AA biedrs stāsta, kā soļi un sadraudzībā pieņemtie komunikācijas principi palīdz viņam uzlabot darba dzīvi.
Meklējot (savā iekšpasaulē) šim rakstam kādu satriecošu skatupunktu, ar ko pārsteigt nesagatavoto lasītāju, notika tas, par ko mani būtu brīdinājis jebkurš ar soļiem personīgi pazīstams AA piederīgais – satriecoša skatupunkta nepieciešamība ir vistaisnākais ceļš uz izgāšanos un palikšanu pie sasistas pudeles. Šī nepieciešamība ir nepārprotama norāde uz egocentrisma plosīšanos. Tā nu es, piedzīvojis izgāšanos, liku dažādu krāsiņu plāksterus uz sava ego, un pēkšņi man atnāca apjausma, ka egocentrisma atzīšanas princips ir viens no tiem, ko pavisam nejauši esmu sācis pielietot savā darba un darījumu dzīvē.
2020. gadā, Covid laikā, man toreizējā darbavietā bija izveidojušās saspringtas attiecības ar vadību, jo nebiju kārtīgi iemācījies paturēt visas gudrās domas pie sevis. Pēkšņi tiku uzaicināts uz online tikšanos ar vadību. Nezināju sapulces iemeslu un savā galvā izdomāju, ka tā man būs šajā darbavietā pēdējā tikšanās, kurā mani palūgs iet un realizēt savas spožās idejas kaut kur citur. Jo vairāk es domāju par to, jo vairāk biju pārliecināts par šādu iznākumu. Jo vairāk biju pārliecināts par iznākumu, jo lielākas dusmas man cēlās. Jocīgi, ka nevis par potenciālo atlaišanu, bet gan par to, ka kāds vispār atļaujas mani (no)vērtēt. Biju sevi tā uzvilcis, ka gribēju vienkārši ņemt un uzrakstīt e-pastu, ka eju prom. Bet….Neatceros, kā un kāpēc, iespējams, mans otrais sponsors bija devis kādu norādi, bet es sāku lasīt aktiera-režisora līdzību “Anonīmo alkoholiķu” nodaļā “Kā tas notiek?” (51.–53. lpp.), un manas dusmas (bailes) atkāpās. Es pārlasīju tekstu atkal un atkal. Beigās noskaitīju Trešā soļa lūgsnu un biju kā no jauna piedzimis. Es biju brīvs. Mierīgi pieslēdzos sapulcei, un tā izradījās pozitīva. Neatceros vairs, kas tieši tur notika, bet zinu, ka man tā bija veiksmīga un pacilājoša.
Kopš tā laika es šo komplektu esmu iekļāvis savā ikdienā un izmantoju regulāri. Pirms darba intervijām, sarežģītām darījumu sarunām, sapulcēm ar kolēģiem, kuri nesaprotamu iemeslu dēļ nav sajūsmā par mani, konfliktu risināšanas sarunām un citos nejaukos mirkļos es lasu šo fragmentu un tam sekojošo skaidrojumu par savtīgumu-egocentrismu un lūdzos Trešā soļa lūgsnu. Protams, ne vienmēr iznākums ir tāds kā pirmajā gadījumā, bet tas noņem lielu daļu satraukuma un agresijas, kas, savukārt, ļauj apzinātāk ieraudzīt un piedalīties situācijās. Šādi esmu būtiski samazinājis aizvainojumu apjomu sava dzīvē, bet, kas galvenais, pats neesmu kļuvis par aizvainojumu vai naida avotu tik lielā mērā, cik tas būtu iespējams, ja es neizmantotu šo egocentrisma pārvaldības risinājumu.
Otrs princips, ko atcerējos, kamēr rakstīju par egocentrismu, un ko izmantoju samērā bieži, ir no Desmitā soļa. Kad kļūdījāmies, to tūlīt atzinām. Esmu sācis censties tūlīt atzīties, kad kļūdos. Visvieglāk man iet ar “tūlīt”. Ievērojami grūtāk iet ar “kad kļūdījāmies”. Man joprojām ir diezgan liela pārliecība, ka es nekļūdos. Beidzamajos gados man sāk veikties un es laiku pa laikam atklāju kādu nelielu misēkli savā uzvedībā. Nesen es priecīgs atklāju, ka tā tomēr bija kļūda kādai jaunai kolēģei publiski ierādīt vietu, jo viņa nejauši bija publiski centusies norādīt, kas man jādara. Es publiski atvainojos. Jā, un man šķiet svarīgi kļūdas atzīšanu maksimāli pietuvināt misēkļa dabīgajiem apstākļiem. Piemēram, ja esmu kādu nepamatoti sabāris trīs citu cilvēku priekšā, tad cenšos vērst visu par labu to pašu trīs cilvēku kompānijā. Un vēl es cenšos nevis vienkārši atvainoties, bet izcelt būtisko manas kļūdas elementu un atzīt to. Tas ļauj arī pašam labāk izprast savu reto kļūdu īsto dabu un, iespējams, kaut kādā veidā nākotnē ierobežot arī tās.
Pēdējā lieta, ko cenšos pielietot savā karjeras ceļā, ir komunikācija. Es varētu to nosaukt par rezultatīvu komunikāciju. It kā jau es vienmēr esmu bijis komunikabls, bet, paskatoties uzmanīgāk, redzu atšķirības, kā bija agrāk un kā ir tagad. Agrāk mana komunikācija balstījās reklāmā. Kā reklamēt sevi. Un kā nereklamēt citus. Šī komunikācija vairāk balstījās uz runāšanu, nevis klausīšanos. Un lai cik (ne)labs es biju, šī komunikācija nesa mazu vai negatīvu rezultātu. Tagad esmu atklājis sevī nelielu klausīšanās resursu. Es vainoju AA sapulces, kur pacietīgi jāklausās un lielākoties drīkst izteikties tikai vienu reizi. Protams, man joprojām gribas (un liekas svarīgi) citiem pateikt, cik foršs es esmu, bet, sākot (ie)klausīties, esmu atklājis, ka rezultāts tiek sasniegts vienkāršāk un efektīvāk. Un izrādās, ka daudz labāks rezultāts ir nevis būt vislabākajām pie kaut kā sasista vai maziņa, bet vienkārši labam pie kaut kā liela. Kopš esmu sācis mēģināt klausīties, mani dzīves rezultāti ir sākuši augt. Tāpēc es to saucu par rezultatīvu komunikāciju.
Iespējams, ka tieši jaunās komunikācijas prasmes, kuras vēl pamatīgi jāpilnveido, ir devušas vislielākos panākumus manā skaidrības laikā. Kaut gan, iespējams, visas šīs prasmes savā ziņā ir saistītas, kā jau viss šajā dzīvē.
Edmunds G.
Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.
Comments