums noteikti jāievēro jaunpienācēja anonimitāte tik ilgi, cik viņš pats to vēlas, – kad viņš uzzināja par mums, mēs apņēmāmies pildīt tieši šādus nosacījumus. Un pat ja viņš vēlas pievienoties mums ar izdomātu vārdu, mums viņam ir jāsaka, ka viņš to var darīt. Ja viņš vēlas, lai atturamies no viņa gadījuma apspriešanas pat ar citiem AA biedriem, arī šī vēlēšanās mums ir jāciena. Lai gan vairākumam jaunpienācēju ir pilnīgi vienalga, kurš uzzinās par viņu alkoholismu, ir citi, kuriem tas ir ļoti svarīgi. Sargāsim viņus visos iespējamos veidos, līdz viņi sāks justies citādi.
Citkārt mēs saskaramies ar problēmu, ka jaunpienācējs vēlas atteikties no savas anonimitātes pārāk strauji. Viņš steidzas visiem draugiem paziņot labās ziņas par AA. Ja grupa viņu nebrīdinās, viņš var aizsteigties uz laikraksta redakciju vai pie mikrofona, lai paziņotu visai plašajai pasaulei par sevi. Tāpat, iespējams, viņš pastāstīs visslēptākās detaļas par savu personisko dzīvi, drīz vien atklādams, ka ir ieguvis par daudz publicitātes. Mums viņam vajadzētu ieteikt, lai nedaudz piebremzē, lai iesākumā, pirms stāsta visiem un visur par AA, nostājas stingri uz kājām, un ka neviens nedomā par publicitāti, nepārliecinājies par savas grupas atbalstu.
Tālāk saskaramies ar grupas anonimitātes problēmu. Līdzīgi kā indivīdam arī grupai sākumā, visticamāk, vajadzētu sataustīt pareizo ceļu, līdz tā iegūst spēkus un pieredzi. Nevajadzētu pārlieku steigties, lai aicinātu cilvēkus no malas vai organizētu atklātas sapulces. Tomēr ar šo agrīno konservatīvismu var pārspīlēt. Dažas grupas gadu no gada turpina izvairīties no jebkādas publicitātes vai sapulcēm, kas varētu būt domātas arī nealkoholiķiem. Šādas grupas aug lēni. Tās stagnē, jo nepietiekami ātri uzņem svaigas asinis. Rūpējoties par slepenības saglabāšanu, tās aizmirst savu pienākumu pret citiem savas apkaimes alkoholiķiem, kuri vēl nezina, ka šeit pieejams AA. Taču šī nepamatotā piesardzība galu galā izgaist. Pamazām dažas sapulces tiek atvērtas ģimenēm un tuviem draugiem. Reizēm var uzaicināt arī garīdzniekus un ārstus. Visbeidzot grupa lūdz vietējās avīzes palīdzību.
Daudzviet, lai arī ne visur, AA biedri atklāj savu vārdu, kad uzstājas publiskās vai daļēji publiskās sanāksmēs. Tas tiek darīts, lai pārliecinātu auditoriju, ka mēs vairs nebaidāmies no alkoholisma stigmas. Tomēr, ja pasākumā piedalās laikrakstu reportieri, viņus laipni palūdz nepublicēt to alkoholiķu vārdus, kas uzstājas šajā pasākumā. Tas saglabā anonimitātes principu, ciktāl tas attiecas uz plašāku sabiedrību, un vienlaikus liecina par mums kā alkoholiķiem, kuri vairs nebaidās atklāt draugiem, ka esam bijuši ļoti slimi cilvēki.
Praksē anonimitātes princips izpaužas šādi: ar vienu ļoti svarīgu izņēmumu jautājums par to, cik lielā mērā katrs indivīds vai grupa var atteikties no anonimitātes, ir jāatstāj tikai un vienīgi attiecīgā indivīda vai grupas ziņā. Izņēmums ir šāds: visas grupas vai indivīdi, publiski rakstot vai uzstājoties kā Anonīmo alkoholiķu biedri, uzskata par pienākumu nekad neatklāt savus īstos vārdus. Mēs uzskatām, ka tieši šajā publicitātes līmenī mums būtu jānovelk anonimitātes robeža. Mums nevajadzētu atklāties plašākai sabiedrībai presē, attēlos vai radio.
Ikvienam, kas atsakās no anonimitātes, ir jāaizdomājas, ka viņa rīcība varētu kļūt par precedentu, kas beigu beigās varētu iznīcināt šo svarīgo principu. Mums nekad nevajadzētu ļaut mirklīgiem ieguvumiem satricināt mūsu pārliecību par šo tik tiešām vitāli svarīgo tradīciju.
Lai iegūtu pastāvīgu skaidrību, katram AA biedram ir nepieciešama ievērojama pieticība un pazemība. Ja šīs vērtības ir tik vitāli nepieciešamas indivīdam, tās noteikti ir nepieciešamas arī visai AA sadraudzībai. Publiskās anonimitātes princips, ja uztveram to patiešām nopietni, var uz mūžiem nodrošināt Anonīmos alkoholiķus ar šīm vērtīgajām īpašībām. Mūsu sabiedrisko attiecību politikai vajadzētu pamatoties galvenokārt uz pievilcības principu un reti – vai nekad – uz reklamēšanos.
Bils V.
Copyright © The AA Grapevine, Inc. (January 1946). Reprinted with permission.
Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.
Comments