Vienotība, nevis vienādība

Updated: Apr 30

AA biedra pārdomas par to, kā mums palikt vienotiem par spīti mūsu atšķirībām.



Pavisam nesen kā novērotājs piedalījos Lielbritānijas vispārējās kalpošanas konferencē. Sestdienas vakarā, pēc garas dienas komiteju sēdēs, delegāti sapulcējās konferences lielajā zālē uz jautājumu un atbilžu sesiju. Kāds delegāts uzdeva pilnvaroto padomei jautājumu par zināmas naudas summas pieņemšanu, kas, viņaprāt, bija pretrunā ar Septīto tradīciju. Padomes pārstāvji sniedza atbildi un pamatoja, ka rīkojušies tradīcijas ietvaros. Tomēr tas neapmierināja jautājuma uzdevēju un viņa biedrus. Sekoja vairāki citi jautājumi par šo tēmu, savukārt pilnvarotie mēģināja atbildēt. Drīz vien šķita, ka atmosfēra zālē kļūst nokaitēta, delegātu rindās bija dzirdama sačukstēšanās. Lai gan kā novērotājs nevarēju zināt pilnu šī jautājuma kontekstu, es redzēju, ka jautājums ir jūtīgs un nav tik viegli atrisināms. Vēlāk satiku abus biedrus – jautājuma uzdevēju un padomes pārstāvi – foajē, kur viņi turpināja sarunu privāti. Lai gan varēja redzēt, ka ne viens, ne otrs nejūtas gluži ērti, tomēr palika iespaids, ka abi ir gatavi tajā brīdī atteikties no personiskiem apvainojumiem. Abi atzina, ka, iespējams, bija viens otru pārpratuši, un izteica gatavību meklēt kopēju valodu, lai jautājumu atrisinātu.

Šis gadījums man lika aizdomāties par vienotību – šo cēlo jēdzienu, par kuru viegli runāt, bet ne vienmēr ir tik viegli īstenot. “Anonīmo alkoholiķu vienotība ir pats dārgākais, kas mūsu sadraudzībai ir,” rakstīja Bils V. esejā par Pirmo tradīciju. “No tās ir atkarīga gan mūsu dzīve, gan to cilvēku dzīve, kuri vēl pie mums nāks.” (“Divpadsmit soļi un divpadsmit tradīcijas”, 123. lpp.)

Tie ir drosmīgi vārdi, bet vai tā nav taisnība? Ja mana dzīvība ir atkarīga no AA vienotības, tad man ir jārūpējas par to tikpat lielā mērā, cik es rūpējos par savu dzīvību. Par laimi, man ir pieejami principi, kurus ievērojot, es varu parūpēties par AA vienotību un tātad arī par sevi. Tās, protams, ir mūsu tradīcijas – mūsu Otrais mantojums, viena no simboliskā trijstūra malām. Taču viss sākas krietni agrāk – ne velti šī trijstūra pamata mala ir atveseļošanās Divpadsmit soļi. Ja vēlos stiprināt mūsu vienotību, no kuras atkarīga arī mana dzīvība, mans pienākums ir rūpēties par savu atveseļošanos.

Kā daudzi citi arī es esmu piedzīvojis sajūtas, kad man šķitis, ka citi AA biedri mani nesaprot vai, kas ļaunāk, pat negrib mēģināt saprast. Šīs sajūtas, kas tik ļoti patīk manam ego, man saka, ka visi ir pret mani un ka man ir jāiet prom. Man ir jānodalās, jāaizcērt durvis, jāiet meklēt cilvēkus, kas mani saprot. Tagad zinu, ka šīs sajūtas sauc par aizvainojumu, bet aizvainojums, savukārt, ir ienaidnieks numur viens. Nekas cits tā neiznīcina alkoholiķus kā aizvainojums. Vēlēšanās nošķelties, izolēties, pierādīt citiem, ka zinu labāk.

Paldies Dievam, vienotība nenozīmē vienādība. Tā nenozīmē, ka mums visiem ir jābūt vienādiem uzskatiem. Tā nozīmē, ka esam gatavi pieļaut iespēju, ka mums var nebūt taisnība. Tā nozīmē gatavību ieklausīties tieši tad, kad to darīt gribas vismazāk.

Uzskatīt, ka mēs sasniegsim tādu saskaņu, kurā visiem būs vienāds viedoklis, ir dzīvot garīgajā bērnudārzā, kā rakstīja Bils. Domāju, tas ir viens no lielākajiem vienotības pārpratumiem – ka mums nedrīkst būt atšķirīgu viedokļu. Vienotība nenozīmē vienādus viedokļus, bet gan to, ka mēs spējam ar mīlestību un iecietību pieņemt viedokli, kuram nepiekrītam.

“Daudzi no mums saprot, ka, iegūstot patiesu iecietību pret citu cilvēku trūkumiem un cieņu pret viņu viedokļiem un uzskatiem, mēs kļūstam daudz noderīgāki apkārtējiem cilvēkiem,” rakstīts Lielajā grāmatā. (“Anonīmie alkoholiķi, 17. lpp.) Jo ilgāk esmu skaidrā un mēģinu kalpot, jo vairāk pārliecinos par šī apgalvojuma patiesumu. Agrāk mēdzu uzskatīt iecietību par vājuma izpausmi, bet gatavību paturēt muti – par gļēvumu. Bet tagad es regulāri mēģinu atcerēties Dr. Boba atvadu vārdus 1950. gada starptautiskajā salidojumā Klīvlendā: “Mēs saprotam, kas ir mīlestība. Mēs saprotam, kas ir kalpošana. Tāpēc paturēsim prātā šīs divas lietas. Atcerēsimies būt uzmanīgi ar to bieži kļūmīgo orgānu, ko sauc par mēli. Ja liekam to lietā, tad izmantosim to ar labsirdību, apdomīgumu un iecietību.”

Kaut kur mūsu literatūrā ir teikts, ka anonimitāte ir pazemība darbībā. Pārfrāzējot varētu teikt, ka vienotība ir iecietība darbībā. Man nav tev jāpiekrīt. Man nav jābūt par tevi augstās domās, taču es varu vismaz mēģināt būt kaut kripatiņu iecietīgāks. Kaut vai ne tevis un ne sevis, bet tā alkoholiķa dēļ, kas vēl nav atnācis.

Andris K.


39 views0 comments

Recent Posts

See All