Vientulības sajūta

AA māsa dalās pieredzē, kā sadzīvot ar vientulības sajūtu.

Šis raksts netapa vienā dienā. Es to rakstīju gabalu pa gabaliņam, jo katra diena ir savādāka. Visgrūtāk ir no rītiem. Es mostos ļoti agri, un jau daudzus gadus man ik rītu ir treniņš. Pateicoties tam, kaut kā pārvaru rīta vientulības sajūtu. Un vientulība nav par to, vai gultā esmu viena vai nē. Vientulība nav būšana vienai. Vientulība mājo manā sirdī. Diemžēl tā joprojām tur ir. 

Reizēm, atverot acis, jūtos tā, it kā būtu pilnīgi viena visa plašajā pasaulē. Nevienam nevajadzīga. Nesvarīga. Pamesta. Sajūtas ir tik ļoti reālas, ka man sāp pat fiziski. Esmu mēģinājusi tās sāpes izprast: lasījusi dažnedažādu literatūru, klausījusies neskaitāmus podkāstus, apmeklējusi paralēlās sadraudzības, gājusi uz baznīcām, runājusi ar mācītājiem, dalījusies ar māsām. Versijas par to, kas īsti ir vientulības sajūta, ir vairākas. Tās ir pat ticamas. Tomēr, zinot atbildi, kā tā man var palīdzēt? 

Es gribētu to burvju tabletīti (tabletīti, kuru vēlos vienmēr un visās dzīves situācijās; tā nav narkotika, tā ir iedomu ripa, kas tūlīt atrisinātu jebkuru problēmu), iedzeru – un hops – vientulība ir pazudusi.  Bet tā tas nestrādā. Esmu jutusies vientuļa pūlī, koncertā, laulībās, attiecībās, esot kopā ar bērniem, pat sapulcēs. Skaidrības dienām krājoties, krājas arī mana pacietība uzticēties programmai un Augstākajam Spēkam. Ar prātu daudz ko saprotu (vismaz man tā liekas), bet ar sirdi – ļoti maz. Zinu, ka būt vienai ir pat labi. Un man patīk būt vienai. Es mēdzu skaļi dziedāt, dejot, reizēm raudāt vai nedarīt neko. Tādos brīžos nemaz nejūtos viena. Bet nereti es, būdama cilvēkos, jūtos tik viena kā nekad. Esmu iedomājusies – ja vien man būtu “īstais/pareizais” dzīves partneris, es vairs nekad nejustos viena. Bet, veicot savas dzīves inventarizāciju, viss liecina par pretējo. Tieši esot attiecībās, es visskaudrāk esmu izjutusi vientulību. Tātad partnera klātesamība ir tikai ilūzija. 

Ko es daru, kad jūtos pavisam viena? Ir reizes, kad neredzu dzīvei jēgu. Tās nav suicidālas domas, bet kaut kas līdzīgs. Bezjēdzības sajūta. Tādos brīžos cenšos uzreiz padalīties sajūtās ar māsu, ierunājot balss ziņu. Reizēm jūtos vainīga, ka atkal esmu “upurītis”, “nepateicīgā”, utt. 

Esmu arī iemācījusies necīnieties ar vientulības/tukšuma sajūtu. Tā uznāk un pāriet. Nekas nav mūžīgs. Nedz prieks, nedz skumjas, nedz dzīvība. Vientulība nav fizisks stāvoklis. Tās ir dvēseles skumjas. Manī ir daudz prieka, bet arī daudz skumju. Es nezinu, vai kaut kas mainīsies. Pieņemu, ka man tā ir, un ar to vairs necīnos.  Esmu dzirdējusi teicienu – problēmu nevar atrisināt ar problēmu. Un man nekas nav jārisina. Tas ir Augstākā Spēka darbs. Manos spēkos (ja ir) ir nedarīt muļķības šajos vientulības periodos, nepieņemt neadekvātus lēmumus un radikāli neveikt izmaiņas dzīvē. Vislabākais ir nedarīt neko. Dalīties sajūtās, iet uz sapulcēm, sponsorēt, būt atklātai un godīgai. Un pamazām, nemanot vientulība aizplūst, un manā sirdī atkal ielīst pateicība, prieks, dvēseles miers un mīlestība.

Ivita

Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.