Tiem, kuri skaita dienas

Es joprojām eju pa vienai dienai. Tas izdzīvošanas uzdevums vairs nav tik smags. No rīta pieceļos, lūdzu Augstākajam Spēkam palīdzēt saprast Viņa gribu un dot man iespēju nodzīvot šo dienu skaidrā, un ielieku savu dienu Viņa rokās.

Vairāk par visu mani biedēja viens teiciens, ko apkārtējie man teica: “Tu nekad vairs nedrīksti dzert.” Tas mani  izsita no sliedēm. Uzreiz iedomājos visu, kas vēl būs priekšā: dzimšanas dienas, bēres, svētkus, un domāju, ka kaut kad man tomēr vajadzēs dzert.

Atnākot uz AA, neviens to no manis neprasīja. Man prasīja tikai vienu: “Vai tu vari šodien nedzert?” Un uz to es varēju atbildēt godīgi: “Jā, šodien varu.” Tā, dienu pa dienai, šīs lietas sāka iet, un kļuva par labu pamatu tālākajam. Katra diena bija atsevišķs uzdevums, nevis plāns uz priekšu. Tā bija viena diena, kuru vajadzēja izdzīvot.

AA es nopietni pievērsos caur tiešsaistes sapulcēm, kā piemēram, “Maratons onlainā” grupā. Sapulces bija pieejamas katru dienu, bez izņēmuma. Pat tad, kad zināju, ka diena ir slikta un galva velk uz veco pusi, man bija jāizdara tikai viena lieta – jāsagaida pulksten septiņi vakarā. Zināju, ka tieši tajā laikā mani saprot. Tā doma vien, ka atlikušas tikai dažas stundas līdz vietai, kur nevajag neko izlikties, mani daudzas reizes noturēja līdz vakaram.

Sākumā nebija tā, ka es atvēru datoru un drosmīgi iegāju sapulcē. Es iegāju ar neīstu elektroniskā pasta adresi un neīstu vārdu, vienkārši klausījos un tur biju. Man likās, ka esmu ārkārtīgi svarīgs un visi mani pazīst, ka tūlīt visi sāks mani meklēt sociālajos tīklos. Kameru neslēdzu, sēdēju un domāju, ka tik kāds mani neierauga. Kad kāds man kaut ko pajautāja vai aicināja  iepazīstināt ar sevi, es klusēju, jo bija bail. Likās, ka esmu iekļuvis kaut kādā svešā iekšējā pasākumā un nesaprotu, kas te notiek un kā tur īsti tikt iekšā. Brīžiem šķita, ka runā par mani, lai gan es ar to neesmu saistīts. Bet stāsti, ko dzirdēju, radīja piederības sajūtu, un tieši tā mani motivēja turpināt nākt.

Kad biju jau noklausījies vairākas sapulces, sadzirdēju, kā vienkāršā valodā tiek skaidrotas AA tradīcijas. Ja kāds atrodas šeit – AA sapulcē – tad viņam ir tā pati lieta, kas man, un mūsu pienākums ir sargāt citam cita anonimitāti: es nerunāju par viņu, viņš nerunā par mani. Man pazuda bailes no sava vārda. Es varēju ienākt ar  īsto elektroniskā pasta adresi un vārdu. Vēl pēc laika varēju ieslēgt kameru. Vēl pēc laika varēju kaut ko pateikt. Lai gan arī tad bija bail, ka pateikšu kaut ko nepareizi. Es ļoti centos saņemties, pirms izteicos, pierakstīju savas domas uz lapas un šausmīgi uztraucos. Mani neizsakāmi iedvesmoja brīdis, kad pirmoreiz kāds pateica, ka manis teiktajā sadzirdējis kaut ko vērtīgu. Tas man šķita ārkārtīgi nozīmīgi, ka arī es varu kaut ko dot.

Toreiz nenovērtēju pietiekami, bet tagad saprotu, cik tas bija svarīgi, ka cilvēki mani uzrunāja personīgi. Pirmais cilvēks mani uzrunāja tūlīt pēc sapulces, pavisam vienkārši, pavaicājot, kā man patika un ko domāju. Tas lika lēnām atvērties. Dzeršanas rezultātā biju pazaudējis ģimeni un draugus, tāpēc man beidzot bija kāds, kam izstāstīt, kas ar mani notiek. Vēlāk kāds vienkārši uzrakstīja, pavaicāja, kā iet, apjautājās par mani, un kontakti kļuva tuvāki. Es biju pieradis, ka cilvēki no manis kaut ko grib. Šeit izrādījās, ka viņi vienkārši ir blakus. Tas mani lēnām atkausēja.

Bija arī pēcsapulces. Tās dažreiz sanāca garākas par pašu sapulci. Tur bija ļoti daudz smieklu un joku. Tas bija interesants laiks, un šos brīžus es gaidīju visvairāk. Mēs sēdējām un runājām stundām: par dzeršanu, par dzīvi, par visādām muļķībām. Sarunas man parādīja, ka cilvēki nav nemaz tik nopietni, ka šeit valda prieks un humors, ka cilvēki ir patiesi un jautri. Man tas bija svarīgi. Garajās pēcsapulcēs es pirmoreiz sajutu, ka kaut kur piederu, ne tāpēc, ka būtu izpelnījies vietu, bet tāpēc, ka šeit vieta bija visiem, arī man. Jaunatnācējam es teiktu tā: “Nesteidzies pazust uzreiz pēc Dvēseles miera lūgšanas. Paliec! Tad bieži sākas svarīgākais.”

Laikam ejot, es sapratu vienu lietu par tiem jautrajiem cilvēkiem, kuru vidū biju nonācis: viņiem visiem bija kaut kas, kā man nebija. Tā bija Divpadsmit soļu programmas pieredze vai vismaz tās iesākums. Es redzēju pozitīvās pārmaiņas viņos un nolēmu meklēt sponsoru. Viegli negāja. Es nezinu, vai kādam sponsors nokrīt no debesīm, bet man nenokrita. Sāku ar vienu cilvēku, bet, godīgi sakot, toreiz vēl nebiju īsti gatavs strādāt un ieklausīties, tāpēc sadarbība pārtrūka. Pēc neilga brīža turpināju meklēt. Nebija viegli, bet man bija liela motivācija. Nebija domu padoties, drīzāk vienkārši nezināju, ko uzrunāt. Tagad šķiet tik svarīgi, lai jaunatnācējiem būtu pieejama informācija, proti, lai viņi uzzina, ka sponsorēties vispār ir iespējams. Savu sponsoru beigās atradu caur AA biedriem, kurus pat nepazinu. Viena māsa pajautāja citai, tā vēl tālāk, un tā es satikos ar savu sponsoru.

Ko viņš man iedeva? Vispirms, jaunu skatījumu. Viņš bija ļoti nosvērts, un tas man palīdzēja saprast, ka te nebūs joki, ka būs jāstrādā. Man bija vēlme klausīt, un es biju gatavs darīt visu, kā viņš teiks. Viņš mani uzklausīja, un izrādījās, ka mums ir ārkārtīgi daudz kopīgu tēmu un lietu. Tas mani patiesi iedvesmoja, un tad jau sapratu, ka tas ir kaut kāds Augstākā Spēka plāns. Viņš bija labs piemērs, tāds cilvēks, kuram es gribēju kaut nedaudz līdzināties. 

Noteikti liela nozīme bija AA literatūrai. Pirmā doma, kas man pieķērās: ka mēs netiecamies uz garīgu pilnību, bet uz garīgu progresu. Tas mani atbrīvoja. Man dzīvē bieži ir gadījies kaut ko nosviest pusratā, un tad negribas iet atpakaļ. Bet AA man neviens neteica, ka atpakaļ nākt nedrīkst. Tieši otrādi, man teica, lai vienkārši turpinu nākt un ka ar laiku kaut ko sadzirdēšu. Tā arī notika: lietas, ko biju jau dzirdējis, otrreiz un trešo reizi sapratu pavisam citādi. Otra doma bija vēl vienkāršāka: lēnām, bet dari. Nevajag uzreiz pārkārtot visu dzīvi. Vajag izdarīt to mazo lietu, kas ir priekšā šodien.

Patiesi skaidrība sāka stiprināties tad, kad sāku kalpot. Biju jauns biedrs AA, vārds “kalpošana” man izklausījās pēc kaut kā priekš vecbiedriem. Likās, ka tas domāts tādiem, kuriem jau ir gadi aiz muguras. Patiesībā es jau agri gribēju kaut ko darīt, bet biju pārāk kautrīgs. Ko tad es iešu tur prasīt, vēl uzbāzīšos? Man ļoti palīdzēja, ka man piedāvāja, un es piekritu. Man bija milzīga motivācija, jo mani tomēr novērtē. Radās piederības sajūta. Pirmā kalpošana bija pavisam neliela: man bija jāieraksta ikdienas pārdomas grupas Telegram čatā. Katru dienu. No malas tas noteikti šķiet sīkums, bet man tas bija svarīgi, jo zināju, ka visa grupa lasa. Es nevarēju vienkārši pazust uz pāris dienām, jo kāds tās pārdomas varēja gaidīt. Tā mazā atbildība mani turēja un lika katru dienu kaut uz brīdi padomāt par skaidrību.

Vēlāk es kalpoju vairāk, ne tikai grupā, bet arī ārpus tās. Katru reizi pamanīju to pašu: jo vairāk es kalpoju, jo mazāk fokusējos uz sevi un jo vairāk domāju par citām lietām. Man patīk būt noderīgam, un tieši tas atbild uz ļoti seno jautājumu: “Kāda ir mana dzīves jēga un kam tad es esmu vajadzīgs?” Kalpošana mani izvelk no manis paša, no pašnožēlas un domām, kuras pašas par sevi nekad neved labā virzienā. Kad esmu noderīgs kādam citam, man pašam paliek vieglāk.

Mans sponsors reiz teica: “Ja negribas iet uz sapulci un viss ir apnicis, tieši tad ir jāiet.” Ar laiku sapratu, ka tikai ar sapulču apmeklēšanu vien ir par maz. Kalpošana un iesaistīšanās Sadraudzībā man ir devusi ļoti daudz, iespējams, pat vairāk nekā pašas sapulces. Man bija jāmācās ļaut cilvēkiem sev tuvoties, pat ja sākumā tas šķita neērti. Bija jāmācās uzticēties kaut vienam cilvēkam, arī tad, ja tas nenāca viegli. Reizēm, kad nevarēju runāt, pietika vismaz ar to, ka uzrakstīju. Es pamazām sapratu, ka jautājumiem ir vieta. Nav nepareizu jautājumu un nav nepareizu lietu, ar kurām nākt. Kalpošana man sākās ātrāk, nekā es pats jutos tai gatavs. Bieži tieši ar mazu, šķietami nesvarīgu pienākumu sākas skaidrība, kas noturas. Sākumā es nemaz nesapratu, kā cilvēki var teikt, ka priecājas par jaunatnācēju. Man šķita, ka tas ir pārspīlējums. Nu, atnāca cilvēks un atnāca. Šodien es saprotu, kāda mīlestība man ir pret cilvēku, ko redzu pirmo reizi, un kurš ir tur, kur kādreiz biju es.

Es joprojām eju pa vienai dienai. Tas izdzīvošanas uzdevums vairs nav tik smags. No rīta pieceļos, lūdzu Augstākajam Spēkam palīdzēt saprast Viņa gribu un dot man iespēju nodzīvot šo dienu skaidrā, un ielieku savu dienu Viņa rokās. “Tikai šodien”, tieši tas man joprojām ir vismotivējošākais.

Jānis S.

Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.