Mūsu līdzdibinātājs Bils V. dalās ar vērtīgu pieredzi, ko nozīme būt par efektīvu un uzticamu AA līderi.
Neviena sabiedrība nevar eksistēt bez spējīgiem vadītājiem jebkurā līmenī, un AA nav izņēmums. Tomēr jāsaka, ka reizēm AA biedri lolo domu, ka mēs vispār varam iztikt bez vadītājiem. Mēs mēdzam sagrozīt tradicionālo ideju – “principi ir svarīgāki par personībām” – līdz tādai pakāpei, ka mūsu vadītāju vidū “personību” vispār nav. Tas nozīmētu bezpersoniskas mašīnas, kuras mēģina izdabāt pilnīgi visiem.
Citkārt mēs nekavējamies pieprasīt, lai AA vadītāji būtu cilvēki ar nevainojamām spriestspējām, morāli un iedvesmu – vareni darītāji, lieliski piemēri visiem, praktiski nekļūdīgi.
Īstu vadītāju uzdevums, protams, ir darboties šajās mūsu iecerētās un iztēlotās pilnības robežās. Arī AA vadītāji nav bezpersoniskas būtnes, tāpat kā neviens vadītājs nav pati pilnība. Par laimi, mūsu sadraudzība ir bagātīgi svētīta ar reāliem līderiem – aktīviem cilvēkiem šodien un potenciāliem līderiem nākotnē, kas ieplūst līdz ar katru jaunu biedru paaudzi. Mūsu vidū ir papilnam vīriešu un sieviešu, kuru apņēmība, stabilitāte, redzējums un īpašās prasmes padara viņus spējīgus uzņemties jebkuru iespējamu kalpošanas uzdevumu. Mums viņi ir tikai jāuzmeklē un jāuztic viņiem kalpot mūsu labā.
Par šo jautājumu AA literatūrā ir sacīts: “Viņi nevada ar mandāta tiesībām, viņi vada ar savu piemēru”. Būtībā mēs viņiem sakām: “Strādājiet mūsu labā, bet nekomandējiet mūs.”
Vadītājs AA kalpošanā ir vīrietis (vai sieviete), kas personiski spēj ieviest darbībā principus, plānus un politiku tik pašaizliedzīgi un efektīvi, ka pārējie vēlas viņu atbalstīt un palīdzēt viņam darbā. Ja vadītājs mēģina valdīt, mēs dumpojamies; ja viņš kļūst tikai par rīkojumu padevīgu izpildītāju un neizmanto savu spriestspēju – nu, tad viņš vispār nav nekāds vadītājs.
Labi vadītāji izstrādā plānus, darbības politiku un idejas, lai uzlabotu mūsu sadraudzību un tās kalpošanas darbu. Taču jaunos un svarīgos jautājumos viņi plaši konsultējas ar citiem, pirms paši pieņem lēmumus vai sāk rīkoties. Labi līderi atceras, ka labs plāns vai ideja var nākt no ikviena. Tādējādi labi līderi bieži vien atteiksies no sevis lolotajiem plāniem, dodot priekšroku labākam plānam, un atsauksies uz tā autoru.
Labi vadītāji nekad neizvairās no atbildības. Pārliecinājušies, ka viņiem ir pietiekams vispārējs atbalsts vai ka tādu var iegūt, viņi brīvi pieņem lēmumus un nekavējas tos īstenot, ja, protams, šāda rīcība ir viņiem noteikto pilnvaru un pienākumu ietvaros.
“Politikānis” ir cilvēks, kurš mūžīgi mēģina “piesolīt cilvēkiem to, ko viņi grib”. Valstsvīrs ir cilvēks, kurš spēj rūpīgi izsvērt, kad to darīt un kad – nedarīt. Viņš saprot, ka pat ievērojams vairākums, kad tas ir stipri satraukts vai neinfomēts, šad un tad var klaji maldīties. Šādos retos gadījumos, kad uz kārts ir likts kas vitāli svarīgs, līderu pienākums, arī esot mazākumā, ir vienmēr stāties pretī vētrai, izmantojot visu savu autoritāti un pārliecināšanas spējas, lai mainītu situāciju.
Tomēr nekas nevar būt liktenīgāks labai vadītprasmei par pretošanos opozīcijas pēc. Nav pieļaujama nostāja: “Būs pa manam vai nebūs nekā.” Bieži vien šādu opozīciju vada tuvredzīga lepnība vai sīkumaini centieni vienmēr kaut ko bloķēt. Tāpat arī ir opozīcija, kas balso ar vārdiem “nē, mums tas nepatīk”, taču nemin konkrētus iemeslus. Šāda pieeja neder. Ja viņus lūdz paskaidrot, līderiem vienmēr jāsniedz iemesli, turklāt – labi iemesli.
Taču līderim arī jāsaprot, ka pat vislepnākajiem un dusmīgākajiem cilvēkiem dažreiz var būt pilnīga taisnība, savukārt mierīgie un pazemīgie var kļūdīties.
Šie piemēri praktiski ilustrē rūpīgas izsvēršanas un apdomīguma principus, pēc kuriem patiesiem līderiem vienmēr jāvadās.
Cits vadītprasmes kritērijs ir elastīgums – spēja labprātīgi piekāpties situācijās, kurās īsts kompromiss var veicināt situācijas progresu virzienā, kurš šķiet pareizākais. Kompromiss nenāk viegli tādiem kā mēs, kuri pieraduši dzīvot pēc principa “visu vai neko”. Taču mums vienmēr jāpatur prātā, ka progresu gandrīz vienmēr raksturo aizvien labāku kompromisu virkne. Tomēr mēs nedrīkstam piekāpties vienmēr. Reizēm patiešām būs nepieciešams stingri turēties pie savas pārliecības, kamēr jautājums atrisinās. Šādas situācijas prasa īsto rīcības brīdi un ļoti rūpīgu apsvērumu, kurā virzienā doties.
Vadītāji bieži sastopas ar asu un brīžiem ilglaicīgu kritiku. Šī ir izturības pārbaude. Ir cilvēki, kuri ir konstruktīvi kritiķi; patiesībā, viņi ir mūsu draugi. Mums vienmēr viņos rūpīgi jāieklausās. Mums jābūt gataviem ļaut viņiem mainīt mūsu viedokli vai to pilnīgi pārskatīt. Bieži vien mēs nepiekritīsim un paliksim pie sava, taču nezaudēsim viņu draudzību. Taču ir arī tādi, kurus var saukt par destruktīviem kritiķiem. Viņi izdara spiedienu, viņi politizē, viņi bārstās ar apvainojumiem. Viņi mēdz būt vardarbīgi un kaitnieciski. Viņi tenko, aprunā un izplata vispārējas baumas, lai sasniegtu savu mērķi – protams, it kā AA labklājības vārdā! Vismaz AA mēs esam iemācījušies, ka šie ļaudis, kuri varbūt ir kripatiņu slimāki par mums pārējiem, var nebūt nemaz tik destruktīvi, kas gan ir vistiešākajā veidā atkarīgs no mūsu attieksmes pret viņiem.
Sāksim ar to, ka mums ir ļoti rūpīgi jāuzklausa viņu viedoklis. Dažreiz viņi teiks visu taisnību, citreiz – tikai daļēju taisnību. Visbiežāk gan viņi cenšas racionalizēt savas neprātīgās idejas. Ja viņu kritika attiecas uz mums, tā var mūs sāpināt neatkarīgi no tā, vai viņi stāsta patiesību, puspatiesību vai nestāsta patiesību vispār. Tieši tāpēc mums viņi tik rūpīgi jāuzklausa. Ja viņiem ir pilnīga vai vismaz daļēja taisnība, mums viņiem jāpateicas, jāpievēršas attiecīgai sevis inventarizēšanai un jāatzīst savas kļūdas. Ja viņi runā muļķības, mēs varam viņus vienkārši ignorēt. Vai arī mēs varam visu atklāti izskaidrot un mēģināt viņus pārliecināt. Ja tas neizdodas, mēs varam tikai nožēlot, ka viņi ir pārāk slimi, lai ieklausītos, un mēģināt to visu aizmirst. Nav daudz labāku veidu, kā mācīties pašizziņu un attīstīt patiesu iecietību, par to, ko mums var piedāvāt šie labu vēlošie, taču neirotiskie brāļi. Tas vienmēr prasa daudz piepūles, un dažreiz mēs paši nevarēsim sekot šim ieteikumam, taču mums jācenšas.
Tagad pievērsīsimies vissvarīgākajai īpašībai – tālredzībai. Manuprāt, tālredzība ir spēja prasmīgi paredzēt gan tuvāku, gan tālāku nākotni. Dažiem var šķist, ka šī īpašība ir ķecerības iemiesojums, jo mēs, alkoholiķi, pastāvīgi sev atgādinām: “Tikai pa vienai dienai!” Taču šī vērtīgais princips patiesībā attiecas uz mūsu emocionālo dzīvi un nozīmē tikai to, ka mēs nedz gaužamies par pagātni, nedz tukši fantazējam par nākotni.
Mēs noteikti cietīsim gan kā indivīdi, gan kā sadraudzība, ja visus plānošanas darbus novelsim uz labvēlīgu providenci. Dievs mūs, cilvēkus, ir apveltījis ar ievērojamām tālredzības spējām un acīmredzot vēlas, lai tās izmantojam. Tāpēc mums jānošķir tukša sapņošana par laimīgo rītdienu un mūsu šodienas spējām piesardzīgi paredzēt – spējām, kas, kā mums šķiet, nesīs progresu nākotnē, nevis neparedzētas ciešanas.
Tālredzība ir apdomības būtība – nemainīga vērtība, ja tāda vispār pastāv. Protams, mēs savos nākotnes aprēķinos bieži kļūdīsimies pilnībā vai daļēji. Bet arī tas ir daudz labāk nekā vispār atteikties domāt par to.
Izvērtēšanai ir vairāki aspekti. Mēs uzlūkojam pagātnes un tagadnes pieredzi, lai redzētu, ko tā mums nozīmē. No tā mēs atvasinām provizorisku ideju vai vadlīniju. Sākumā ieskatoties tuvākā nākotnē, mēs jautājam, kā mūsu ideja vai vadlīnija varētu strādāt. Pēc tam mēs jautājam, kā mūsu vadlīnijas un idejas varētu darboties vairākos atšķirīgos scenārijos, kas varētu rasties tālākā nākotnē. Ja ideja izskatās pietiekami laba, mēs to izmēģinām – vienmēr eksperimentālā kārtā, ja tas ir iespējams. Pēc kāda laika mēs pārvērtējam situāciju un uzdodam jautājumu, vai mūsu plāns jau darbojas vai drīz sāks darboties.
Šajā brīdī mums var nākties pieņemt kritisku lēmumu. Varbūt mums ir vadlīnija vai plāns, kas joprojām izskatās labi, un viss liecina, ka tas darbojas. Tomēr mums ir ļoti rūpīgi jāapsver, kāds būs ilgtermiņa efekts. Vai šodienas ieguvumi rīt neatspēlēsies kā lieli zaudējumi? Gandrīz vienmēr mums radīsies kārdinājums pieķerties ātrajiem ieguvumiem un piemirst par bīstamajiem precedentiem vai sekām, kuras tie varētu izraisīt.
Šie nav tukši spriedelējumi. Mēs esam sapratuši, ka mums nepārtraukti jālieto šie paredzēšanas principi – īpaši vispārējās kalpošanas līmeņos, kur likmes ir augstas. Piemēram, attiecībās ar sabiedrību mums jāparedz gan AA grupu, gan pašas sabiedrības reakcija ne tikai īstermiņā, bet arī ilgākā laika posmā. Tas pats attiecas uz mūsu literatūru. Mums jāaprēķina izmaksas un jāparedz budžets. Mums jādomā par mūsu kalpošanas vajadzībām, ņemot vērā vispārējo ekonomisko situāciju, grupu spēju un vēlēšanos ziedot. Par daudzām šādām problēmām mums bieži vien jāmēģina domāt vairākus mēnešus vai pat gadus uz priekšu.
Būtībā visas AA Divpadsmit tradīcijas sākotnēji bija nākotnes paredzēšanas un tālredzības jautājumi. Pirms daudziem gadiem mēs pakāpeniski attīstījām ideju, ka AA ir pašiem sevi jāuztur. Mēs sastapāmies ar svešu dāvinājumu problēmu. Tas izraisīja vēl vairāk sarežģījumu. Rezultātā mēs izstrādājām politiku, kas paredzēja atteikšanos no svešiem dāvinājumiem. Mēs sākām nojaust, ka lielas summas padarītu mūs bezatbildīgus un novērstu no mūsu galvenā mērķa. Visbeidzot mēs ieraudzījām, ka ilgtermiņā sveša nauda mūs varētu iznīcināt pavisam. Tajā brīdī tas, kas sākotnēji bija tikai ideja vai vispārēja vadlīnija, stingri nostiprinājās par AA tradīciju. Mēs sapratām, ka mums jāupurē īslaicīgs ieguvums par labu ilgtermiņa drošībai.
Līdzīgiem procesiem mēs gājām cauri anonimitātes jautājumos. Daži publiski anonimitātes laušanas gadījumi neizskatījās nemaz tik slikti. Taču ar laiku radās nojausma, ka daudzi šādi gadījumi varētu raisīt haosu mūsu vidū. Tā tas viss sākās – nojausma noformulējās idejā, kas ir eksperimentāli pārbaudāma, pēc tam – stingrā vadlīnijā, un visbeidzot dziļā pārliecībā – rītdienas redzējumā. Šādā veidā izpaužas mūsu tālredzīgums. Mūsu atbildīgajiem vadītājiem visā pasaulē jābūt īpaši un noturīgi prasmīgiem šajā vitāli svarīgajā procesā. Šādas spējas ir ļoti nepieciešamas mūsu pilnvarotajiem, un domāju – vairākumu no viņiem mums jāizvēlas, balstoties uz to, ka viņi jau ir pierādījuši savu spēju būt tālredzīgiem uzņemējdarbībā vai profesionālajā karjerā.
Vienmēr visos AA kalpošanas līmeņos mums iespēju robežās būs nepieciešami ar šādām īpašībām apveltīti vadītāji. Vadītāju prasmēm vajadzētu būt līdzīgām neatkarīgi no tā, kurā amatā tie kalpo. Šī ideja par vadītprasmi pirmajā brīdī var izskatīties pēc mēģinājuma izcelt īpaši priviliģētus un pārākus AA biedrus. Taču patiesībā tas tā nav. Mēs vienkārši atzīstam, ka mūsu talanti var ievērojami atšķirties. Orķestra diriģents ne vienmēr ir labs finansists vai vizionārs. Vēl mazāk ticams, ka labs baņķieris varētu gūt panākumus mūzikā. Tāpēc tad, kad runājam par vadītprasmi AA, mēs tikai apgalvojam, ka vadītāji mums jāizvēlas tā, lai piesaistītu labākos pieejamos talantus, kādus vien varam atrast, pārliecinoties, ka šim talantam, lai kāds tas būtu, mēs varētu piedāvāt tādu vietu, kurā tas mums būtu visnoderīgākais. Lai gan šis raksts sākumā tika iecerēts saistībā ar mūsu vispārējās kalpošanas vadītprasmi, ļoti iespējams, ka daudzi šeit atrodamie ieteikumi var noderēt ikvienam, kas aktīvi iesaistījies mūsu sadraudzībā.
Nekur citur tas neizpaužas patiesāk kā Divpadsmitā soļa darbā – jomā, kurā gandrīz katrs no mums darbojas ar vislielāko dedzību. Katrs sponsors noteikti ir arī vadītājs. Likmes ir visaugstākās. Likme ir cilvēka dzīvība un visas ģimenes laime. Ko sponsors dara un saka, cik prasmīgi viņš spēj prognozēt savu sponsorējamo reakcijas, cik labi viņš plāno un izklāsta savu redzējumu, cik labi uzņem kritiku un cik veiksmīgi vada sponsorējamo ar savu personisko garīgo piemēru – šīs vadīšanas prasmes var būt izšķirošas. Tas bieži var izrādīties dzīvības un nāves jautājums.
Paldies Dievam, ka Anonīmie alkoholiķi ir svētīti ar tik daudziem līderiem katrā mūsu darbības jomā!
Bils V.
Copyright © The AA Grapevine, Inc. (April 1959). Reprinted with permission.