Viņa bija programmā jau vairākus gadus, bet norāvās. Šis ir godīgs stāsts par to, cik grūti, bet vajadzīgi ir atgriezties.
Te nu es biju, detoksikācijas palātas gultā, pilnīgā bezspēkā un izmisumā sāku pamazām atjēgties pēc plosta. Tas bija vilcies deviņas dienas, un man tikko kā aiz muguras bija baiļu, bezmiega un aukstu sviedru nakts. Biju atjēgusies tik tālu, ka varēju paskatīties telefonā. Protams, bija bail, ko tur ieraudzīšu. Un tur tas bija, esmu izgāzusi online sapulci, un biedri ir pamatoti sašutuši. Esmu AA sadraudzībā jau daudz gadu, es taču zināju, ar ko tas var beigties. Zināju, bet neko sev nespēju padarīt.
Paskatos uz rokām, tās klāj pamatīgi zilumi no sistēmām. Es neko neatceros. Palātas biedrene saka, ka es esot baigi kritusi. Man šķiet, ka viņa izskatās labāk par mani. Mēs sākam runāt, cik nu cilvēki tādā stāvoklī ir spējīgi. Man ar viņu ir paveicies, un esmu par to pateicīga. Viņa saka, ka iešot kodēties, un iesaka to darīt arī man. Es mēģinu kaut ko ieminēties par AA, bet tas tiek aizslaucīts ar vieglu roku, sakot, ka tas nu ir pēdējais, uz kurieni vajadzētu iet. Bet es pat šādā stāvokli zinu, ka nekas cits man nepalīdzēs, man neder risinājums, kad iešuj ampulu un tagad es aiz bailēm nedzeru un dzīvoju laimīga. Es zinu, ka to nespēšu.
Ņemu telefonu rokās un zinu, ka man kādām ir jāpasaka par savu noraušanos. Savai grupai. Saņemties ir grūti, ir vainas sajūta, ir kauns, ir dusmas uz sevi, ir liels trieciens arī pašapziņai. Bet es zinu, ka man ir vajadzīga palīdzība daudz vairāk par to, ka man ir kauns. Man arī ir nojausma, ka, jo vēlāk atlikšu šo brīdi, jo grūtāk to būs izdarīt. Cik nu spēju, koncentrējos uz vienkāršu īsziņu, lēnām burtojot tekstu. Pārlasu vairākas reizes… ”sent”! Fū, tas nu ir darīts, un atpakaļceļa vairs nav! Ir bail, ko teiks biedri – man laikam bija vieglāk to izdarīt, jo esam maza grupa. Bet ir tik svarīgi to pateikt kādam tajā brīdī! Tieši tajā brīdī, kad ir tik sūdīgi, ka nezini, kur likties! Šis diemžēl nebija mans pirmais norāviens pēc ilgstošākas skaidrības, un iepriekš es biju gaidījusi, līdz kaut cik atjēgšos, lai tad pēc vairākām dienām darītu to zināmu savam sponsoram vai AA biedram. Un tagad, pilnīgi negaidot, es saņēmu lielu atbalstu! Neviens mani nenosodīja, bet gluži otrādi – piedāvāja aizvest mani mājās vai ko citu, kas man būtu nepieciešams! Cik man daudz tajā brīdī tas nozīmēja! Es nebiju vairs viena drausmīgajā palātā un man bija, kur atgriezties! Manī parādījās cerība, ka varbūt šoreiz viss būs citādāk – visi šie cilvēki taču ir skaidrā!
Esot mājās četras dienas skaidrā, pieslēdzos sapulcei. Vai man bija viegli? Nebūt ne, neskatoties uz to, ka par norāvienu jau kādam biju paziņojusi. Vieglāk – jā. Es ilgi nevarēju saņemties sākt runāt, jo zināju, ka kļūšu emocionāla, un vārdi nenāca viegli. Tomēr viss atbalsts, ko saņēmu no grupas, bija tā vērts! Lai gan joprojām izjutu kaunu un pazemojumu, es varēju sākt atkal! Man bija cerība. Man ļoti palīdzēja grupas biedri, es to nevarētu paveikt viena!
Ķēros pie grāmatas lasīšanas, šoreiz ar citu attieksmi, un es atradu daudz lietu, ko iepriekš biju palaidusi garām. Mana attieksme pret programmu ir kļuvusi daudz nopietnāka. Zinu, ka bez programmas es nebūtu skaidrā šodien, septiņus mēnešus vēlāk. Es arī zinu, ka nevajag gaidīt, pirms uzsākt atkal darbu ar sponsoru vai kādu citu AA biedru, ir vienkārši jādara uzreiz! Tieši tajā brīdī, kad pazemojums ir tik liels. Tieši tad ir visvieglāk piekļūt manai apziņai, kamēr manas aizsardzības, prāta koncepcijas un gudrā spriedelēšana vēl nav atjēgušās.
Esmu bezgala pateicīga par visu atbalstu un laiku, ko esmu saņēmusi no tuviem cilvēkiem AA. Tāds ir mans ceļš, un man acīmredzot bija nepieciešami vairākkārtēji atgādinājumi par savu bezspēcību un dzīves nevadāmību, lai sāktu uztvert lietas citādi. Lai līdz galam apzinātos, ka man darbs programmā ir dzīvības un nāves (vai veselā saprāta) jautājums. Lai pārskatītu savu attieksmi pret prāta apmātību, tieksmi, Dievu, rakstura trūkumiem, darbošanos programmā. Es esmu tik daudz atklājusi un esmu spējīga uztvert to, ko dod programma, daudz plašāk un dziļāk. Ne bez palīdzības. Mans ceļš ir bijis līkumains, bet tas ir mans! Sevis vainošana un sodīšana man nepalīdzēs, bet pētnieciska attieksme ar patiesu interesi, kas tad tur ir, gan!
Paldies par manu skaidrību šodien!
L.