AA biedri dalās pārdomās, kas viņiem ir emocionālā skaidrība.
Kad sāku savu ceļu skaidrībā, ļoti drīz atklāju, ka tas nav tikai par alkohola izslēgšanu no manas ikdienas. Alkohols bija mana panaceja jebkurai problēmai un sajūtām, ar kurām saskāros. Lai gan, pārstājot lietot alkoholu, ļoti ātri sāka uzlaboties mana fiziskā veselība, mentāli vēl biju diezgan lielā bedrē. Biju psiholoģiski un fiziski atkarīga no alkohola, bet to izmantoju lielākoties, lai cīnītos ar emocionālām grūtībām. Skaidrības sākumā es drīz vien sapratu, ka emocionāli daudzās ziņās esmu diezgan nenobriedusi, un darbu ar šo jomu izvirzīju kā vienu no galvenajām prioritātēm savā turpmākajā ceļā.
Emocionālā skaidrība man nozīmēja spēju iemācīties pieņemt sevi un sadzīvot ar jūtām un situācijām, kas bija ārpus manas kontroles un bieži noveda mani pie dzeršanas.
Diezgan agri ievēroju, ka situācijas, kurās mani pārņem stipras emocijas un nespēja ar tām veselīgi tikt galā, bija saistītas ar daudzām manām bailēm. Primāri man bija bail palikt vienai, nepieņemtai, nevienam nevajadzīgai, bet pagāja ļoti ilgs laiks, lai to spētu pieņemt.
Atceros savu pirmo skaidrības gadu un ikdienišķas situācijas, kurās saskāros ar lielām grūtībām. Piemēram, ja kāds kolēģis darbā bija neapmierināts, es uzreiz to uztvēru personiski, un man varēja sākties trauksme. Šajā aspektā man ļoti palīdzēja AA sapulces, biedru pieredze un programma, kas ļāva pieņemt, ka visa pasaule negriežas ap mani un es neesmu pasaules naba, otram cilvēkam var būt savi iemesli būt neapmierinātam, kas nav saistīti ar mani. Šajā procesā man bija ļoti nozīmīgi iemācīties ievērot citu cilvēku robežas.
Vienas no manām lielākajām bailēm bija bailes no atraidījuma un bailes no vientulības. To es it kā apzinājos, bet patiešām pieņemt spēju tikai trešajā skaidrības gadā. Tas ļoti ietekmēja veidu, kā es veidoju attiecības ar cilvēkiem un kā es uzvedos tajās. Es varēju pāranalizēt kaut kādas frāzes un komentārus stundām ilgi, cepties par to un uztraukties, būvēt negatīvus scenārijus un noklusēt visu, kas notiek manā galvā, nevis izrunāties. Nezinu, kas bija pagrieziena punkts (iespējams, ka tā bija pieredze un darbs ar sevis pieņemšanu), bet lēnām sāku saprast, ka es neesmu savas domas, un, ja man sākas kārtējā overthinking (angļu val. pārmērīga domāšana – red.) situācija, es to varu vienkārši novērot no malas un pieņemt, nevis parauties tai līdzi.
Pienāca arī tādas situācijas, kurās saskāros ar savām lielajām bailēm, un man bija ļoti liels prieks un pateicība, saprotot, ka tas nav pasaules gals, un man ir rīki un spējas virzīties uz priekšu.
Tas, ka iemācījos atpazīt un pieņemt savas domas, sajūtas un brīžiem neveselīgās reakcijas uz notikumiem, nenozīmē, ka es tagad ideāli spēju tikt galā ar visām sarežģītajām situācijām. Bet es mēģinu atpazīt savas jūtas, pieņemt un izrunāt tās, nevis noklusēt. Un es redzu, cik ļoti tas ir ietekmējis manu labsajūtu un attiecības ar cilvēkiem.
Pirms pāris mēnešiem dzirdēju kādā podkāstā, ka ļoti bieži viss, kas mums ir, ir tikai brīdis pirms reakcijas. Lielāko daļu lietu, kas notiek mums apkārt, mēs nevaram ietekmēt, un dažkārt mēs arī nevaram ietekmēt savu reakciju uz notikumiem, tāpēc mēs varam mēģināt pieņemt to, kas notiek ar mums tajā brīdi. Es joprojām mācos navigēt dzīvi skaidrībā, un šī doma man palīdz ievilkt dziļāku elpu un pieņemt sevi grūtākos brīžos.
A.
To sanāk dzirdēt un lasīt ļoti bieži, bet arī man tā bija – nekad un nekur nejutos iederīga. Vispār kopumā nejutos iederīga šajā laikā, uz šīs planētas, savā ķermenī un sugā. Biju pilnīgi atrauta no realitātes un dzīvoju iedomu dimensijā, kur man bija draudzīga un mīloša ģimene, pārticība, kur viss notika pēc mana prāta un bez jebkādas piepūles, kur (atkarībā no konkrētās dienas) biju, piemēram, simpātisku, nemirstīgu, inteliģentu mērkaķu princese, kurai piemīt pārdabiskas spējas. Un tomēr nekas no tā nebija īstenība, un ar to vajadzēja kādā veidā sadzīvot.
Pašā sākumā līdzēja histērijas, pārēšanās un multenes. Vēlāk tas pārauga protestā, slimās romantiskās attiecībās un alkoholā, ar laiku arī bēgšanā citās vielās. Es izvairījos no atbildības, bēgu no realitātes, gribēju būt mērkaķu princese, es jutos pilnīgi viena un bezpalīdzīga. Cerēju, ka realitāte tomēr mainīsies un kļūs “labāka”. Par brīnumu manas cerības piepildījās. Tikai Dievs zina, kā sanāca tā, ka visā savā disfunkcijā man tomēr izdevās izrauties no šausmīgām kompānijām, bezdarba un neizbēgama posta, pabeigt universitāti, iekārtoties darbā, pelnīt sev iztiku, uzturēt ilgstošas attiecības un pat pāris draudzības, dzīvot pašai savā mājoklī un interesēties par kādām reālām lietām un nodarboties ar tām. Taču nekas no tā nenesa prieku vai mieru. Mana uztvere, dzeršana un lietošana bija tikpat problemātiskas kā vienmēr. Jutos, ka citas izejas nav, jo izrādījās, ka pat sapņu piepildīšanās neko nedod. Tātad viss ir pagalam. Pārstāja darboties alkohols, un citas vielas nedarbojās tā, kā biju iecerējusi. Es apsvēru domu par pašnāvību, bet Dievam bija citi plāni.
Dažādos neticamos veidos (taro kārtis, telefona saruna ar gaišreģi, pasēdēšana pie Kaibalas upes, grāmata par līdzatkarību, neizdevies brauciens uz Amsterdamu un citi dīvaini pavērsieni) tomēr nonācu pie pašas svarīgākās atziņas – problēma nav ārējā pasaulē, bet gan manā iekšējā pasaulē, un jāmainās ir tai. Dievs arī nelika man ilgi meklēt atbildi uz jautājumu “kā?” un drīz atveda uz pirmo AA sapulci. Uzreiz sajutu milzīgu atvieglojumu un pieņemšanu. Šobrīd to saprotu kā avansu. Dievs gribēja man parādīt, kā ir, kad atzīstu un jūtu Viņa klātbūtni, kad esmu mierā ar sevi un to dimensiju, kurā patiesībā dzīvoju. Sākās darbs ar soļiem, tad bremzēšana soļos, tad jauns mēģinājums iziet soļus un to pabeigšana. Šobrīd notiek soļu iesakņošana manā individuālajā apziņā un ikdienā. Un tā man nav viegla lieta.
Es daudz slinkoju. Zinu, ka man ir tikai jātiecas uz progresu, nevis jāpretendē uz pilnību. Bet pēdējā laikā slinkošana ir staipīga, lipīga un kļūst aizvien pievilcīgāka. Ja nesaukšu talkā Dievu, jebkāda tiekšanās uz veselīgāku uztveri un attieksmi var pārtrūkt. Es lūdzos no rīta, kad meditēju. Es lūdzos vakarā, ja tajā konkrētajā vakarā saņemos un sarakstu inventarizāciju un pateicības par dienu. Bet es ļoti maz lūdzos pa dienu, lai gan tā ir būtiska Vienpadsmitā soļa daļa. “Ne mana, bet Tava griba lai notiek!”, kad sāku ļoti gribēt, lai tomēr notiek pēc mana prāta. Vai “Dievs, dod man pareizo domu vai darbību!”, kad esmu apjukusi. Vai no citiem biedriem dzirdētas lūgšanas “Dievs, esi man klāt!” un “Dievs, tā nav mana problēma, bet Tava”. Tās visas ir spēcīgākās pretindes alkoholiskai, gļēvulīgai, egocentriskai un kontrolējošai domāšanai. Bet es to tik un tā bieži vien nedaru.
Tāpat bieži arī nesazinos ar skaidrības māsām, kad uznāk melnie. Tomēr jāatzīst, ka šajā virzienā ir novērojami uzlabojumi. Kas saistīts ar Divpadsmito soli, es kalpoju, pie katras iespējas nesu vēsti, gribu būt sevis labākā versija. Bet tomēr arī atdusos uz lauriem, jo skaidrā taču esmu, nejūtos pavisam slikti, tātad var drusku atslābināties. Nepareizi – atslābināties nevar! Var izelpot, nomierināties un tomēr darīt, darīt, darīt. Šī slimība ir viltīga, mulsinoša un varena. Lai tiktu ar to galā man jāturpina meklēt mieru ar Dievu, sevi un apkārtējiem. Man jādara tas, kas rakstīts Lielajā grāmatā. Tas, ko dara citi AA biedri, kuru skaidrība man patīk. Tas, ko rekomendē sponsore. Tāpēc šodien lūdzu Dievu palīdzēt man paļauties un darīt!
Inese
Par šo tēmu man bija vēlēšanās uzrakstīt jau sen. Mana paļaušanās uz savām prāta spējām līdz šim bija tikai kaitējusi. Sākot jau ar to, ka dzeršanas laikā mans prāts bija apmiglojies un pasauli tādu, kāda tā ir, es nespēju saskatīt. Protams, arī tajos periodos bija skaidrības brīži. Es nespēju adekvāti novērtēt savas dzeršanas problēmas lielumu, jo reizēm man šķita, ka es jau nu nemaz tā nedzeru (citi dzer vairāk!), un reizēm es domāju, ka ar mani ir cauri, ka man nav iespējas palikt skaidrā un dzīvot normālu dzīvi.
Manas cerības, sākot skaidrību, ļoti lielā mērā saistījās ar to, ka nu beidzot es spēšu lietas ieraudzīt pavisam skaidri un saprotami. Cerēju izkļūt no nospiesta garastāvokļa un drūmām domām, un pelēcīgām dienām. Man šķita, ka tas varētu notikt kaut kā pats par sevi, jo savu bezspēcību pret alkoholu es taču biju atzinusi, tātad komplektā, manuprāt, vajadzēja nākt arī visam pārējam. Gluži automātiski, jo esmu taču skaidrā! Es tiešām domāju, ka visu problēmu sakne ir dzeršana, bet mūsu literatūrā teikts, ka tas ir tikai simptoms.
Liels bija mans pārsteigums, kad konstatēju, ka tā nav noticis. Tieksme gan bija pazudusi, tas tiešām bija noticis automātiski. Un joprojām varu apgalvot, ka tas nav mans sasniegums. Bet man emocionāli neskaidrā diena sākās jau no rīta, kad šķita, ka kaut kas nav kārtībā – es pamodos un man jau nekas nepatika… Dažreiz šāda liksta mani piemeklēja jebkurā diennakts laikā. Citreiz tam bija iemesls, citreiz tāda nebija nemaz. Drīzāk varētu teikt, ka biežāk bija iegansts nevis iemesls. Tomēr pati lielākā atšķirība no fiziskās neskaidrības bija tā, ka parasti, izdzīvojot paģirainos stāvokļus pēc dzeršanas, es reizē ar to attapos arī pēc nelāga emocionālā stāvokļa (ja tāds bija pirms dzeršanas). Man pat kaut kur bija piefiksēts, ka, piemēram, apmēram nedēļu es varēju būt emocionāli nepatīkamā stāvoklī, bet tad ilgāk vairs nespēju to izturēt, un kā problēmas atrisinājums nāca dzeršana. Tātad – alkohols tomēr savā ziņā strādāja, un es varēju sasniegt vēlamo efektu, tikai tam, protams, bija blakusparādības, kā jau jebkurām vielām.
Bet te nu mana emocionālā neskaidrība tā vienkārši neizgaisa, jo nebija nekāda anestezējoša līdzekļa. Es nezinu, vai man ir konkrēta recepte katram gadījumam, un nebūt neapgalvoju, ka es pielietoju visus iespējamos līdzekļus. Man drīzāk nāk prātā salīdzinājums ar zināma sāpju līmeņa sasniegšanu, kad ir nepieciešams rīkoties, lai no tā izietu. Tas tikpat labi attiecas kā uz fizisko, tā arī garīgo stāvokli. Kad vairs nav iespējams šādā stāvoklī atrasties un ir nepieciešams meklēt palīdzību, atrast izeju. Tā kā dzīves laikā mans sāpju līmenis visādā ziņā ir diezgan trenēts, tad varu paciest daudz… Tas, protams, kavē manu atveseļošanos, jo es līmeni, kad vairs nevar izturēt, sasniedzu vēlāk.
Atceros, reiz pirmajā skaidrības gadā dzirdēju spīkeru, kurš teica, ka viņam bijušas tādas domas par sāpju līmeni, ka tas vienkārši tiks uztrenēts un spējas panest vēl vairāk tikai pieaugs. Sapratu, ka es domāju gluži tāpat. Mans ideāls bija panesamības palielināšanās, nevis savlaicīga reaģēšana un ātrāka palīdzības meklēšana.
Joprojām man ar emocionālo skaidrību iet dažādi – reizēm es meklēju palīdzību un reizēm nemaz. Acīmredzot man vēl ir pietiekami daudz resursu, lai ciestu un paciestu, bet visas lietas reiz sasniedz maksimumu. Attiecībā uz alkoholu mana bezspēcība iestājās tad, kad pārliecinājos, ka pati nespēju to atrisināt. Bet es tomēr zinu, kādu vieglumu dzīvei sniedz emocionālā skaidrība, kad dzīvot ir vienkārši un nav jāievieš karastāvoklis savā dzīvē, nav jākaļ aizstāvības plāni un jābūvē nocietinājumi.
Zanda
Pirmā reakcija uz vārdu salikumu “emocionālā skaidrība” – tas nozīmē skaidri saprast, apzināties, kā es jūtos šobrīd. Tomēr, apviļājot domu, saprast ko jūtu, manā skatījumā drīzāk ir apzinātība. Emocionālā skaidrība laikam ir tad, kad kādā sajūtā ienirstu un iznirstu, peldu kā caur viļņiem. Tā ir labi.
Taču mana atkarīgā, negausīgā iedaba grib vairāk – vēl, vēl jebko! Tad es savās emocijās nevis iepeldu un izpeldu, bet ieķeros un sāku griezties kā centrifūgā. Un lavīna gāžas, nav apturama. Dažreiz atļauju sev griezties, jo ir jau kaifīgi gan baudīt, gan traki dusmoties, gan ievilkties skumjās. Tomēr, pārāk bieži ieciklējoties kādā emocijā, jūtu kā atkarības dēmons barojas, paceļ ragus, acis šķirbā zalgo un ir tāds – Juhūūūū!
Tās ir reizes, kad pieredze man ir iemācījusi ķerties pie saviem instrumentiem, kas palīdz palikt skaidrā, un uzreiz, divreiz nedomājot. Man tie ir: sapulce, draugi (pārsvarā AA), izgulēšanās, garas pastaigas un, ja tas vēl nelīdz, meklēju tālāk. Šobrīd, šķiet, esmu atklājusi sev soļu maģiju, tā tiešām arī palīdz tikt pie emocionālās skaidrības.
Mani rudens emocionālās skaidrības simboli – svece, kamīns, pelde dīķī, tēja. Emocionālā skaidrība laikam ir vistuvāk dvēseles mieram. Es tāpat esmu dzīva, džumpājos dažādās sajūtās. Bet tā ir virspuse, dziļumā ir smaidīgs Buda, kuram ir vienkārši labi.
Kristīne
Nesen nosvinēju piecu gadu skaidrības jubileju un, saņemot medāli, dalījos, par to, ka manā dzīvē apsolījumi daļēji jau ir piepildījušies. Nekad iepriekš neesmu bijis tik stabilā emocionālā stāvoklī. Vārdu salikumu “stabilā emocionālā stāvoklī” izvēlējos ļoti rūpīgi, atsakoties no citiem apzīmējumiem, kā “labā”, “ideālā” vai “perfektā” emocionālā stāvoklī, jo mans emocionālais stāvoklis ne vienmēr ir uz augstas nots. Īpaši spilgti tas parādās manas dzīves pēdējo dienu notikumos. Paskaidrošu – šis gads manā dzīvē ir bijis īpaši nozīmīgs un pozitīvām tendencēm pārpildīts. Profesionālajā darbībā lietas iet no rokas, privātajā dzīvē jūtu piepildījumu kopdzīvē ar partneri, kuru mīlu, un kaifoju par atbildību, ko esmu uzņēmies, uzsākot kopdzīvi. Un lai arī netīkami dzīves sīkumi notiek pa labi, pa kreisi, lielās līnijās ar dzīvi beidzot esmu apmierināts. Bet, protams, ilgi rožu dārzā nedzīvosi, un tikko mūsu ģimenes idilli pārtrauca satraucoša ziņa. Aiztaupīšu jums konkrētību, ir pāragri vēl par to runāt, un šī raksta kontekstā nav svarīgi, kas tieši ir noticis. Svarīgi ir tas, kā es ar to tieku galā. Un tieši šajā sakarā man gribas teikt, ka mana emocionālā skaidrība šādā brīdī manifestējas īpaši spilgti. Esmu bēdīgs un bažu pilns par nākotni, ko mums nesīs šīs satraucošās ziņas, bet neļauju savām emocijām valdīt pār manu rīcību. Šodien es varu izdarīt tikai tik daudz, cik varu. Dzīvei ir savi plāni, un ir lietas, kuras es ietekmēt nevaru, lai kā arī censtos. Tāpēc, lai arī iekšēji manas emocijas šobrīd ir tumšas un grūti pat pasmaidīt, es tik un tā jūtu sevī pietiekami daudz spēka, lai būtu stabils atbalsts partnerei un mūsu ģimenei. Rezumējot vienā teikumā, man emocionālā skaidrība ir dzīvot šodienā un spēja būt adekvātam ģimenes un sabiedrības loceklim arī dzīves grūtākajos posmos.
O. K.
Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.
Comments