Atklājums un patvērums

Lai gan šis alkoholiķis ir sadraudzības biedrs jau ilgus gadus, pandēmijas iestāšanās un pievienošanās tiešsaistes sapulcēm radīja jaunu pavērsienu viņa atveseļošanās gaitā.


Drīz būs trīs gadu desmiti, kopš esmu AA sadraudzībā. Šobrīd esmu skaidrā mazliet ilgāk par sešsimt dienām. Kas notika?

Īsi par manu skaidrības ceļu. Pirmos piecus gadus muļļājos, nespēdams līdz galam pieņemt Pirmo soli. Vidēji ik pēc gada man bija jāiebauda kāds dzēriens normālā iedzeršanas manierē, kas pēc samērā īsa laika pārauga nepārtrauktā plostā. Tad es padevos. Regulāri apmeklēju sapulces, un šoreiz skaidrības ilgums bija piecu gadu garumā. Divpadsmit soļus dzirdēju katras sapulces sākumā, bet dziļāk tos neiepazinu. Programma man bija blakus, bet es nebiju programmā. Rezultātā – četru dienu ilgs plosts.

Nākamā bija piecpadsmit gadu skaidrība. AA sadraudzībā sākās sponsorēšanas vilnis. Mani sasniedza vēsts, cik laba, atbrīvojoša un kvalitatīva ir Divpadsmit soļu iziešana kopā ar sponsoru, un rezultātu varēja redzēt arī manos sadraudzības biedros. Es to vēlējos un arī izdarīju, bet sev par nelaimi sakoncentrējos uz gaidāmo rezultātu, atstājot pašu soļošanas procesu otrajā plānā. Un piedzīvoju vilšanos – izfantazēto garīgo ekstāzi nepiedzīvoju.

Kopš skaidrības ceļa sākuma darbojos arī citā sadraudzībā – baznīcas draudzē. Esmu kristietis. Gan AA, gan baznīca atzina Augstāko Spēku. Pirmajā – kā es to sapratu, otrajā – 2000 gadu senā tradīcijā. Man sirdij tuvāks ir pirmais variants, bet laikam piedzīvotās vilšanās rezultātā arvien vairāk aktivizējos kristietības jomā. Pozitīvais šajā laika posmā ir tas, ka es sapratu kalpošanas nozīmi – to, ka ticība bez aktīvas kalpošanas ir nedzīva. Aktīvi kalpoju baznīcā, savā kristiešu sadraudzībā. Ar laiku arī šeit mans eiforijas laiks beidzās, jo ne vienmēr manas domas sakrita ar citu domām, un es to vienkārši nespēju pieņemt.

AA es nepametu ne uz brīdi, bet šeit manas kalpošanas augstākais sniegums bija savas krūzītes izmazgāšana un pa retam kādas sapulces novadīšana. Jā, kādas reizes arī pārstāvēju savu mājas grupu sadraudzības pasākumos, ja nebija kas brauc uz kopāsanākšanām. Aizvien retāk un retāk apmeklēju sapulces un kādu laiku nemaz negāju uz savu AA grupu.

Izrādījās, ka kļūdams neaktīvs abās savai sirdij tuvajās sadraudzībās, nekopdams savu garīgo pusi, biju pavēris plašas iespējas savam egocentrismam. Radās pārliecība, ka, iespējams, varu to, no kā līdz šim ilgu laiku biju izvairījies. Sāku “normāli” lietot alkoholiskos dzērienus. Vairākus mēnešus. Finišs ierastais – piecu dienu ilgs plosts. Visu laiku atrados pilnīgā nemaņā, īsajos samaņas mirkļos iegāzdams sevī tādu alkohola daudzumu, lai atkal iekristu komā.

Atceros mirkli, kad pacēlu litrīgo degvīna pudeli, pieliku pie lūpām, bet tā bija tukša. Kādu brīdi blenzu pretējā sienā, bet tad noslīgu četrāpus un devos grūtā, piecus metrus garā distancē, lai izvemtu iekšas.

Joprojām skaidri nezinu, kāpēc nedevos pēc jaunas alkohola devas. Varbūt vienkārši tik tālu nevarēju aiziet, varbūt tā bija nāves priekšnojauta, varbūt tas bija Augstākais Spēks, kurš iedarbojās, jo redzēja, ka atkal esmu gatavs savai īstajai ģimenei – Anonīmajiem alkoholiķiem.

Tiklīdz atguvu spēju domāt un arī pārvietoties, devos uz nākamo savas mājas grupas sapulci. Par savu dzeršanu nepateicu – pietrūka drosmes. Manī iemājoja slikta sajūta, ka esmu bailīgs, gļēvs un negodīgs pret sevi un saviem biedriem. Par noraušanos vispirms izstāstīju kaimiņpilsētas grupā. Tur mani labi pazina tikai divi vecbiedri. Nākamajā sapulcē pateicu arī mājas grupā. Bija vieglāk, jo tas jau reizi bija izskanējis. Esmu pateicīgs AA draugiem, ka neviens nesaķēra galvu, nešausminājās, bet bija ļoti saprotoši. Kāds brālis gan pajautāja, kā tas viss noticis, jo esot sajūta, ka arī viņam šī robeža ir tuvu. Izstāstīju savu pieredzi, bet beigās noteicu: ”Pamēģini, bet neiesaku! Gudrie mācās no citu kļūdām, bet daži no savām!”

Atkal regulāri apmeklēju AA sapulces, lai būtu drošībā starp savējiem.

Un tad nāca Covid vilnis un visu aizvēra ciet. Jutos diezgan nelāgi un arī apdraudēts. Biju nobijies par savu skaidrību, kura bija īsāka par divsimts dienām. Ko darīt? Kāda izeja?

Varbūt tas atkal bija Augstākais Spēks, kurš mudināja atvērt internetā AA mājaslapu un ieraudzīt uzaicinājumu uz virtuālo sapulci “Maratons onlainā”. Līdz šim mans interneta lietojums aprobežojās ar ziņām, zolīti un elektronisko pastu. Nesaskatot citu iespēju, nolēmu pievienoties internetsapulcei, kura, kā izrādījās, notika katru dienu.

Biju dzirdējis ieteikumu jaunatnācējiem – 90 sapulces 90 dienās. Biju arī dzirdējis ļoti labas atsauksmes, kā tas strādā, taču izturējos skeptiski, jo – kā gan to paveikt provincē, kur pārsvarā visās grupās sapulces notiek reizi nedēļā.

Tobrīd es atkal biju “jaunatnācējs”, un “Maratons onlainā” pavēra iespēju pārbaudīt šo teoriju praksē.

Es apmeklēju 140 sapulces 140 dienās. Tagad droši varu dalīties savā pieredzē – tas darbojas.

Būdams regulārs sapulču dalībnieks, arvien vairāk iesaistījos virtuālās sapulces norisēs un kalpošanā. Es ieguvu agrāk nekad neizjustu drošības un piederības sajūtu. Kopējiem spēkiem realizējās daudzas domas un idejas, līdz “Maratons onlainā” tapa tāds, kāds tas ir šobrīd.

No sadraudzības biedriem ar lielu skaidrību bieži esmu dzirdējis: “Virtuālā sapulce nekad nevar aizstāt dzīvo sapulci ar īstu acu kontaktu, rokas spiedienu un apskāvienu.” Tas mani ļoti kaitināja, jo nesapratu, kā var nenovērtēt šo Dieva doto iespēju. Tad man atausa gaisma – es taču esmu “jaunatnācējs”, kurš izmantos jebkuru līdzekli, lai paliktu skaidrā – un dusmošanās beidzās.

Tagad es piekrītu saviem draugiem – jā, virtuālā sapulce nevar aizstāt dzīvo sapulci, bet tā ir vēl viena Augstākā Spēka dota iespēja un veids, kā atrast AA sadraudzību un dzīvi skaidrā prātā.

Nobeigumā gribu uzskaitīt savus atklājumus un ieguvumus internetsapulcēs:

  • jaunatnācēju no iespējas atrast AA sadraudzību un dzīvot skaidrā šķir viens klikšķis uz datora klaviatūras vai viens skāriens telefonā,

  • dzīvojoties tikai mājas grupā, es nekad gada laikā nebūtu dzirdējis deviņus dažādus spīkerus dalāmies par AA vēsturi pasaulē un Latvijā,

  • “Maratons onlainā” esmu dzirdējis ap divdesmit pieciem stāstiem par tēmu “Kā bija, ko darīju, un kā ir tagad”, kā arī daudz dzīvesstāstu, ko AA jubilejās stāstījuši draugi no dažādām Latvijas vietām,

  • man ir iespēja darboties soļu studiju grupā, ko diezin vai realizētu savā mājas grupā,

  • man ir plašs paziņu un draugu loks visā Latvijā, ar kuriem satiekos, dalos pieredzē un no kuriem saņemu pieredzi vairākas reizes nedēļā savā otrajā mājas grupā – virtuālajā “Maratons onlainā”.



Jānis




Recent Posts

See All