Bet man jau ir Dievs

Mūķene alkoholiķe ar desmit gadus ilgu reliģisko apmācību atceras savas grūtības ar Augstākā Spēka ideju.

Kad 1990. gada augustā ienācu pa AA durvīm, jau vairāk nekā desmit gadus biju Romas katoļu mūķene. Neskatoties uz to, biju sasniegusi savu absolūti zemāko punktu. Biju pilnīgi bezspēcīga pret alkoholu, un mana dzīve bija kļuvusi vairāk nekā nevadāma.

Bet es pievienojos programmai, joprojām pilna ar lepnumu, augstprātību un spītību, par kuru raksta Bils V. Visur Divpadsmit soļos redzēju vārdu “Dievs” un augstprātīgi nopriecājos – vismaz jūs, ļautiņi, esat uz pareizā ceļa. Domāju – man taču aiz muguras ir vairāk nekā desmit gadu nopietnas reliģiskās apmācības. Ko gan AA vēl varētu man iemācīt?

Tomēr es kāri lasīju Lielo grāmatu un katrā lapā atpazinu sevi. Man bija liels atvieglojums uzzināt, ka es neesmu viena, ka ir citi, kuri jūt, domā un rīkojas tāpat kā es. Bet es ļoti iebildu pret Ebija T. ieteikumu Bilam: “Kāpēc gan tev neizveidot savu personisko Dieva izpratni?” (“Anonīmie alkoholiķi”, 11. lpp.) Es to sapratu kā elku pielūgšanu. Dievu nevar vienkārši izdomāt, es paštaisni nodomāju.

Man bija nepieciešams ļoti ilgs laiks, lai spētu būt godīga pret sevi un uzdot sev vienkāršu jautājumu: ja ticība Dievam ir viss, kas nepieciešams, lai paliktu skaidrā, tad kāpēc man tas neizdevās?

Manā dzīvē Dievs bija klātesošs no rīta, pa dienu un vakarā. Manā reliģiskajā kopienā mēs lūdzāmies kopā piecas reizes dienā. Turklāt mums bija divas pusstundu ilgas klusās meditācijas katru dienu, kā arī ikdienas mise, garīgās lasīšanas pie katras maltītes un privātas lūgšanas. Es biju Dievā iegremdēta visu dienu, katru dienu. Tad kāpēc es nevarēju pārtraukt dzert?

Atbilde bija ļoti vienkārša. Neskatoties uz to, ka biju iegrimusi jēdzienā “Dievs”, Dievs man nebija īsts. Es nekad nebiju jautājusi, kādi ir Dieva plāni par mani. Biju pārāk aizņemta ar to, ka diktēju Dievam savus nosacījumus. Jā, es biju devusi zvērestu visam mūžam. Teorētiski biju pilnībā nodevusies Dievam. Bet realitātē es vispār nebiju uzticējusi Viņam savu gribu un savu dzīvi. Es nebiju veidojusi nekādas attiecības ar Dievu, es nepazinu Dievu un neuzticējos Viņam, un nevarēju iedomāties, ka varētu atdot kontroli pār savu dzīvi kādam vai kaut kam, it īpaši kaut kam, ko es nevarēju redzēt, dzirdēt vai pieskarties. Cīnījos pret padošanos ar katru elpas vilcienu. “Dievs” nedarbojās, jo es Viņam to neļāvu.

Kaut kā, neskatoties uz manu augstprātību, es paliku skaidrā. Es atdevu tikai tik daudz kontroles, cik bija nepieciešams, lai par mani stiprāks Spēks atbrīvotu mani no apsēstības ar alkoholu. Gadu gaitā mēģināju atrast Dievu, kā es Viņu sapratu, un savā veidā man tas izdevās. Fakts, ka es paliku skaidrā, man ir liecība par mana Augstākā Spēka pacietību, mīlestību un labo humora izjūtu.

Liels pagrieziena punkts bija brīdis, kad atzīmēju savu divdesmito gadadienu skaidrā. Es nebiju iedomīga. Es nebiju lepna, bet biju sajūsmā. Divdesmit gadi ir ilgs laiks. Cik daudz bija mainījies ‒ manī, pasaulē ‒ divdesmit gadu laikā! Jutos, it kā mana Augstākā Spēka balss man teiktu: “Tev ir taisnība, divdesmit gadi ir liels sasniegums, bet tagad sāksim visu no jauna.”

Šis brīdis bija mans otrais sākums, lai izveidotu attiecības ar šo spēku, kas ir stiprāks par mani. Pirmo reizi es jutos spējīga definēt sev Dievu, patiesi izvēlēties savu Dieva izpratni.

Un es sapratu, ka es nevis “izdomāju” Dievu, bet drīzāk izpratu šo spēku tādā veidā, kas man bija ļoti personīgs un individuāls. Tā kā mana dzimtā valoda ir angļu valoda, mans Augstākais Spēks ar mani nerunā franču valodā. Tāpat arī Dievs, kā es Viņu saprotu, runā ar mani veidos, kas ir pielāgoti man – vārdos, simbolos, notikumos, sastapšanās, daudzos veidos, kas neapšaubāmi un skaidri nāk no mana Dieva.

Šodien es cenšos uzlabot savu apzināto kontaktu ar šo spēku, izmantojot dažādas lūgšanu un meditācijas formas. Esmu iemācījusies, ka varu jebko pārvērst par “dievu”, tāpēc es pastāvīgi mainu savas prakses un pieeju. Ar to es domāju, ka, ja es sēžu noteiktā pozā, ar iedegtu sveci, klusu mūziku fonā un piedzīvoju “aha” brīdi, es varu sākt ticēt, ka šī apziņa nāca no sveces, pozas un dziesmas. Tāpēc es atkārtoju šos ārējos rituālus, lai pārliecinātos, ka Dievs atkal runā ar mani. Es aizmirstu, ka rituāli ir tikai rituāli un ka tie nav Dievs, kā es Viņu saprotu.

Tāpēc es turpinu.

Es daru daudzas lietas – sēžu klusumā, staigāju, runāju balsī, lasu, klausos meditatīvu mūziku, meklējot savu Augstāko Spēku daudzos dažādos veidos. Kopīgais elements ir tas, ka es turpinu meklēt veidus, kā uzturēt apzinātu kontaktu.

Es vairs neesmu mūķene, bet esmu mūžīgi pateicīga par gadiem, ko pavadīju  klosterī. Tie man deva pamatu, uz kura es turpinu veidot savu dzīvi. Šajos gados Augstākais Spēks mani ir vadījis virzienā, ko es nekad nevarēju paredzēt vai gaidīt. Pateicoties visam, kas noticis manā dzīvē, mana saikne ar Dievu, kā es Viņu saprotu, ir padziļinājusies un paplašinājusies. Tā man ir palīdzējusi pārvarēt daudzus izaicinājumus un piedzīvot daudz prieka.

Es savu Augstāko Spēku nesaucu par “Dievu” ‒ es šo būtni ne vienmēr saucu kādā konkrētā vārdā. Tā vienkārši ir ļoti reāla, spēcīga, mīloša klātbūtne. Kā teikts Lielajā grāmatā, tas ir jauns spēks, miers, laime un jauna dzīves jēga, kas plūst caur mani. Es vienkārši zinu, ka esmu mīlēta.

Tie, kuri atnāca skeptiski noskaņoti, es ceru, ka jūs paliksiet.

Anonīms, Vilsonvilla, Oregona

Copyright © The AA Grapevine, Inc. (January, 2023). Reprinted with permission.

Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.