Viņa ir pateicīga, ka vairs nebija spēka cīnīties ar alkoholu.
Mana bērnība pagāja bērnunamā, kur pavadīju piecus ar pusi gadus. Biju no tiem bērnunama bērniem, kuri nezināja, kas ir vecāki. Tāpēc man atkrita doma, ka esmu cietēja, jo esmu ielikta bērnunamā un pamesta. Nezināju, kas ir mamma, tēvs, laimīga ģimene. Neviens par to nestāstīja. Es tikai zināju, ka tajā iestādē, lai izdzīvotu, man ir jādzīvo pēc viņu likumiem. Biju diezgan atraktīva. Ātri sapratu, kurš kā domā un ko no tiem cilvēkiem varu dabūt. Es dziedāju, dejoju, par to mani slavēja.
Piecarpus gadu vecumā mani paņēma audžuvecāki, un tad sākās problēmas. Gaidīju, kad viņi mani vedīs atpakaļ. Man neviens nebija paskaidrojis, ka vienā jaukā dienā mani tā paņems un aizvedīs uz neatgriešanos. Es jau biju pieradusi pie bērnunama dzīves. Un tad sākās jaunie noteikumi – kā jāuzvedas, jāsveicinās ar kaut kādiem kaimiņiem sētā, jāatbild uz viņu jautājumiem, kas man likās diezgan stulbi – no kurienes tu te uzradies, vai tu esi no bērnunama, ko tu vairāk mīli – tēvu vai māti… Man likās, ka visi tie pieaugušie ir mazlietiņ jukuši. Sāku mācīties izdzīvot no jauna. Man bija nepazīstama šī dzīve, aizliegumi – to drīkst, to nedrīkst. Biju lielā nesaprašanā, ko no manis vispār grib. Bet lēnā garā iedzīvojos. Gāju skolā. Mācījos vairāk labi nekā slikti. Man bija ļoti viegli komunicēt ar bērniem, apkārtējiem, jo es kā bērnunama bērns biju iemācījusies izdzīvot situācijā, kāda tā bija.
Pieaugot, pusaudžu gados, es ļoti pārdzīvoju, jo izrādījās, ka biju nokļuvusi alkoholiķa ģimenē. Tēvs bija alkoholiķis un māte – līdzatkarīgā. Šis modelis mani ļoti mulsināja – atkal nezināju, kā kurā brīdī uzvesties. Tēvs visumā bija labs cilvēks, labprāt ar mani spēlējās, mācīja visādas lietas, bija zinošs, man viņš patika. Bet viņš pilnībā izmainījās, kad lietoja alkoholu – kļuva dusmīgs, neapmierināts, ļauns. Pāris dienas dzeršanas sākumā vēl bija jautrs, bet pēc tam sāka ālēties. Bija reizes, kad viņš dauzīja durvis, lamājās, solīja iesist. Es izjutu bailes. No tā, ka tas atkal atkārtosies. Viņš bija plosta dzērājs, un plostu laikā es centos būt no viņa tālāk. Māte savukārt bija kārtīga līdzatkarīgā. Nevarēju pieņemt, ka viņa tā izdabā tēvam – pienes čības, ēdienu, krūzīti aiznes. Man tas likās ārprāts. Izdomāju, ka mammai jāšķiras, un to arī viņai pateicu. Mamma teica: “Kad būs tava dzīve, varēsi darīt, ko gribi.” Un es vēl toreiz teicu: “Es nekad nedzeršu, nekad neapprecēšos ar dzērāju.” Bet tas viss piepildījās – es apprecēju vīru alkoholiķi un arī pati sāku dzert.
Sākumā biju līdzatkarīgā savam vīram. Nevarēju saprast, kāpēc viņš tik daudz dzer. Mums piedzima bērniņi, un es kaut kā centos viņu no tās dzeršanas dabūt ārā. Atceros, bija jau toreiz tāda Dārza iela (ārstniecības iestāde – red.), kur viņš gāja vemt spaiņos. Es sūtīju viņu pie narkologa, un viņš nāca mājās un stāstīja, ka ir tur bijis, bet es redzu, ka viņš ir iedzēris. Prasīju, kas notiek. Viņš teica, ka viņam lika pamēģināt iedzert, lai redzētu, vai ir jau izārstējies. Es tam ticēju. Bet vienā jaukā dienā man tas viss apnika un es sāku iedzert pati. Es nemācēju, jo līdz 17 gadiem mātes ietekmē biju nedzērāja. Kādu reizi vidusskolā ar klasesbiedriem vairāk iedzērām, bet man nepatika tās sajūtas. Es vīram pietēloju, ka dzeru vairāk, bet īstenībā nevarēju iedzert. Bet tad kaut kā no dusmām un aizvainojuma sāku dzert pa īstam.
Man bija liels aizvainojums, ka vīrs man bijis neuzticīgs. Man par katru cenu vajadzēja atriebties. Nolēmu, ka vajag riktīgi piedzerties un tad jau varēs. Biju audzināta, ka seksu var tikai tad, ja ir jūtas. Bet izrādījās, ka var arī, ja tā labi sadzeras. Es to izdarīju, bet man nekļuva vieglāk. Atriebība nepadarīja manu dzīvi vieglāku. Tad izdomāju, ka tas nebija īstais cilvēks, ar kuru atriebos. Vajag vēl kādu. Un tā es pazaudējos. Sāku kārtīgi dzert, pa kompānijām iet. Man darbā bija slikti, un čaļi teica – vajag uzlāpīties. Kad pirmo reizi uzlāpījos, domāju, ka esmu atradusi zāles. Brīnumlīdzekli, kā tikt vaļā no sliktajām sajūtām. Es nesapratu, ka tas jau ir viens solis tālāk. Es vairs nedzēru tikai vienu dienu, pēc kuras sliktuma dēļ pārtraucu, bet turpināju dzert un lāpīties. Mans dzeršanas stils bija dzert septiņas dienas. Vīrs teica – re, tagad varam kopā dzert. Viņam labāk patika, ka dzeru, jo tad es viņam nepārmetu. Es nedomāju, ka man ir problēmas ar alkoholu. Domāju, ka man ir problēmas ar iedzeršanu. Vai nu kompānija par jautru, vai kaut kāda traģēdija notikusi. Nezināju, ka mans prāts to visu izstrādā, lai tikai es iedzertu. Mans ritms toreiz bija vienu nedēļu mēnesī nodzert, trīs – būt skaidrā. Tad es tā kā saņēmos. Bet pienāca nākamais mēnesis, un es atkal dzēru. Bērni teica – mamma, ir par daudz, vajag kaut ko darīt.
Sākumā es paklausīju bērnus. Žurnālā izlasīju rakstu par dzerošām sievietēm un uzzināju par sieviešu nodaļu Gaiļezera slimnīcā. Kad kārtējo reizi biju plostā un man bija nenormāli slikti, piezvanīju viņiem. Man teica – beidz dzert un no rīta brauc šurp. Es atbildēju, ka man ir vēl puspudele, ja to izdzeršu, es no rīta neatbraukšu. Tad man teica, lai braucu tūlīt. Riskēju un aizbraucu, neko nezinot. Mana meitiņa iesēdināja mani taksī. Man bija neērti teikt taksistam, ka braucu uz sieviešu narkoloģisko nodaļu. Nodomās vēl, ka esmu dzērāja. Un es saku adresi un ka man tur vīrs iekšā. Bet tad mēs iegriežamies meža ceļā, kur liels uzraksts “Sieviešu narkoloģiskā nodaļa”. Es vēl gribēju uzlāpīties, bet taksists teica – pag, es tevi ievedīšu un tad dari, ko gribi.
Biju nesaprašanā, ko tur var sadarīt 28 dienas. Domāju, ka pāris dieniņas atpūtīšos un braukšu mājās. Taču pēc trīs dienām tikai viss sākās. Es pirmo reizi biju grupā ar citām sievietēm alkoholiķēm. Kad ienācu nodaļā, vairākas sievietes nonāca lejā un prasīja, kā mani sauc. Un es teicu – Vita. Un kā joku piebildu – alkoholiķe. Neviena nesmējās, es domāju, ka nesaprata manu joku. Nākamajā dienā grupā viņas visas sauc sevi par alkoholiķēm – alkoholiķe tāda, alkoholiķe šitāda. Kad pienāca mana kārta stādīties priekšā, es teicu: “Kas jūs jocīgas? Es taču vakar tikai pajokojos par to alkoholiķi. Jūs tiešām domājat, ka esmu alkoholiķe?”
Biju pārliecināta, ka tāda neesmu. Mana tikai ir problēma, ka es par daudz dzeru. Varbūt šeit es iemācīšos. Klausoties citās, domāju – jā, tās nu gan ir dzērājas. To var redzēt. Bet es gan vēl tīri ok.
Sāku saprast, ka man tāds raksturs, ka gribu būt uzvarētāja. Kā tad es atzīšu, ka esmu alkoholiķe. Tad taču es zaudēšu. Līdz tam biju pārliecināta, ka mierīgi varu iedzert trīs glāzītes un viss ir kārtībā. Kaut kas notiek pēc ceturtās. Bet tur runāja par pirmo glāzīti, un par to man bija lielas šaubas. Izejot no rehabilitācijas programmas, es biju dikti gudra – ka esmu slima, bet tas nav nekas traks, ar to var dzīvot, ja vien nepaceļ pirmo (kas manās ausīs skanēja kā “trešo”). Pēc pusotra mēneša pārbaudīju savu trešo glāzīti un nonācu turpat, kur biju. Pat vēl trakāk. Iepriekš man vienmēr izdevās iedzert ar prieku – jā, bija paģiras, bet man bija prieks par katru dzeršanu. Bet tagad es katru reizi jutos slikti – zaudētāja. Iekritu uz septiņām dienām kā vienmēr. Sākās mans cīniņš.
No nodaļas mūs veda uz AA. Man patika, ka tie cilvēki ir brīvi un ka viņi runā vienā valodā ar mani, un ka man neviens neko nepārmeta. Taču vēl veselu gadu, ejot uz AA, es pārbaudīju visas durvis mazlietiņ iedzert. Man likās, ka esmu gudrāka un tomēr atradīšu iespēju, kā iedzert. Un tomēr katru reizi es zaudēju. Turpināju iet uz sapulcēm un teicu, ka man ir divas dienas skaidrā. Un atkal divas dienas skaidrā. Nezināju, ko ar to darīt. Man bija liela tieksme. Nezināju, aiz kā aizķerties. Rehabilitācijas programmā runāja kaut ko par klikšķi. Stāstīja stāstu par cilvēku, kuram uzspīdējusi gaisma. Es domāju, ka tas cilvēks ir kukū, sagājis grīstē. Kāda gaisma? Es tik nāku uz sapulcēm, bet manu klikšķi acīmredzot paņem citi, lai gan tā kā vajadzētu jau būt manai rindai. Visvairāk jutos kā lūzere par to, ka kaut kāds alkohols mani tā čakarē. Esmu taču gana gudra, nu labi, nesanāk tā trešā glāzīte. Bet man bija liels līdzsvara trūkums, juka ģimene, pret mani iesniedza tiesā prasību parādu dēļ, draudēja, ka zaudēšu dzīvokli, varējām zaudēt mājas, man vairs neuzticēja pasūtījumus, jo es nezināju, kad iekritīšu un nevarēšu izdarīt apsolīto. Sitos kā pa nātrēm. Gāju pat uz Centrāltirgu tirgot gurķus.
Vienmēr centos iesmiet pati par sevi, rādīt, ka viss man ir labi. Bet īstenībā es nezināju, ko iesākt, aiz kā aizķerties. Ar vīru izšķīrāmies, paliku viena ar diviem bērniem pusaudžiem, kurus man bija jābaro. Un nezināju, ko darīt. Turpināju iet uz AA. Turpināju runāt. Bet es nespēju uztvert lasīto no 12&12 (grāmata “Divpadsmit soļi un Divpadsmit tradīcijas” – red.). Nedzirdēju. Tolaik nebija ar ilgām skaidrībām. Ja kādam bija četri gadi, tas bija ļoti daudz. Atceros, ka gāju klāt mūsu vecbiedriem – ar tiem trim gadiem – un prasīju: “Ko man darīt?” Atceros, viena māsa tā paskatījās uz mani un teica: “Ej un dzer.” Es šokā – kā?! Es taču nomiršu. Viņa saka: “Tad tā būs Dieva griba.” Es domāju – tā sieviete ir ārprātīga, viņa mani sūta nāvē. Šodien es saprotu – viņa redzēja, ka es gribu dzert, nu tad lai eju un dzeru. Bet toreiz es uz viņu šausmīgi apvainojos, veselu gadu nerunāju. Man likās, ka viņa man saka – ej un nodzeries.
Un tad pienāca 30. decembris. Es kā plosta dzērāja jau biju nosvinējusi gan Ziemassvētkus, gan Jauno gadu. Un sapratu, ka beidzot ir jāpadodas. Darīju visu, ko var darīt – gāju uz grupu, kalpoju, gāju nest vēsti uz cietumiem, slimnīcas nodaļu, skolām. Tieši kalpošana mani noturēja skaidrā piecus gadus. Lai gan biju sakārtojusi dzīvi, tikusi vaļā no parādiem, tomēr iekšēji manī bija liels bardaks. Netiku ar sevi galā. Tieksme man bija visus šos gadus. Kad man palika pieci gadi skaidrā, sapulcē teicu, ka tik slikti neesmu jutusies visus šos gadus. Un, ja tā turpināsies, es dzeršu. Pienāca brīdis, kad es vispār vairs nevarēju ar sevi sadzīvot. Tad es iedomājos – iedzeršu vienu glāzīti, paliks vieglāk, salikšu savas smadzenes un iešu atkal no jauna. Un es iekritu diezgan smagi. Sākumā man likās, ka esmu iemācījusies dzert. Sāku ar maziem kokčikiem, pēc tam jau piektdienas vakarā izdzēru mazo blašķīti pie labām vakariņām un apstājos. Agrāk es plostoju septiņas dienas, bet te! Kā šodien atceros, ka domāju – tie muļķi iet uz sapulcēm, runā par nedzeršanu, bla bla bla, bet es esmu iemācījusies dzert. Es tam noticēju, lai gan biju bijusi rehabilitācijas programmā, biju piecus gadus gājusi uz sapulcēm un dzirdējusi citu pieredzes stāstus un biju ticējusi, ka esmu alkoholiķe un ka tā ir slimība. Taču, kad iedzēru pirmo glāzīti, es pēkšņi sagriezos ar kājām gaisā un man radās sava teorija, ka var iemācīties dzert. Tā turpinājās līdz brīdim, kad sastrīdējos ar mīļoto cilvēku un aizskrēju pakaļ otrai blašķītei. Un tad bija tāpat kā iepriekš un vēl trakāk. Slimība iet blakus manai skaidrībai un seko manai modrībai. Kad zaudēju modrību, slimība mani paņem. Un tad uzņem dubultā, jo tas taču ir zaudējums – piecus gadus nedzert.
Man bija kauns par to runāt. Mēģināju iet uz sapulcēm, bet neko vairs nedzirdēju. Ausis bija ciet, nejutu, kas tur notiek, tikai savu slikto sajūtu – ka es, Vita, uzvarētāja, tagad esmu lūzere. Klausos, kā viņi nedzer, bet es tik krītu iekšā. Tad es padomāju – nu, varbūt man tāds liktenis. Turklāt biju iemācījusies nedzert katru mēnesi. Trīs ar pusi mēnešus varēju nedzert, tad vienu nedēļu nopiļīju. Izrēķināju – alkoholiķis dzer četras reizes gadā! Tas jau nav tik traki. Bet īstenībā tā dzeršana bija visu cauru gadu, jo es gatavojos katrai dzeršanai. Kad nodzēru savu nedēļu, man bija jāsapelna nauda, jāatdod parādi, jāatvainojas tuviniekiem un tiem, kam nebiju kādu darbu izdarījusi vai kam biju ko samelojusi. Kamēr es no visiem tiem sūdiem izlīdu, sāku atkal pelnīt, pacēlu galvu – skaties, jau atkal pagājuši trīs ar pusi mēneši. Un pēkšņi mans prāts atkal izstrādā veco kūleni, ka kāds ir vainīgs, kāds man nodarījis pāri, bērni ne tā uzvedās, ne tas notika. Un atkal ir tieksme klāt, un es dzeru. Tas bija nepārtraukts aplis, no kura es netiku ārā.
Mājās mani filmēja un pēc tam rādīja cerībā, ka ieraudzīšu šo drausmīgo sievieti, kas dzer, un nobīšos. Mani ar to nevarēja pārsteigt. Meitas ļoti pārdzīvoja par manu dzeršanu. Viņas jau bija prom no manas dzīves, un es centos neizrādīt, ka esmu uz korķa. Bet vienmēr iekritu, jo biju no tiem muļķiem, kas ceļ klausuli. Citi, kad iedzer, neceļ, bet es vienmēr: “Helllou!” Man gribējās parunāt. Pēc pieciem skaidrības gadiem pagāja astoņi gadi, kad es dzēru četras reizes gadā. Apburtais aplis. Tas viss bija tik grūti! Es domāju, ka tā man arī būs jānomirst.
Tad notika kaut kas, kas laikam nāca no Augstākā Spēka. Es to gan ļoti negribēju. Es ļoti lūdzu, lai nenodarītu pāri savam cilvēkam, ar kuru mums bija abpusējas jūtas. Bet, kā iekritu, tā tas notika. Un es vienmēr solījos, ka saņemšos. Un tad vienā reizē man pateica, ka viss, pietiek, es eju no tevis prom. Un es sapratu – ja es to cilvēku mīlu, tad man ir jālaiž. Ja kāds ir blakus, man rodas drošības spilvena sajūta, ka mani pievaktēs, ārstu izsauks, vai, ja galīgi miršu nost, ielies. Sapratu, ka manām attiecībām ir pienācis gals. Paraudāju pāris dienas, pēc tam sasitu plaukstas un gāju uz veikalu. Bija pagājusi vien pusotra nedēļa pēc iepriekšējā korķa. Es padzēru, tad vēl pēc divarpus nedēļām padzēru. Sapratu, ka mana dzeršana kļuvusi pilnīgi nekontrolēta.
Toreiz jau bija Skype. Sēdēju pālī pie datora un sazinājos Skype ar vienu mūsu māsu, kura tolaik dzīvoja un strādāja Londonā. Sūdzējos, ka nevaru saprast, kāpēc ar mani notiek viens un tas pats. Un viņa teica tādus vārdus: “Pagaidi mani rudenī, es atgriezīšos Latvijā, un es tev kaut ko piedāvāšu.” Un es uzķēros uz to. Atgriezos AA, gāju uz sapulcēm un gaidīju. Viņa atbrauca un teica, ka grib man piedāvāt iet soļus. Viņa Anglijā bija izgājusi soļus. Es vispār nesapratu, kas tas ir. Bet domāju – labāk darīšu, nekā nedarīšu. Nopirku grāmatu un braucu pie viņas ar diviem transportiem. Atceros, ka mani meta ārā no transporta, jo man atkal bija parādi, nevarēju nopirkt talonu. Bet es vienalga braucu. Un es nesapratu, ko es tur daru. Braucu lasīt grāmatu. Kāpēc es nevaru pie sevis mājās lasīt? Un tikai, kad pienāca Trešais solis, man pēkšņi atvērās sirds, ausis. Es darīju visu, ko man teica. Rakstīju uzdevumus, zvanīju katru dienu. Man nebija naudas, par ko zvanīt. Nāca rēķini, un tad es zvanīju mobilo sakaru operatoram un teicu, ka esmu alkoholiķe, gribu nedzert, man katru dienu jāzvana uz vienu numuru. Vai jūs varat man palīdzēt? Man iedeva tiesības zvanīt uz to numuru pusgadu par velti un pārējiem numuriem 70% atlaidi. Trešajā solī sapratu, ka es beidzot neesmu viena! Ir kāds, kurš ir augstāks par mani un patiešām rūpējas par mani. Paliek apakšā rokas un izceļ mani. No kādām nepatikšanām, kādām dzeršanas kompānijām esmu izglābta, kur mani sen varēja nolinčot.
Atceros, kā es iekāpu grāvī. Tas bija, kad es dzēru un vēl neticēju, ka ir par mani Augstāks Spēks. Teicu: “Dievs, kāpēc tu ar mani tā izrīkojies? Es taču vēl neesmu bijusi grāvī. Tik zemu neesmu kritusi.” Dievs uzklausa. Lūdzu! Kāpu ārā no autobusa, bet biju tādā palī, ka nevarēju izkāpt – kamēr aizgāju līdz durvīm, tās vienkārši aizvērās. Un es aizbraucu vienu pieturu aiz savas Pļavnieku mājas, kur jau bija melni aramlauki. Man prāts nestrādāja, ka es varētu aizbraukt ar to autobusu līdz galam un atgriezties. Es izkāpu ārā un lecu pāri grāvim, jo izrēķināju, ka tā es tikšu līdz mājai pa taisno. Un, protams, slaidi ielēcu tieši grāvī. Kā es rāpoju pa to grāvi! Nebija neviena kociņa, pie kā pieķerties. Slīdēju pa dubļiem, netiku ārā. Rāpoju četrrāpus un domāju – kad tas viss beigsies? Nu kaut kad man taču jātiek ārā. Grāvis kļuva seklāks un es tiku laukā. Bet sapratu – jo vairāk cīnos, jo man liek lielākus šķēršļus.
Pēc Trešā soļa sāku pieņemt daudz ko. Es uzticēju savu dzīvi Augstākajam Spēkam, jo man nebija neviena cita, kam uzticēt. Un es darīju visu, ko man lika sponsore. Tad kaut kas sāka mainīties uz labu. Es ātri – pēc gada – sāku sponsorēt, jo manī bija daudz, ko dot, pati biju daudz saņēmusi. Biju sarunājusi ar Dievu, ka necelšu roku sapulcēs un pati nepiedāvāšu sevi par sponsori, ka pie manis pienāks tie cilvēki, kuri patiesi mani vēlēsies. Katru cilvēku, kurš ienāca manā dzīvē, es patiesi centos uzklausīt un iedot to, ko tajā brīdī varēju iedot. Pārējais ir katra paša ziņā. Jo programma ir darbība. Kad tiek iedoti instrumenti, var mierīgi turpināt pats iet tālāk. Jo soļu iziešana vēl neko nenozīmē. Tas ir tikai sākums. Pēc tam pašam jādomā, ko vēl varu paņemt klāt, kas man vajadzīgs. Es vienmēr esmu teikusi savām meitenēm – atrodi vēl vismaz divus cilvēkus, kuriem tu vari uzticēties. Jo ar sponsoru var gadīties visādi. Ja tev ir vēl divi vai trīs cilvēki, tu vari dalīties, kad ir grūti, izrunāties. Cilvēki jau netiek iedoti uz mūžu. Viņi tiek iedoti uz laiku. Un tajā laikā viens otram var kaut ko iedot. Pēc tam ceļi šķiras.
Kā es tagad tieku galā ar situācijām skaidrā? Tas, ka esmu skaidrā, nenozīmē, ka man galvā neienāk sviests. Ielaižu sevī dusmas, aizvainojumu, un tas tur uztaisa īstu seriālu. Bet nu jau esmu iemācījusies – īsti neticu sev. Ņemu Ceturto soli, izrakstu situāciju un ieraugu. Vēl es sarunājos ar Dievu. Katru rītu noskaitu tēvreizi, vakarā pasaku paldies par šo dienu, un es vienmēr Viņam lūdzu norādīt manas kļūdas. Es, protams, palūdzu, lai nesit ļoti sāpīgi un lai es ātrāk ieraugu. Un vienmēr vai nu sapulcē vai kur citur es ieraugu norādi. Ir bijis arī tā, ka atveru kādu grāmatu un izlasu atbildi uz savu jautājumu. Es ļoti, ļoti uzticos Augstākajam Spēkam. Esmu pateicīga, ka biju tik vāja, ka man vairs nebija spēka cīnīties ar alkoholu. Ja man būtu bijis spēks, es droši vien nebūtu skaidrā. Man aizvien būtu tā pārliecība, ka es esmu stiprāka par alkoholu.
Dievs mani ir pažēlojis. Man nav bijusi tieksme visus šos gadus, izņemot vienu reizi. Tas ar mani notika brīdī, kad kļuvu aizvainota, lepna un nevarēju piedot. Toreiz Dievs atkal iznesa mani uz savām rokām. Man bija tāda tieksme, ka es nezināju, kur likties. Sapratu, ka dzeršu. Zvanīju kādam, un man ieteica iet uz rīta sapulci, kas tūliņ būs. Aizbraucu un, kamēr sēdēju sapulcē, man negribējās dzert. Iznācu ārā, pagāju uz priekšu, un tur bija kafejnīca, kur es agrāk vienmēr gāju uzlāpīties. Kā ieraudzīju to kafejnīcu, tā man atkal bija tieksme. Es sapratu, ka dzeršu, ka tas ir pāri maniem spēkiem. Man lija asaras, bet neko nevarēju izdarīt. Esmu jau pie durvīm, tveru rokturi, tūlīt vēršu durvis vaļā un iešu pēc sava sotaka. Un es paceļu acis un saku: “Dievs, Tu redzi, ka es nevaru, tas nav manos spēkos, palīdzi!” Un – to es uzskatu par brīnumu – tajā brīdī izbrauc tāds mazs autobusiņš, piestāj pieturā, lai gan tur nav neviena cilvēka, un attaisa durvis. Stāv. Man tikai jāpārskrien pāri ielai. Un es dzirdu balsi: “Ko tu stāvi? Skrien!” Es ielecu autobusā, aizbraucu mājās un izdarīju visu, ko zināju. Tātad – pieēdu pilnu vēderu, piedzēru pilnu ar ūdeni un vēl šokolādi pa virsu. Un tā es likvidēju tieksmi.
Es esmu laimīga, esmu skaidrā. Ja es esmu skaidrā, man visas durvis ir vaļā. Vienīgi man vēl jāmācās ieraudzīt, saklausīt to, kas notiek apkārt. Un ielaist savā sirdī un sajust. Jūsu mīlestību esmu sajutusi katru gadu, kad sēžu savā jubilejas sapulcē, man ļoti svarīgi šie cilvēki. Esmu iemācījusies dzīvot arī ārpus AA, liela manas dzīves daļa ir tur. Esmu iemācījusies pielietot AA soļus un programmu, lai mana dzīve būtu kvalitatīva un es varētu palīdzēt vēl kādam.
Vita
Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.
Comentarios