Brīvība būt par sevi

Šodien es dzīvoju savu labāko dzīvi. Ne tādu, kādu man vēlētos citi cilvēki. Savu.

Mans stāsts ir stāsts par mīlestības trūkumu. Par sajūtu, ka esmu nevajadzīga, nepareiza, kaut kāda ne tāda. Un par milzīgu kaunu, kas manī mita ilgi pirms tam, kad apzinājos, ka esmu lesbiete.

Mani vecāki agri izšķīrās un sāka dzīvot savu dzīvi. Mani audzināja vecmāmiņa un vectētiņš. Vectētiņš bija funkcionējošs alkoholiķis, bet, kā tas bieži notiek ģimenēs ar atkarību, neviens nesauca lietas īstajos vārdos. Viss bija “normāli”. Normāli bija dzert alkoholu. Daudz. Ar iemeslu un bez. Normāli bija nerunāt par jūtām. Neapspriest sāpes. Izlikties, ka nekas nenotiek. Normāli bija būt rupjiem, aukstiem, pat nežēlīgiem vienam pret otru. Un normāli bija dzīvot “pareizu” dzīvi: apprecēties ar pareizās tautības vīrieti, vēlams, ģimenes apstiprinātu, dzemdēt bērnus, pārāk neizcelties un nedarīt kaunu radiniekiem.

Būt kvīram nebija normāli. Un vispār – tas bija neiespējami. Es ļoti ilgojos pēc mātes. Man viņas izmisīgi trūka. Un kā bērns es izdarīju vienīgo secinājumu, ko varēju izdarīt: ar mani kaut kas nav kārtībā. Viņas nav man blakus, jo es neesmu pietiekami laba. Un ilgus gadus par manas dzīves jēgu kļuva nopelnīt mīlestību. Būt skaistākai, gudrākai, talantīgākai, ērtākai, pareizākai. Šajā ainā nekādi neiederējās būt lesbietei. Es patiešām biju aktrise, kā teikts mūsu grāmatā. Spēlēju lomas, liku maskas, dzīvoju ne savu dzīvi. Centos būt tāda, kādu mani gribēja redzēt. Taču mīlestību un pieņemšanu tas man tā arī neatnesa.

Kad 13 gadu vecumā sāku dzert, man tas uzreiz iepatikās, jo līdz ar alkoholu pazuda manas galvenās jūtas: bailes, kauns, skumjas, savas nevērtības sajūta. Alkohola reibumā es kļuvu citādāka: drosmīga,  skaista, sabiedriska. Man šķita, ka beidzot esmu normāla. Man vairs nebija jādomā par to, kā nopelnīt mīlestību un pieņemšanu, man kļuva vienalga. Un man ļoti patika nejust sāpes.  Bet, kad biju skaidrā, viss atgriezās atpakaļ. Un visvairāk par visu es mokoši vēlējos būt normāla. Vienkārši normāla. Ko tas nozīmē – es nezinu vēl joprojām. Iespējams, būt kā visi, nejusties svešai, nebaidīties, ka cilvēki uzzinās, kāda esmu patiesībā. 

13 gadu vecumā sapratu, ka man patīk sievietes. Un nolēmu, ka tas ir kaut kas šausmīgs. Ka tad, ja kāds uzzinās, mani beigs mīlēt pavisam. Un es vienkārši mēģināju par to aizmirst. Noslēpt to. Izlikties, ka šī mana daļa neeksistē. Ilgus gadus es noliedzu savu orientāciju, lai gan, protams, kad dzēru, tas viss vienalga lauzās uz āru. Es daudz dzēru, jo biju briesmīgi nogurusi.  Nogurusi pastāvīgi domāt par to, vai esmu pietiekami laba: kas man vēl sevī jāmaina, lai mani beidzot iemīlētu? Nogurusi no naida pret sevi, no bailēm, no pastāvīgas iekšējās spriedzes.

Tos desmit gadus, kad biju aktīvā lietošanā, es it kā nedzīvoju. Ļoti grūti to paskaidrot cilvēkam, kurš nav saskāries ar atkarību. Viss bija kā miglā. Es biju – un vienlaikus manis nebija. Es it kā nebiju klātesoša savā dzīvē. Visu laiku mēģināju sākt dzīvi no jauna. Mainīju pilsētas, darbus, partnerus. Mēģināju kļūt par kādu citu. Bet, lai kur es brauktu, es visur ņēmu sevi līdzi. Un katru reizi nonācu vienā un tajā pašā punktā: bailes, vientulība un alkohols. Kādā brīdī es vairs nevarēju dzert. Bet arī dzīvot bez alkohola vairs nevarēju. Es gribēju mirt. Ne tāpēc, ka man gribētos nāvi pašu par sevi. Bet tāpēc, ka es vairs nespēju izturēt sevi, savas jūtas, savu galvu, šo bezgalīgo tukšumu iekšā.

Un tad es atnācu uz Anonīmajiem alkoholiķiem. Un pamazām šis tukšums sāka aizpildīties. Kad nokļuvu līdz Ceturtajam solim un uzrakstīju savas bailes, ieraudzīju, cik ļoti visa mana dzīve bija balstīta uz bailēm. Bailēm būt atraidītai, pamestai, nepieņemtai. Ieraudzīju, ka daudzas manas attiecības bija balstītas nevis uz mīlestību, bet uz mēģinājumu pierādīt sev un pasaulei, ka ar mani viss ir normāli. Ka mani var mīlēt. Un, jo tālāk es gāju soļus, jo vairāk sapratu: visu mūžu es baidījos, ka tad, ja cilvēki uzzinās, kāda esmu patiesībā, viņi no manis novērsīsies. Pat sadraudzībā es ilgi paliku noslēgta. 

Par vēl vienu milzīgu manas atveseļošanās daļu kļuva mans sponsors un Piektais solis. Jo tā bija pirmā reize manā mūžā, kad es kādam tik godīgi pastāstīju par sevi, pa īstam parādīju sevi – ne tēlu, ne masku, ne to savu versiju, kuru es parasti mēģināju pārdot pasaulei. Bet sevi īsto – ar bailēm, kaunu, atkarību, dusmām, sāpēm, ievainojamību. Nekad iepriekš nebiju bijusi tik atklāta pret kādu cilvēku. Nekad nebiju teikusi skaļi lietas, kas man šķita briesmīgas un neizturamas. Un pats svarīgākais – mani klausījās. Uzmanīgi, ar līdzjūtību. Vietām mēs raudājām kopā, bet vietām smējāmies. Un tā bija īsta garīga pieredze. Tādu pieredzi nav iespējams atcelt kā nebijušu. Jo pēc tās iekšienē paliek apziņa: tevi var pieņemt tādu, kāda tu esi. Ne ideālu, ne ērtu, ne skaistu tikai pa pusei, ne rediģētu atbilstoši svešām gaidām, bet pilnībā. Un pēc tam vairs nav iespējams turpināt dzīvot tā, kā agrāk. Nav iespējams atkal pilnībā noticēt tam, ka tev visu laiku ir jāslēpjas, jāspēlē lomas, jāslēpj viena sava daļa un jārāda tikai citas. Jo tu jau zini patiesību: ka tuvība ir iespējama, ka godīgums ir iespējams, ka mīlestība un pieņemšana ir iespējamas nevis par spīti tam, kāda tu esi, bet kopā ar to visu.

Reiz, pēc ļoti smaga Devītā soļa, es atnācu uz grupu un pirmo reizi godīgi pastāstīju par savām jūtām. Man bija bail un kauns. Biju pārliecināta, ka pēc tam mani vairs nepieņems. Bet tad es pamazām sāku pieņemt sevi pati. Nākamā milzīgā atklāsme atnāca caur Otro soli un attiecībām ar Augstāko Spēku. Es sāku saprast, ka neizvēlējos būt tāda: es neizvēlējos savu orientāciju, neizvēlējos alkoholismu, neizvēlējos savu jutīgumu, savu psihi, savas īpatnības. Tādu mani radīja Dievs. Un sākumā tas man atnesa nevis atvieglojumu, bet dusmas, jo es ļoti gribēju būt citādāka. Gribēju, lai man patiktu vīrieši, lai es apprecētos ar “pareizo” cilvēku, dzīvotu blakus ģimenei, dzemdētu bērnus un nodzīvotu parastu dzīvi, kurā nav visu laiku jācīnās par tiesībām būt pašai.

Man šķita, ka, ja es būtu citādāka, mani beidzot mīlētu. Bet pamazām atnāca cita sapratne. Kad es nepieņemu sevi, es nepieņemu Dievu. Nepieņemu to, kā Viņš mani ir radījis. Nepieņemu dzīvi tādu, kāda tā ir. Visu laiku strīdos ar realitāti un mēģinu pārveidot sevi. Un tajā ir ļoti daudz egocentrisma. Ar laiku es sāku redzēt, ka manas nepieņemšanas pamatā ir bailes un egocentrisms. Egocentrisms, jo es visu laiku biju koncentrējusies uz sevi: kā es izskatos, ko par mani padomās, vai esmu pietiekami laba, vai neesmu pārāk dīvaina, vai cilvēki nepamanīs, ka ar mani “kaut kas nav kārtībā”. Es biju it kā ieslēgta savā galvā. 

Un tieši soļi sāka pamazām ārstēt šo stāvokli, jo soļi māca godīgumu, pazemību, kontaktēties ar Dievu, kontaktēties ar citiem cilvēkiem. Māca izkļūt no pastāvīgas ieciklēšanās uz sevi un savām bailēm. Es sapratu vēl vienu ļoti svarīgu lietu: no toksiskā kauna mani ārstē ticība un patiesa pateicība Dievam.

Anonīmie alkoholiķi man iemācīja pieņemt sevi. Beidzot uzzināju, kas ir brīvība būt pašai. Nevis par pareizību vai sasniegumiem, nevis par to, ka es atbilstu kāda gaidām, bet vienkārši tāpēc, ka es esmu. Ar visām savām īpatnībām, atšķirībām, jutīgumu, kļūdām, vēsturi. Pateicoties soļiem, iemācījos sev piedot. Un šodien es dzīvoju savu labāko dzīvi. Ne ideālu. Ne “normālu”. Ne tādu, kādu man vēlētos citi cilvēki. Bet savu. Brīvu. Īstu. Unikālu. Un es to ļoti mīlu. 

Speciāli “Vīnogai” –

Džīna 

Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.