Seksuālo attiecību inventarizācija – diskusija

Kādā septembra pēcpusdienā mēs, trīs anonīmie alkoholiķi, satikāmies pie tējas tases, lai aprunātos par attiecību un seksa inventarizāciju jeb Ceturtā soļa inventarizācijas trešo sadaļu.

Sarunu sākām ar lasījumu:

“Visizplatītākie emocionālās nedrošības simptomi ir raizes, dusmas, žēlums pašam pret sevi, nomākts garastāvoklis. Cēlonis dažkārt ir mūsos pašos, citreiz ārējos apstākļos. Veicot morālo invertizāciju, mums rūpīgi jāpārskata visas tās mūsu personīgās attiecības, kurās vienmēr kāpjam uz vieniem un tiem pašiem grābekļiem. Jāatceras, ka šāda nedrošība var rasties ikvienā jomā, kurā ir apdraudēti mūsu instinkti. Jautājumi par to var būt šādi: kādas ar seksu saistītas situācijas pagātnē un šobrīd rada manī nemieru, sarūgtinājumu, bezcerību vai nomāktību? Vai es spēju atrast savu kļūdu, ja vērtēju šīs situācijas godīgi? Vai šīs grūtības vajā mani tāpēc, ka esmu prasīgs un egoistisks? Ja manas grūtības sķiet citu rīcības radītas, kāpēc es nespēju samierināties ar apstākļiem, kurus mainīt nav manos spēkos? Tādi ir pamatjautājumi, kuri var atklāt nemiera pamatcēloni un norādīt, vai es spēšu mainīt savu uzvedību un noskaņot sevi mierīgai pašdiciplīnai.” (“Divpadsmit soļi un Divpadsmit tradīcijas”, 52. - 53. lpp.)

T: Mani ļoti uzrunāja vieta par to, ka attiecībās mēs atkal un atkal kāpjam uz vieniem un tiem pašiem grābekļiem. Tas ir tieši par mani.

I: Man liekas, nav nejauši, ka seksa inventarizācija seko pēc aizvainojumu un baiļu analīzes. Pēc būtības tā ir tāda pati: es rakstu par to, kas man nedod mieru, un mans uzdevums ir saprast, kā es daru pāri citiem.

V: Jā, tā ir tieši par savstarpējām attiecībām.

I: Kad trešo reizi gāju soļus, biju pārliecināts, ka seksa inventarizāciju mēs izlaidīsim. Teicu sponsoram, ka man nav attiecību, šajā dzīves posmā šī tēma man nesāp un neinteresē. Sponsors atbildēja: “Nekas, tāpat uzrakstīsim.” Un, man par lielu pārsteigumu, atkal atklājās daudz jauna, lietas, ko ikdienā nepamanu. Aizvainojumus un bailes es jau protu pamanīt, tur esmu satrenējies. Bet attiecību inventarizācijā jautājumi ir ļoti konkrēti: Kā es liku otram cilvēkam justies? Ko es darīju, lai sāpinātu vai manipulētu? Izrādās, tieši tur tas viss ir.

V: Mans klasiskais grābeklis ir likt otram justies nevērtīgam. Viņam man visu laiku jāpierāda, ka viņš mani mīl un dievina, bet ar to nekad nepietiek. Man vajag arvien vairāk apstiprinājuma, ka viņam nekas nedrīkst būt svarīgāks par mani. Tas nāk no lielā tukšuma manī, ko neaizpilda mīlestība, pat ne Dieva mīlestība.

I: Un man liekas forši, ka inventarizācija neprasa uzreiz atbildēt, kāpēc es to daru. Tā jautā, ko es daru. Es redzu un varu nosaukt: jā, es neatbildu uz zvaniem vai citādi parādu savu attieksmi. Un tad inventarizācija pati izgaismo, kāpēc es tā uzvedos.

T: Man savukārt problēma ir tā, ka es nezinu, kāpēc. Un es gribētu zināt. Manās attiecībās vienmēr atkārtojas viens un tas pats. Sākums ir kaislīgs, sekss ir visu laiku, un es jūtos gribēta un iekārota. Pusaudzes gados es nejutos seksīga, negāju uz randiņiem. Biju labā meitenīte, nevalkāju minisvārkus un neprezentēju sevi kā seksuālu būtni. Un joprojām es jūtos šarmanta, smuka, bet seksīga beibe, to gan ne. Tur ir mana nedrošība. Izņēmums ir attiecību sākums, kad sekss ir katru dienu, pat vairākas reizes dienā. Tad es attiecībās jūtos labi un esmu pārliecināta: šis ir mans īstais, iepriekšējais vienkārši nebija piemērots. Bet kas notiek katru reizi? Paiet gads vai divi, sekss krasi samazinās, un pēc kāda laika beidzas arī attiecības.

Visās iepriekšējās attiecībās es vainoju sevi: esmu pārāk pasīva, man trūkst drosmes izrādīt iniciatīvu, neesmu gana iekārojama – varbūt jānomet svars vai jāpieaudzē mati? Taču nekas nestrādāja. Pāri visam bija sajūta, ka neesmu pietiekami laba. Iepriekšējās attiecībās es sevi novedu tik tālu, ka jutos kā neglītais pīlēns. Jebkura sieviete man šķita smukāka un seksīgāka par mani.

Tagadējās attiecībās tā nav. Galvenā atšķirība, ka mēs ar partneri pa īstam sarunājamies un es jūtos mīlēta. Tomēr sliktās dienās atgriežas sevis vainošana, un es situāciju gribu kaut kā atrisināt saviem spēkiem, turklāt ātri, tūlīt. Tagad gan jūtu, ka padodos: ko man vēl darīt? Tuvojas bezspēcības atzīšana. Vēl ne pilnībā, bet tuvu. Gribas teikt: lai tad nav tā seksa. Es vairs nevaru sevi mocīt. Varbūt tā tam jābūt? Varbūt man mūžā vairs nebūs ne attiecību, ne seksa? Bet kāpēc? Vai es šeit spēju atrast savu kļūdu?

Agrāk man likās, ka esmu pārāk gļēva un tur tā problēma. Tagad sliecos domāt, ka varbūt tiešām pārāk daudz prasu un gaidu. Varbūt man vienkārši jāļaujas Augstākā Spēka vadībai, lai kur tas vestu. Esmu pārāk saspringusi un cenšos visu režisēt.

I: Runājot par seksu, kad stāstu draugiem par saviem piedzīvojumiem, viņi man jautā, vai tas nav tāpat kā ar lietošanu. Par labu seksu es uzskatu tādu, kur man norauj jumtu. Esmu pilnīgi uzbudināts, aizraujas elpa, un pēc tam jūtos iztukšots un noguris. Varbūt man labs sekss ir tieši tas: instinkts, tev vienkārši gribas. Es runāju tikai par savu pieredzi.

Sākumā es teicu: nē, tā nav lietošana. Kaut gan, piemēram, es eju uz tikšanos, kur nevienu nepazīstu, kur ir grupas sekss un narkotikas. Narkotikas mani neinteresē, es tās nelietoju, man tiešām vienalga. Bet es tur esmu, piedalos, man ir interese, es jūtu pievilcību pret sevi, un manī mostas kaut kādi dzīvnieciski instinkti.

Reiz man vajadzēja izstāstīt sponsoram par kādu atgadījumu seksa laikā. Sponsors man pajautāja: “Vai tev tiešām šķiet, ka vienas nakts sakari ir kaut kas, kas tev ir vajadzīgs?” 

Es skatos uz to tā: es nevienam nedaru pāri, visi piekrīt. Kad eju uz vienas nakts sakariem, nekad nav nekādas vienošanās, ka pēc tam jāiet kopā brokastīs, uz teātri vai jāprecas. Mēs abi to saprotam. Kāpēc tad vajag inventarizāciju?

Bet tajā pašā laikā es jūtu, ka manipulēju. Es lietoju seksu, es lietoju otru cilvēku. Kad sekss beidzies, esmu gatavs to cilvēku izmest: “Nepieskaries man. Ko tu tagad dari? Ko tu gribi?” Man apnīk cilvēks, esmu nepieskaitāms, galvā jau ir citas domas. Tas ir absolūts pierādījums tam, ka es varu lietot seksu. To var redzēt pēc tā, kā es izturos pret saviem instinktiem. Pēdējā laikā tas man ir licis daudz aizdomāties.

T: Manuprāt, lietošana ne vienmēr nozīmē manipulēt vai izmantot citu cilvēku. Ja es kompulsīvi iepērkos, es it kā nevienam nedaru pāri, jo pērku par savu naudu. Nu, varbūt sev, savām finansēm nodaru kaitējumu, bet principā kas tur slikts?

V: Jā, tieši tā.

T: Tā ir kompulsija. Man ir tieksme, es to daru, uz kādu brīdi ir apmierinājums, es tam veltu daudz laika un nedaru tajā laikā kaut ko citu, varbūt jēdzīgāku. Tā ir lietošana. Šobrīd man tas īpaši netraucē. Bet tu jautāji, kam tu dari pāri. Manuprāt, citiem tu pāri nedari, tie ir pieauguši cilvēki, kas paši to grib. Bet pāri tu vari darīt sev.

V: Tieši tā.

I: Tāpat kā ar kompulsīvo ēšanu. Piemēram, viens no maniem partneriem tagad ir diezgan stabils, un pirms pāris dienām mēs atkal satikāmies.

V: Ooo, kļūst nopietni!

I: Viņš izkāpa no mašīnas, un es saku: “Ou, es tevi vēl neesmu redzējis rudens drēbēs.” Mēs tikāmies tikai vasarā. Viņš saka: “Jā, mēs taču iepazināmies agrā pavasarī, es tevi pazīstu jau tik sen.” Es: “Kā sen?” Man tas tiešām ir ļoti ilgi, visu šo laiku ik pa laikam tikties ar vienu un to pašu cilvēku. Man vajag kaut ko jaunu, vajag spriedzi, bet šeit tās it kā nav. Viņš teica, ka brauc uz centru un var mani aizvest. Pa ceļam iebraucām Olimpijā iepirkties, un pēkšņi es saprotu, ka nezinu, kā viņu sauc. Es tiešām nezinu. Viņš manu vārdu droši vien zina, bet es viņējo ne. Okei, es šeit redzu likumsakarību.

V: Saproti, tas liecina par diezgan lielu emocionālo distancēšanos, kas tev ar tiem cilvēkiem notiek visu laiku. Tāpēc arī vārda nezināšana un attiecību nozīmes mazināšana ir vēlme pēc drošības caur distanci.

I: Viņš man prasa: “Kā tu pavadi laiku? Vai tu ar kādu tiecies?” Protams! “Es arī.” Un es sevī jūtu: fū, paldies Dievam, ka šie nav randiņi un es neesmu vienīgais. Okei, labi.

Kāpēc es tev to stāstu? Ja es to pastāstītu kādam cilvēkam uz ielas, viņš teiktu: “Kur problēma? Tev patīk, tad dari.” Bet programmas cilvēks uzreiz jūt, ka te ir problēma. Man tā nav jāsauc vārdā, mēs saprotam, ka tā ir lietošana.

T: Jā, bet tur ir arī liela sevis sargāšana. Un bailes.

V: Jā, tā tas ir. Man sekss dod varas sajūtu, jo tā ir tā attiecību daļa, kur es par sevi nešaubos.

T: Es seksā nekādā ziņā nejūtos varena. Tā nav joma, kurā es apliecinu savas spējas. Man patīk randiņi, sēdēt restorānā, runāties. Tas ir mans! To es gribu paildzināt, vēl skūpstīties. Bet līdz brīdim, kad sākas sekss... Ne tāpēc, ka negribu, bet man ir bail. Tur es nejūtu savu spēku.

I: Man ir otrādi: es gribu tikt līdz seksam pēc iespējas ātrāk, jo tur ir mans spēks. Un vēl man šķiet: tiksim galā ar seksu, redzēsim viens otru plikus, zināsim, kurš ko un kā, un tad varbūt varam kaut kur aiziet. Ir bijis arī otrādi. Esmu iepazinies ar normālu cilvēku, mēs ejam uz randiņiem vienreiz, otrreiz, trešoreiz, un tu saproti: okei, pēc scenārija ir pienācis laiks seksam. Un man vairs negribas. Savās fantāzijās, kad iztēlojos savu dzīvi un domāju, vai man būs attiecības, es iedomājos, piemēram, aktieri Ričardu Gedu no seriāla “Baby Reindeer”. Iztēlojos, kā mēs varētu iepazīties: satiekamies lidmašīnā, aizejam uz randiņu, un viņš manis dēļ pamet savu draugu vai draudzeni un saka, ka starp mums ir saikne. Tā ir mana ideālā fantāzija. Bet tā nekad nav bijis, jo Ričardu es neesmu saticis.

V: Jā, es arī jau pēc otrā randiņa esmu izplānojusi visu dzīvi. Iztēlojos, kā viņš svētdienās cep maizi, mums ir lauku māja un sunītis, un viņš pļauj zāli vai ceļ siltumnīcu.

I: Es drīzāk iztēlojos, kā atvedu viņu ciemos pie draugiem uz laukiem, kā mēs izskatāmies, kā izkāpjam no mašīnas. Ilgu laiku man bija mīļākais aziāts, un es domāju: interesanti, ko draugi teiks, ja atbraukšu ar viņu? Man bija svarīgi, vai viņš man piestāv. Es skatījos uz viņu kā uz aksesuāru. Tad sāku domāt: šis par vecu, šis par resnu, šis vēl kaut kas... Un nonācu pie tā, ka negribu. Pietiks, ka kopā aizbraucam uz Olimpiju.

V: Bet zini, varbūt visa tā attiecību štelle man nemaz tik ļoti nepatīk. Man patīk arī diezgan daudz būt vienai. Bet man ir sajūta, ka sabiedrības acīs es būšu vecmeita, ja man 35 gados nebūs attiecību. It kā es pierādītu, ka neesmu spējīga uz attiecībām, savā ziņā būtu lūzere, lai gan pašai man tās ne vienmēr gribas.

I: Kā jūs, alkoholiķi, vispār varat būt attiecībās? Es to nesaprotu.

V: Vai ne?

I: Man tā būtu augstākā pilotāža: būt alkoholiķim, būt kopā ar otru cilvēku un nesačakarēt sev dzīvi. Tiklīdz man ir kāds, kurš kaut cik patīk un ar kuru varētu kaut kas sanākt, es momentā iekrītu tajā cilvēkā. Kad esmu viens, man ir viegli: pats izlemju, ko gribu. Ja ir slikti, man ir draugi, varu piezvanīt, satikties, ir sapulces, sponsors, kalpošana. Bet, ja man ir attiecības un otrs prasa: “Kas tev ir? Kāpēc tu tāds? Vai es tev kaut ko nodaru?”, tad es būtu tas, ar kuru kaut kas nav kārtībā. Es tā nespēju. Ko es gribu? Es vienkārši nezinu.

T: Ja jūtu, ka attiecības tuvojas beigām, man visvairāk bail no tā, ka būs jāsaka vecākiem un draugiem, paziņām, ka nesanāca. Atkal! Iepriekš taču bija: “Šis ir mans jaunais čalis! Man viss ir kārtībā, esmu ierindojusies normālajos”, ja tādi vispār ir. Bet atkal nesanāca! 

V: Jā, tā ir. Bet viņam taču arī nesanāca.

I: Tieši tā, vīrietim nesanāca. Kāpēc tu nedomā, ka visi teiks: “Tādu sievieti pazaudēja! Ko viņš nevarēja?” Kāpēc tu uz to nepaskaties tā?

T: Tāpēc, ka man ir zems pašvērtējums.

V: Tas ir ego.

T: Drīzāk jā. Protams, tie ir ego stāsti, ego ilūzijas.

V: Vai arī man ir tā, ka viņam jācīnās par mani.

T: Jā. Viņam jāpierāda, ka viņš ir manis cienīgs.

V: Bet viņam galvā droši vien ir savas domas. Viņš vienkārši skatās, kad varētu aizbraukt pasportot, un tas arī viss. Un man tāds: kāpēc tev galvā nav lielu eksistenciālu jautājumu? Kāpēc tu visu laiku nedomā par to, kā mani iepriecināt? Kā tu uzdrošinies?

T: Bet, tici man, ja viņš visu laiku domātu tikai par to, kā tevi iepriecināt, tu teiktu: ko tu dari, dzīvo savu dzīvi!

V: Tas, ko tu stāsti, ir tieši tas, ko es piedzīvoju šobrīd. Nabaga džekiņš īstenībā ir ļoti pacietīgs. Vakar man bija sabrukums: sāku raudāt, jo man likās, ka viņš mani nemīl. Bija ļoti slikti, no rīta pamodos un turpināju raudāt. Viņam bija jāsaka, ka mīl mani vairāk par visu un nepametīs. Man liekas, tas ir šausmīgi, tā ir sava veida vardarbība. Visu dienu biju kā emocionālās paģirās. Un kas reāli notika? Nekas. Absolūti nekas. Viss notika manā galvā. Tas ir par to, kā es redzu pasauli: viss ir ap mani, pret mani, par mani.

T: Man tā vairs nav. Es saprotu, ka šīs lietas man ir noņemtas. Ja partnerim ir slikts garastāvoklis, es ļauju viņam tādam būt. Es tiešam vairs neuztraucos. Bet tas nav mans nopelns, es pati pie tā netiku. Es vienkārši izgāju cauri visam tam drausmīgajam procesam, kad dzīvoju otra cilvēka dzīvi, un tas ir kā ar roku noņemts, un tu pat nesaproti, kā. Tu klausies stāstu, zini, ka tas ir arī par tevi, bet tagad tā vairs nav. Labi, bet tu man tā arī neizstāstīji, ko man darīt?

V: Droši vien lomu spēlē tas, ka kaislīgais sekss sākumā apstiprina, ka tā ir īstā mīlestība. Kad tā vairs nav, sākas šausmas: kas notiek? Pašvērtējums ir saistīts ar to, ka tu gribi, lai tevi iekāro. Ja nav seksa, nav apstiprinājuma, ka esi attiecību vērta.

I: Man ir versija, ka mums vienkārši nepatīk pārmaiņas. Kad iepazinos ar Kirilu, ar kuru man bija attiecības, pirmajos mēnešos viņš atbrauca pie manis kaut vai nakts vidū. Pēc gada bija: “Es nezinu, es negribu.” Ar prātu es saprotu, ka lietas mainās, ka viņš nekur neskries. Ir atšķirība, vai tu esi mednieks un dzenies pakaļ zvēram, kas bēg, vai tas zvēriņš dzīvo kopā ar tevi. Bet manām smadzenēm bija ļoti grūti pieņemt, ka lietas vienkārši mainās, jebkuras lietas. Manām smadzenēm patīk, lai paliek tā, kā ir. Tas ir mans egoisms, un to pieņemt ir ļoti grūti. Runa pat nav tik daudz par seksu. Kad kaut kas mainās, es jūtos apdraudēts.

V: Nu jā, viss mainās.

I: Jā. Varbūt tieši tā ir mīlestība. Turklāt es zinu ļoti daudzus, kuriem kaisle mainās. Viena psihoterapeite man teica, ka kaisle ilgst deviņus mēnešus. Es teicu: “O, man bija divi gadi, tad man vispār paveicās!” Ļoti reti kaisle ilgst tik ilgi. Cik ilgi tu vari ēst vienu un to pašu, pat ja ļoti garšo? Es tiešām mēdzu uzsēsties uz viena ēdiena un pirkt to visu laiku, bet līdz zināmai robežai. Tad vairs nevaru. Nekas, pēc kāda laika atkal gribēsies.

T: Vienkārši mainās attieksme pret to.

V: Bet tavā nervu sistēmā droši vien ir ierakstīts, ka tur, kur beidzas sekss, seko šķiršanās. No tā arī bailes: vajag dabūt seksu atpakaļ, lai saprastu, vai attiecības vēl ir dzīvas. Citādi tūlīt būs šķiršanās. Kārtējā.

T: Jā, kārtējā un galīgā. Jo kur tad tas sekss pazuda?

V: Bet īstenībā šķiršanās notiek daudz retāk, nekā mums liekas. Es arī ļoti ātri gribu atgūt drošību. Un vienīgais veids, kā es to protu, ir paraut vagu un no drupām atkal celt savu mazo mājiņu.

T: Jā, to mēs protam. Tas pats, ko darījām dzerot: tūlīt visu sakārtošu, tūlīt visu salabošu, viss būs tūlīt.

I: Jā. Trausli mēs esam ar tiem saviem ego. Bet ir Dievs, un tas ir svarīgākais.

V: Tas Dievs, par kuru nekad nesaproti, ko Viņš grib. Tikai pēc tam: jā, tas bija Dievs.

T: Jā. Bet tā sajūta iekšā, kāda man ir arī šobrīd... Es zinu, ka šī ir tā reize, kad viss jāatdod Dievam.

V: Man arī, protams.

I: Šajā lietā es vēl neesmu gatavs. Es saprotu, ka varbūt daru pāri, ka lietoju, bet nezinu, vai esmu gatavs izdzēst to aplikāciju. Varbūt pienāks brīdis, kad sapratīšu. Bet šobrīd man tā ir labāk. Lai gan, godīgi sakot, neviena vienas nakts pieredze nav bijusi tāda, ka es būtu sajūsmā. Biežāk tas ir: okei, labi, varēju iztikt arī bez tā.

T: Bet vai tu domā, ka atdot Dievam nozīmē izdzēst, pārstāt?

I: Es nezinu. Bet tas ir labs jautājums: kāds ir Viņa ideāls, nevis mans, lai es varu to sasniegt, nevis izdomāt pats. No inventarizācijas es varu saprast tikai to, ka mans ideāls droši vien nebūtu jaukties citu cilvēku dzīvēs un tās sačakarēt. To es cenšos ievērot.

3 anonīmi alkoholiķi 

Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.