Vai man to vajag?

Es pati biju dzīvojusi šo dzīvi, pati arī turējusi savos iekšējos kambaros un plauktos produktus ar apšaubāmu sastāvu un notecējušu derīguma termiņu. 

Kad 2013. gadā atnācu uz AA, es iemīlējos Anonīmo alkoholiķu programmā, AA cilvēkos un ieguvu ticību, ka arī grāmatas var mainīt dzīvi – jo tieši tāda ir grāmata “Anonīmie alkoholiķi”. Nav jēgas to lasīt kā teorētisku apcerējumu, šīs grāmatas būtība ir to iedzīvināt. Tomēr, kad pirmoreiz, vēl bez sponsora vadības, lasīju Lielo grāmatu, tās 57. lpp. es noķēru aizvainojumu. 

“Lai dzīvotu, mums bija jāatbrīvojas no dusmām. Īgnums un spožas idejas nebija priekš mums. Tā var būt apšaubāma greznība normāliem cilvēkiem, taču alkoholiķiem tā ir inde,” es lasīju. Un man tas nepatika. Drīz kādā sapulcē temats bija dusmas un aizvainojumi, un es dalījos par to, ka bērnībā es dzīvoju ģimenē, kurā bija dusmīgs (emocionāli neprognozējams) tētis un līdzīga māsa. Par to, ka es baidījos dusmoties. Par to, ka jau vēlāk es dzēru, lai slāpētu savas dusmas un aizvainojumus. Par to, ka tagad, kad esmu skaidrā, es gribētu beidzot drīkstēt dusmoties. Iespējams, man likās, ka varētu norauties, ja atkal apspiedīšu dusmas. Šodien vairs neatceros, vai tajā dalīšanās reizē es nonācu pie kāda izlīguma punkta – atradu savu veidu, kā saprast šo tekstu, vienlaikus atstājot sev, kā man tolaik likās, pienākošās tiesības uz taisnām un dabiskām dusmām, vienlaicīgi neapšaubot AA literatūru.

Šajā pašā skaidrības sākotnē reizēm tiešām piedzīvoju asus dusmu izvirdumus, es kašķējos ar savu partneri, bet, izgājusi cauri katram šādam konfliktam, es sev teicu: “Malacis, tu izdzīvoji šo emociju vētru, jā, iespējams biji paštaisna, iespējams, agresīva, bet tu neiedzēri. Tu ieguvi pieredzi, ka var iziet cauri dusmām un palikt skaidrā.”

Pēc aptuveni gada, kad sponsores vadībā strādāju ar soļiem, man patika Ceturtais solis ar tā tabulām. Man arī patika izrakstīto dusmu un aizvainojumu tabulā pildīt aili ar savu daļu – kur bija manis pašas rakstura trūkumi. Tas ļāva transformēties no upura par daudzdimensionālu cilvēku ar savu dzīves pieredzi. Es pati biju dzīvojusi šo dzīvi, pati arī turējusi savos iekšējos kambaros un plauktos produktus ar apšaubāmu sastāvu un notecējušu derīguma termiņu. Šādai mājas tīrīšanai bija fantastisks, atvieglojošs efekts, bet līdzīgi kā ar istabas tīrīšanu (ak!) šāds process nav galējs un pie tā nākas atgriezties ar zināmu regularitāti. Vai šis bija tas brīdis, kad es sapratu, ka dusmas ir “apšaubāma greznība” un “inde”, bet aizvainojums “ienaidnieks numurs viens” (turpat, 54. lpp.)? Nedomāju gan. Bet es ļoti konkrēti pieredzēju, ka soļi man piedāvā noteiktu metodi, kā ar tiem kaut ko darīt. 

Stāstā par savām attiecībām ar aizvainojumiem es viegli varu identificēt brīdi, kad tie tiešām kļuva par biedējošo ienaidnieku Nr. 1. Tas pienāca skaidrības septītajā gadā, kad nesen kā biju uzsākusi jaunas attiecības, piedzīvoju lielu mīlestību, bet pēkšņi šajā laikā, kad man vajadzēja piedzīvot laimes augstāko pakāpi, kad pēkšņi gaiss dziedāja, sirds dejoja un visapkārt mirdzēja spožākie zvaigžņu putekļi, mana sistēma uzkārās. Iesākumā tie bija regulāri, tomēr atsevišķi gadījumi, kad mans mīļotais izdarīja kaut ko tādu, kas manī izsauca mežonīgu, pilnīgi nevadāmu un trakoti sāpīgu aizvainojumu. Šodien, no stabilajām ģimenes ligzdas pozīcijām atskatoties uz šo tik trauksmaino mūsu attiecību sākumposmu, ja neieskatos aizvainojumu tabulās, kuras pēcāk izrakstīju, es tiešām vairs nevaru pateikt, kas bija šie neiedomājamie mīļotā nodarījumi, kas mani burtiski beidza nost. (Tie, kurus atceros, drīzāk izraisa smaidu, un nekādā veidā nav saistāmi ne ar ļauniem kaitējumiem, ne apzinātu vēlmi mani sāpināt.) Bet tolaik mana sistēma sauca: “Error… error… errorerrorerrorerror!!!!!!” (kļūda – tulkojumā no angļu val., red. piez.)

Bija ļoti, ļoti slikti. Es jutos kā saindēta. Raudāju, zvanījos AA māsām, meklēju vainas savā draugā un palīdzēju viņam gan ar padomu, gan uzstādīju ultimātus. Es cīnījos par savu taisnību un tiesībām. Es sajutu galēju bezspēcību. Es padevos un domāju, ka varētu no šīm attiecībām izstāties, kaut tās man nozīmēja visu pasauli. Es atcerējos par Divpadsmit soļu programmu, atcerējos par aizvainojumu tabulas piedāvātajām iespējām. Par to, ka varu kādam to nolasīt. Par to, ka varu lūgt savam Augstākajam Spēkam noņemt šīs šausmas un atbrīvot mani. Es izdarīju savu daļu. Un Dievs izdarīja to, ko jau bija izdarījis ar manu dzeršanu. Viņš mani atbrīvoja. Un ne tā, ka mazlietiņ, bet – pavisam. 

Vai es vairs nekad neesmu aizvainojusies uz savu mīļoto? Reizēm (īpaši, kad man ir kādas citas rūpes, piemēram, darbā) man gribas aizvainoties un paust aizvainotu attieksmi (jo tajā ir savs apšaubāms, tomēr baudas moments). Dažreiz mēs abi to izspēlējam kā mazu spēli un abi izsmejamies. Reizēm es pamanu aizvainojumu, bet uzreiz identificēju, ka tas īstenībā nemaz nav uz manu vīru, bet uz kādu citu vīrieti senā pagātnē (es esmu noslēgusi rēķinus ar pagātni, tur vairs nav brūču, bet kādas rētas par sevi vēl atgādina). Es ļoti ātri identificēju savus aizvainojumus. Es tos nenoliedzu, bet pirms sāku tos barot, audzēt un visādi eksponēt, es sev vienkārši paprasu: “Vai man to vajag?” Paldies, bet iztikšu bez. Un man tos noņem, ja lūdzu. Un es vēl neesmu saskārusies mūsu attiecībās ar tādu problēmu, par kuru nevarētu gluži vienkārši un cilvēciski izrunāties. 

Skaidrs, ka nav tā, ka es apvainojos tikai uz vienu cilvēku. Es pieredzu gana regulārus aizvainojumus gan uz kolēģiem, gan draugiem, gan svešiniekiem. Domājot par šo rakstu un aizvainojumiem manā pašreizējā dzīvē, es nonācu pie secinājuma, ka aizvainojos tad, kad esmu radījusi pati kādu ilūziju par sevi un pasauli man apkārt, bet kāds nav piekritis spēlēt šo iztēlošanās spēli pēc maniem noteikumiem. Es aizvainojos, bet zinu, kur meklēt palīdzību – tajā pašā Lielajā grāmatā, uz kuru reiz apvainojos par to, ka man neiesaka dusmoties, un pie saviem AA biedriem. 

Maija

Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.