Uzticies procesam!

Updated: Dec 5, 2021

Pirmie mēneši skaidrā var būt grūti, īpaši svētku laikā, bet ar cerību var panākt daudz.



31. decembra vakarā uzsniga svaiga sniega kārta. Es biju skaidrā 7 mēnešus un 24 dienas. Snigt sāka brīdī, kad stāvēju uz dzelzceļa perona, gaidīdams nākamo vilcienu no Jaundubultiem uz Rīgu. Pirms brīža vēl biju AA Jaungada sagaidīšanas pasākumā, taču pēkšņas garastāvokļa maiņas dēļ pametu saviesīgās telpas un priecīgos alkoholiķus, kas gatavojās pusnakts uguņošanai. Jutos vienlaicīgi gan atvieglots, gan pavisam noskumis. Tas bija tik raksturīgi pirmajiem skaidrības mēnešiem, kad noskaņojums varēja vairākkārt mainīties piecpadsmit minūšu laikā.


Tajā laikā viens no maniem glābšanās riņķiem bija dienasgrāmatas rakstīšana, tāpēc, pārnākot mājās, sēdos pie galda un atvēru kladi. Paņēmu pildspalvu un sāku rakstīt: “Pēdējais ieraksts (iespējams) šogad – esmu vientuļš, bet ne pazudis. Es turpināšu ceļu un uzticēšos procesam. Man vairs nav atpakaļceļa. Man vairs nav jādzer. Man vairs nav jātēlo.

Nesagaidīdams pusnakti, likos gultā. Pamodos nakts vidū un zināju, ka vairs neaizmigšu. Tolaik daudz laika pavadīju bezmiega nakts stundās. Tam par iemeslu bija ne tikai dzeršanas fiziskie faktori, bet galvenokārt arī manas egocentriskās uzvedības sekas. Es pārdzīvoju par zaudētajām attiecībām, par sāpēm, kuras nodarīju cilvēkiem, kas centās man palīdzēt. Lai gan pirmajos skaidrības mēnešos apmeklēju sapulces divas reizes dienā un biju sadzirdējis cerības vēsti, man bija ļoti grūti noticēt, ka ar mani kādreiz viss varētu būt kārtībā. Ka pienāks laiks, kad vairs sevi neienīdīšu.


Kā jau biju ieradis, aizvadīju nakti, gaidīdams brīdi, kad varēšu doties uz rīta sapulci. Ja pareizi atceros, biju pieteicies atvērt telpas durvis un novadīt pirmo tā gada sapulci. Biju pārliecināts, ka būšu vienīgais sapulces apmeklētājs, bet tas mani pat iepriecināja. Man patika tējkannas skaņa, kamēr vārījās ūdens. Patika izlikt uz galda literatūru un iedegt svecīti.


Kad bija laiks sākties sapulcei, pa durvīm ienāca J. Es biju ļoti priecīgs viņu redzēt. Mēs apsēdāmies pie galda, un es sāku lasīt sapulces norises scenāriju. Tad J. nolasīja 1. janvāra “Ikdienas pārdomas”. Mums bija stunda laika, un mēs sākām runāt par pieredzi, spēku un cerībām. Man bija maz pieredzes un maz spēka, bet daudz cerību. Kamēr runājām, aiz loga sāka aust ziemas gaisma. Tā man atgādināja agros skolas rītus, kad miegaini skolēni ieņem vietas siltā klasē. Tos rītus, kad tuvojās ziemas brīvdienas un skola vairs nešķita tik nemājīga. Noskaņojums bija svinīgs un kaut kādā neizskaidrojamā veidā cerīgs.

Sapulces noslēgumā mēs piecēlāmies un pēc īsas minstināšanās sadevāmies abās rokās. Citkārt man šāda situācija šķistu nepanesami neērta, taču šoreiz es jutos droši. Mēs aizvērām acis un noskaitījām dvēseles miera lūgšanu. Tad mēs apskāvāmies.

Kad rakstu šo, esmu skaidrā 6 gadus, 6 mēnešus un 11 dienas. Tagad es zinu atbildi uz jautājumu, vai ar mani kādreiz viss būs kārtībā. Ja varētu dot padomu savam 7 mēnešus skaidrajam “es”, es teiktu – uzticies procesam. Tas darbojas – tas patiešām darbojas!

Anonīms autors


62 views0 comments

Recent Posts

See All