AA iekšējie mīti

Doma, ka AA ir tikai sapulces, ir viens no, manuprāt, centrālajiem AA mītiem.

“Mīts ir tradicionāls stāsts, kurā bieži vien figurē pārdabiskas būtnes un notikumi, un kura mērķis ir izskaidrot kultūras izcelsmi, ticības vai dabas parādības. Mīti ne vienmēr atbilst patiesībai, bet ir nozīmīgi kultūras stāsti, kas pauž dziļāku jēgu un vērtības.” Šādu kopsavilkumu man iedeva mākslīgais intelekts, kad manējais bija nokļuvis strupceļā un prokrastinēja ap vārdu “mīts”. 

AA ir mītu pārpilns. Piemēram, ka AA ir reliģiska organizācija vai sekta, AA sapulces ir depresīvas un tajās piedalās tikai smagi nodzērušies, paveci vīrieši – tie ir mīti no AA ārpuses. Un tad ir iekšējie mīti. Piemēram, ka AA atveseļošanās notiek sapulcēs vai ka soļus var sākt iet tikai noturīgu skaidrību ieguvušie, vai ka pēc desmit gadu dalības AA iestājas leiputrija un alkoholiķis ir atguvis savu personīgo spēju stāties pretī alkoholam, it īpaši, ja viņš lasa Rīgas Laiku. Mīti ir dažādi. Patiesi un nepatiesi. Atveseļošanos veicinoši un ne tik ļoti. Pieredzē pamatoti un absurdi, jo alkoholiķis taču ir galēja egocentrisma plosīts radījums, kurš nepārtraukti ģenerē pretrunīgas domas un idejas.

Labākajās AA tradīcijās vispirms dalīšos ar vienu personiskās pieredzes stāstu, kas nu jau arī ir kļuvis par manu iekšējo mītu. Es ticu, ka šāds notikums tiešām notika.

Tātad reiz sen sensenos laikos, nedēļu pēc tam, kad biju nokļuvis AA, notika visas Latvijas sadraudzības jubileja. Tā notika intelekta piesūcinātās telpās un to apmeklēja vairāki simti alkoholiķu. Kā jaunpienācējam man tas radīja spēcīgas emocijas, no kurām centos slēpties daudzajās sapulcēs, kas notika tajā vakarā. Tā es nokļuvu sapulcē, kur visai palielā auditorijā bija tikai daži vīrieši. Iepazīstinot ar sevi, viņi sauca visai ievērojamus skaidrības laikus,   vismaz tā man likās ar manu dažu dienu skaidrību. Sapulces otrajā daļā runāt pieteicās kāds kungs no mazpilsētas. Es neatceros precīzi viņa stāstījuma detaļas, bet vienā brīdī viņš sāka slavēt AA sapulces, kā neapgāžamu pierādījumu minot savu padsmit gadu skaidrību. Un to, cik viņš pateicīgs esot AA, un ka viņš katru dienu ar nepacietību gaidot to vienu vakaru nedēļā, kad viņa mazpilsētā ir AA sapulce. Bet, lai viņa gaidīšanu neaptumšotu domas par alkoholu, viņš uzreiz pēc ienākšanas mājās aizverot visus logus un durvis, lai ārpasaules gaisma un trokšņi netraucē viņa skaidrību. Par soļiem, šķiet, viņš neko neminēja.

Jau toreiz man šī kunga teiktajā kaut kas likās mazliet dīvaini. Atceros, es nodomāju, ka šāda skaidrība neizklausās nemaz tik vilinoši. Ieslēgties savas mājas cietumā, izolēties no ārpasaules, lai tikai paliktu skaidrā, un skaitīt stundas starp sapulcēm nav pārāk kārdinoša perspektīva. 

Doma, ka AA ir tikai sapulces, ir viens no, manuprāt, centrālajiem AA mītiem. Mīts, kas ir tik spēcīgs, ka alkoholiķi savā atveseļošanā paļaujas vienīgi uz sapulcēm un otru AA stūrakmeni – soļus pilnībā ignorē. Cilvēks desmit gadus nāk uz sapulci, slavē to, sūdzas par savas dzīves netaisnību un nevadāmību, dalās atstāstos par saviem psihoterapijas seansiem, reklamē meditācijas kursus, bārsta domu pērles no desmitiem un simtiem izlasītajām pašizaugsmes grāmatām, bet ne reizi nav pat izlasījis grāmatu “Anonīmie alkoholiķi”. Šī mīta izturība ir fenomenāla. 

Es, protams, nenoniecinu sapulces un atzīstu, ka tās ir viens no AA stūrakmeņiem. Tomēr sapulces vairāk ir par vienotību, kur alkoholiķi mācās būt kopā un dalīties ar citiem, jo tas mums (alkoholiķiem) ir liels izaicinājums, tomēr atveseļošanās pamatā ir soļi. Paša un citu dalīšanās par personīgo atveseļošanās (soļu) pieredzi ir tas, kas dod to maģisko sajūtu pēc sapulces, kuru gribas sajust atkal un atkal. Un kas mūs vilina atpakaļ uz sapulcēm.  Arī manis pieminētais kungs no mazpilsētas visdrīzāk meklēja šo sajūtu (Dieva klātbūtni?). Tā, iespējams, bija tik trausla, ka viņš alkoholiķa radošumā bija izdomājis to pasargāt, “iemūrējoties” savas mājas cietumā, un bija tik stūrgalvīgs, lai nekad neatvērtu AA grāmatu un dotu iespēju šai sajūtai būt klāt esošai visu laiku.

Runājot par soļiem, atcerējos vēl vienu mītu, kuram ilgstoši ticēju arī es pats. Mītam, ka  soļus var sākt “iet” tikai tad, kad ir iegūta noturīga skaidrība. Šī doma iespējams ir vismuļķīgākā un traģiskākā, kas visai pamatīgi ir iesakņojusies Latvijas AA kolektīvajā apziņā. Traģiska, jo visdrīzāk ir ietekmējusi to alkoholiķu skaitu, kas varētu savlaicīgi meklēt (un atrast) Augstāko Spēku, bet tā vietā ir atgriezušies pie augstākā spēka, kas mājo pudelē. Alkoholiķi nav pacietīgākie šīs zemeslodes iemītnieki. AA programma ir paredzēta visiem un no pirmās dienas. Tās apgūšanai nav nepieciešami nekādi sagatavošanās kursi, jo alkoholiķis tos pilnībā jau ir apguvis savā dzerošajā laikā. 

Šis mīts tiešām ir muļķīgs un traģisks sadraudzībā, kura ir cēlusies, nesot vēsti un sponsorējot alkoholiķus dažas stundas pēc delīrijiem, bieži vien nespējot vēl piecelties no pievemtās gultas. 

Varētu izcelt vēl dažus destruktīvus mītus, bet gribas nobeigt ar kādu pozitīvo mītu. Mīts, ka alkoholiķim vislabāk var palīdzēt cits alkoholiķis. Realitātē alkoholiķim daudz kas var palīdzēt, bet galvenokārt viņš pats un Dievs, tomēr šis mīts ir jēgpilns un stiprina AA iekšējo kultūru. Tas iedvesmo un motivē tos alkoholiķus, kuri grib un var palīdzēt citiem. Jo šī palīdzība ir svarīga (vitāli svarīga) ne tikai tiem, kuri cieš, bet arī tiem, kuri ir gatavi sniegt palīdzību. Tātad dod jēgu un attīsta dziļākas vērtības.

Edmunds G.

Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.