Arī vislabākie nodomi var būt puspasākums

Man šķita, ka ar izpratni par alkoholisma dabu, sapulču apmeklēšanu, stingru apņemšanos nedzert un centību noskatīties visas filmas par alkoholismu vajadzētu pietikt, lai paliktu skaidrā.

“Puspasākumi mums nedeva neko.” Dzerošajā laikā man šis teiciens būtu traki paticis! Es zināju, ka pasākumam jābūt pilnam – ar alkoholu, daudz dzeramā, lai tik nepietrūkst. Pasākumam jābeidzas tikai tad, kad šķiet, sajukšu prātā vai nomiršu no paģirām.

Gāja laiks, pasākums sekoja pasākumam, bet sen vairs nevajadzēja īpašu iemeslu, lai dzertu. Visa mana dzīve bija vai nu dzeršana vai atkopšanās pēc dzeršanas, vai gaidīšana, kad atkal varēs dzert. Pienāca brīdis, kad nācās atzīt, ka esmu saslimusi ar alkoholismu, bet ar to nepietika, lai sāktu izveseļotos, jo bija iesācies mans “puspasākumu” laiks. Apmeklēju AA sapulces, bet regulāri rāvos. Man šķita, ka ar izpratni par alkoholisma dabu, sapulču apmeklēšanu, stingru apņemšanos nedzert un centību noskatīties visas filmas par alkoholismu vajadzētu pietikt, lai paliktu skaidrā. Vai vismaz sausā, ja gribu būt precīza.

Es nevarēju saprast, kāpēc, par spīti zināšanām un centīgajiem nodomiem, atkal jau pamodos šausmīgā morālā un fiziskā paģiru rītā pēc dzeršanas. Tagad redzu, ka mans puspasākums nebija tikai nepietiekama apņēmība. Puspasākums bija mana vēlme atveseļoties pēc pašas noteikumiem. Es gribēju paņemt no AA to, kas man bija ērts: aiziet uz sapulci, paklausīties citu pieredzi, uz brīdi sajust cerību un apsolīt sev vairs nedzert. Taču negribēju darīt to daļu, kas prasīja uzticēšanos, godīgumu, pazemību un rīcību. Es negribēju iet soļus ar sponsori.

Droši vien cerēju, ka spēšu kaut kā izsprukt. Ka ar mani būs citādi. Ka, ja pietiekami daudz zināšu par alkoholismu, spēšu sevi kontrolēt. Taču zināšanas pašas par sevi mani nedarīja skaidru. Es varēju saprast, kas ar mani notiek, un tomēr atkal paņēmu pirmo glāzīti. Es varēju no sirds apsolīt nedzert un pēc kāda laika izdarīt tieši pretējo.

Mēnesis skaidrā, citreiz trīs vai pat seši, bet pēc tam es atkal atjēdzos pēc briesmīga dzerstiņa ar milzīgu vainas apziņu. “Neko” manā gadījumā tiešām nozīmēja neko. Lai cik reižu mēģināju izveidot sev ērtāku atveseļošanās variantu, nonācu tajā pašā izmisumā – reizēm pat vēl sliktākā. Pavirši pieskatīti bērni, braukšana dzērumā, meli, manipulācijas, bardaks un izmisums. Katra noraušanās kaut ko atņēma, un nekas neliecināja, ka nākamā būs vieglāka vai ka es vispār to pārdzīvošu.

Pēdējā dzeršana beidzot lika atzīt: viss, ar saviem spēkiem es netieku galā. Pirmajā skaidrības dienā ļoti, ļoti lūdzu, lai man kaut kas palīdz. Tolaik pat nebija svarīgi, vai protu šo spēku nosaukt un vai līdz galam saprotu, kam lūdzu. Bija svarīgi, ka pirmoreiz pa īstam atzinu – es pati vairs nevaru būt vienīgais spēks, uz kuru paļaujos.

Soļu iešana ar sponsori tik labi, cik tolaik biju spējīga, bija pirmais pasākums, ko patiešām centos īstenot pilnībā, nevis pa pusei. Es jau pazinu savu ieradumu sākt kaut ko ar milzīgu apņēmību un pēc dažām dienām aplauzties. Tāpēc šoreiz centos neskriet pa priekšu, bet uzticēties sponsorei un pildīt viņas dotos uzdevumus pēc iespējas godīgi un rūpīgi.

Tas nenozīmē, ka visu izdarīju perfekti. Domāju, ka pilnīgs pasākums nenozīmē nevainojamu izpildījumu. Drīzāk tā ir gatavība turpināt. Piemēram, atlīdzināšanas vēstuli savam darba devējam nosūtīju tikai septītajā skaidrības gadā. Saņemot piedodošu un cilvēcīgi siltu atbildi uz savu Devīto soli, domāju: kāpēc gan tik ilgi mocījos? Kāpēc neizdarīju to agrāk?

Arī skaidrībā mani puspasākumi agrāk vai vēlāk noved atpakaļ pie Ceturtā soļa inventarizācijas. Nepabeigtais nepazūd tikai tāpēc, ka nevēlos uz to skatīties. Tas turpina dzīvot bailēs, nemierā un mēģinājumos attaisnoties. 

Kārtējais pagrieziena punkts pienāca pagājušajā vasarā, kad man ļoti tuvs cilvēks atsāka smagi dzert. Sākumā es, protams, lūdzu un mēģināju situāciju atdot Augstākam Spēkam. Bet atdevu tikai vārdos. Gandrīz tūlīt pati atkal kļuvu par dzīves režisori, galveno aktrisi, scenāristi, gaismotāju un skatuves strādnieci. Ar vislabākajiem nodomiem ķēros pie lietu kārtošanas.

Sekas nebija ilgi jāgaida. Jo vairāk mēģināju visu sabīdīt pareizi, jo lielāks kļuva mans iekšējais haoss. Es it kā biju atdevusi situāciju Augstākam Spēkam, bet tūlīt pat paņēmu to atpakaļ. Tas bija vēl viens puspasākums. Es gribēju palīdzību, bet negribēju atteikties no režisores krēsla. Man bija no jauna jāatzīst sava bezspēcība – šoreiz nevis pret savu dzeršanu, bet pret otra cilvēka alkoholismu. 

Šodien frāze “puspasākumi mums nedeva neko” man neizklausās pēc prasības visu izdarīt perfekti. Ja pilnīgs pasākums nozīmētu nekļūdīties, man nebūtu nekādu cerību. Tas nozīmē būt gatavai godīgi skatīties uz sevi, kļūdīties, bet atlīdzināt, rīkoties un atgriezties, kad atkal un atkal esmu attālinājusies.

Mana pieredze rāda: puspasākums var uz laiku radīt sajūtu, ka kaut ko daru, taču tas neatnes mieru. Miers parādās tad, kad pārstāju tirgoties, atzīstu savu bezspēcību un izdaru savu daļu – ne otra cilvēka daļu un ne Augstākā Spēka daļu. Tikai savējo.

Alkoholiķe Zita

Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.