Atgūt zaudēto personību

Autore dalās par to, kā dzeršanas laikā zaudēja visu, kas viņai interesēja, un kā to atguva skaidrībā. 

Kad beidzu dzert, man bija 42 gadi. Apmēram 25 no tiem tika pavadīti dzerot – daudz un sirsnīgi. Dažreiz arī visai jautri, bet beigās jau vairs tikai depresīvi un vienatnē. Vēl kopējai ainai jāpastāsta, ka esmu radošā profesijā un vispār jau no mazotnes tāds “kultūras un mākslas” cilvēks, kam lielākais prieks bija grāmatu palasīt, labu filmu noskatīties un uz teātri aiziet. Tieši par to tad arī stāsts. 

Interesanti, ka jau ap gadiem 25 man bija noformulēta privāta asprātība par tēmu – ko es nekad nedaru dzērusi. Un tātad: es nekad dzērumā nelasu grāmatas, neskatos kino/teātri un nenodarbojos ar seksu. Kāpēc tieši šīs lietas? Acīmredzot, no manis tieši tās prasīja atdevi, koncentrēšanos, pieslēgšanos vai vienkārši bija kaut kādā ziņā svēti svarīgas. 

Nu, ja tā godīgi, tad pirmais cieta sekss. Noteikums “nekādas mīlēšanās dzērumā” vairāk skanēja pēc joka un tika izteikts tieši pirms tā dzēruma seksa. Viss kļuva pretēji pašas noteikumiem. Es arvien retāk vispār biju skaidrā un tieši tad iekūlos seksuālos sakaros, turklāt, protams, arī tālu ārpus laulības gultas. Taču ar šo “zaudējumu” es kaut kā viegli tiku galā. Jo vispār jau nekas nezuda, tieši otrādi – seksa bija vairāk, piedzīvojumu dzīvē vispār netrūka. Kaut kādas uzticības un morāles normas? Ha, vīns lieliski paplašina novilktās robežas visādos virzienos! Tā nu “nekāda seksa dzērumā” pārvērtās par seksu tikai dzērumā. Nebija jau arī daudz to brīžu, kad es vairs vispār būtu bijusi skaidrā. 

Bet tad no manas dzīves pazuda grāmatas. Precīzāk – man likās, ka mūsdienu rakstnieki vairs neprot rakstīt un tās visas kļuvušas neinteresantas. Un tas mani ne tikai apbēdināja, bet pat sāpināja. Man tika atņemta liela manas identitātes daļa. Diemžēl, pat aktīvi dzerot, jau sapratu, ka problēma nav gluži rakstniekos, bet manī – bija zudušas koncentrēšanās spējas. Plus mani gluži vienkārši vairs neinteresēja grāmatas, ne mazums taču dzīvē jau izlasīts – interesantāk bija runāt ar svešiniekiem naktsklubos vai stundām tiranizēt draudzenes ar savām dzēruma telefonsarunām. Jo es taču jau tik daudz esmu dzīvē lasījusi, es vispār esmu tik sasodīti vieda! Nu, tagad es zinu, ka tas ir visparastākais alkohola minhauzenisms. Bet toreiz es biju Kristus, kas cieš par visas pasaules sāpēm. Tādas ciešanas var paciest tikai dzerot, skaidrā jau to pasaules nežēlību un stulbumu nevar izturēt! Tieši tā es jutos. Pārāk gudra un jūtīga šai stulbajai pasaulei.

Kino manā alkoholiķes dzīvē noturējās visilgāk. Tomēr cieta arī tas – daudz vieglāk bija desmito reizi skatīties “The Great Gatsby” ar Di Kaprio un raudāt pie tur skanošiem superhītiem, nekā uztvert jaunus sižetus.  Skatījos, raudāju un sapratu, ka tāda skaista dzīve kā Getsbijā man vairs nespīd (jau biju sākusi dot naudu ubagiem ne tāpēc, ka naudas daudz, bet tāpēc, ka nojautu – vēl pēc pāris tikpat jaudīgiem dzeršanas gadiem pati tur pie tā veikala vārtīšos). Es vairs pat neraudāju par filmas sižetu, es raudāju par savu alkoholismu. Nu, bet uz  teātri vienkārši nevarēju aiziet – pulksten septiņos vakarā man vienmēr bija jau pāris promiles. Kauns arī cilvēkos rādīties tādā skatā, tik daudz prāta jau vēl bija. 

Es biju nodzērusi visu, kas mani dzīvē interesēja. Labi, sēņošana – turp es vēl klupdama krizdama devos. Ar pudeli vīna grozā. Bet arī jau arvien retāk, jo tas tomēr tāds rīta pasākums, bet no rīta bija svarīgāk tikt galā ar savām paģirām. Bet drīz pēc tam jau vairs nevarēja iziet no mājām, jo nu… nevarēja. Un nekas arī neinteresēja: būs tās baravikas vai nebūs, pieķersies zivs vai nē – ai, nu kāda starpība. 

Ar ko tas viss beidzās? Vispirms ar vēlmi nomirt. Dzēru un dzēru, bet kā nemiru, tā nemiru. Spēka dzert vairs nebija. Nedzert arī vairs nemācēju. Tad nu beidzās kā daudziem – ar Minesotas programmu, sapulcēm un mācīšanos dzīvot bez alkohola. Pārciest bez vīna lietainu dienu un izturēt ļoti saulainu. Pagāja vairāk nekā gads, kad ievēroju: es atkal spēju uztvert garāku tekstu. Kāda tā bija laime! Izrādījās, ka pasaulē joprojām raksta un izdod kolosālas grāmatas. Manai personībai tas bija ļoti, ļoti svarīgi. Man tas nozīmēja, ka pasaule turpina būt laba vieta. Ka viss jēdzīgais nepieder tikai pagātnei. Es atkal biju noskatījusies visas jaunākās filmas un varēju nosēdēt teātrī līdz izrādes beigām. Man vienkārši atkal bija interesanti. Es biju atguvusi spēju brīnīties. Noformulēt savu viedokli – turklāt, nevis atskaņot vienu iestrēgušu plati, bet saprast ko jaunu. Es atkal pratu… vienkārši just. 

Ieva

Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.