Šobrīd saprotu, ka man skaidrā jādzīvo reālā dzīve, kāda tā ir, ar visu to, kas tajā ir.
Pirmo reizi, kad pamēģināju alkoholu, biju jauns zēns, un es uzreiz no tā nelielā daudzuma piedzēros. Līdz nokļūšanai AA manas attiecības ar alkoholu pārsvarā bija tādas – kā pacēlu pirmo glāzīti, tā piedzēros. Pat alkohola lietošanas sākumā nebija mērenas dzeršanas laika. Manā bērnībā un jaunībā nav bijuši kādi traģiski notikumi, kurus es varētu vainot savā alkoholismā. Kad gāju vidusskolā un augstskolā, piedzeršanās nebija pārāk biežas, arī sekas nebija pārāk redzamas un jūtamas.
Viss mainījās, kad uzsāku darba dzīvi un nokļuvu kolektīvā, kur kolēģi lietoja alkoholu biežāk, kā tas būtu normāli. Šad tad sāku iedzert jau no rīta, alkohols pie pusdienām kļuva par pašsaprotamu lietu. Pamazām, ejot gadiem, dzeršana darbā un ārpus tā kļuva arvien stiprāka, taču es neredzēju, ka dzeru arvien vairāk. Sāka parādīties daudzas ar alkohola lietošanu saistītās problēmas – stipras paģiras, sāku dzert viens, desocializējos, t. i., cilvēku lokā, ar kuriem kontaktējos, praktiski nebija cilvēku, kuri nelietoja alkoholu vai lietoja mēreni, parādījās veselības problēmas… Taču es neredzēju savu problēmu, domāju, ka dzeru kā citi cilvēki.
Lai nezaudētu attiecības ar tuvu cilvēku, apsolījos, ka kaut ko darīšu ar savu dzeršanu, bet neko izdarīt īsti nevarēju. Dotos solījumus nedzert nevarēju turēt, narkologa izrakstītās zāles noturēja mani nedzerošā stāvoklī desmit dienas. Tā es nokļuvu rehabilitācijas centrā, kur pieteicos gan ar domu, lai nezaudētu attiecības, gan nedaudz pieļāvu, ka ar manu dzeršanu nav viss pilnīgā kārtībā. Rehabilitācijas centrā notika lielais brīnums, jo vienā brīdī atnāca apjausma, ka es nelietoju alkoholu tā kā normāli cilvēki. Uzzināju skaidrās dzīves pamatpatiesības – nedzeru tikai šodien, galvenais nepacelt pirmo glāzīti, mans alkoholisms ir slimība. Kādā brīdī ievēroju, ka sāka krāties skaidrības laiks, bija pazudusi tieksme uz alkoholu. Pēc terapeitu ieteikuma sāku iet uz AA sapulcēm. Jau no pirmās sapulces sajutos kā īstajā vietā.
Pēc rehabilitācijas centra programmas pabeigšanas turpināju regulāri iet uz AA sapulcēm. Skaidrība man bija kas jauns. Pamazām, ejot uz sapulcēm, sāku atklāt dažādas lietas par sevi, pasauli, savu pagātni. Pirmie seši skaidrības mēneši bija eiforija, pēc tam sāku sastapties ar reālo dzīvi. Pēc pirmā skaidrības gada uzsāku darbu ar sponsoru ar mūsu Divpadsmit soļu atveseļošanās programmu. Tas manā dzīvē un skaidrībā bija liels pagrieziena punkts domāšanā un arī attieksmē pret daudzām lietām. Viens no darba ar programmu ieguvumiem bija tas, ka tā man ļāva ieraudzīt lietas, kuras es agrāk neredzēju. Manas skaidrības būtībai vispār ļoti raksturīga spēja kādā posmā ieraudzīt kaut ko, kas visu laiku bijis it kā tepat, bet ko neesmu apzinājies. Un tas notiek arī pašlaik, šajā manas skaidrības posmā.
Skaidrības sākumu iezīmēja ļoti liels jūtīgums, daudz aizvainojumu, problēmas attiecībās ar cilvēkiem. Daudzas mana reakcijas uz pasauli, notikumiem un lietām bija ļoti emocionālas. Vēl skaidrības pirmajos gados es tā līdz galam nesapratu, ka man ir nepieciešama domāšanas maiņa visās dzīves jomās.
Sākotnēji, izejot soļus pirmo reizi, domāju, ka man būs skaidrība bez lielām problēmām. Patiešām, daudzas lietas sakārtojās, taču daudz kas joprojām bija neatrisināts. Arī pēc soļu darba ego saglabājās diezgan liels, kas man radīja dažādus aizvainojumus un sadursmes dzīvē. Dažkārt bija situācijas, kad uznāca sevis žēlošana, vēlme izolēties no citiem. Skaidrībā sastapos ar dažādām problēmām, ilūzija par bezproblēmu dzīvi sāka gaist un nācās sākt dzīvot reālo dzīvi – tieši tādu, kāda tā bija. Sev par pārsteigumu vēlākos skaidrības gados ieraudzīju, ka mani priekšstati un izpratne par daudzām dzīves jomām ir nepilnīgi, skaidrība caur krīzēm piespieda pārveidot uzskatus par darbu, harmonisku ģimenes dzīvi, sākt domāt par citu cilvēku vajadzībām, kā tās apmierināt, kas ir pieklājīga komunikācija ar citiem.
Skaidrībā man izveidojās vēl viena atkarība, kas traucēja dzīvot, tādēļ iesaistījos paralēlā sadraudzībā. Tā man ļoti palīdzēja otras atkarības aktīvās fāzes apturēšanā. Jāsaka, ka paralēlās sadraudzības man ir palīdzējušas lietās, par kurām sākotnēji domāju, ka tās jāatrisina AA.
Skaidrībā pirmos piecpadsmit gadus bieži kontaktējos ar sponsoru, esmu ļoti pateicīgs viņam par to attīstības un atveseļošanās ceļu, ko kopā ar viņu esmu nogājis.
Mani AA sapulcēs ļoti priecē tie cilvēki, kuri uzdrošinās atklāti runāt par savām problēmām, neprātīgām domām, kompulsīvu uzvedību skaidrībā. Tas man ļauj sevi atpazīt šo cilvēku stāstos, teikt – jā, man arī citreiz ir kāda nemotivēta, disfunkcionāla, nesaprotama rīcība vai doma. Es parasti par to runāju ar sponsoru un sapulcēs par to nedalos.
Šobrīd saprotu, ka man skaidrā jādzīvo reālā dzīve, kāda tā ir, ar visu to, kas tajā ir. Jūtu, ka joprojām ir situācijas, kurās reaģēju ļoti emocionāli, kas samazina iespēju ieraudzīt lietas tādas, kādas tās ir.
Man ļoti palīdzēja kovida laiks, jo tas deva iespējas attālināti apmeklēt ļoti daudz dažādu sapulču, un tas ļoti daudz deva manai skaidrībai. Sāku iepazīties ar dzīvesstāstiem angļu valodā Lielajā grāmatā un atklāju, ka tur patiešām ir dažu mūsu biedru pieredzes pērles. Man šķiet, ka manās attiecībās ar Augstāko Spēku arī šajā laikā bija izmaiņas.
Skaidrībā mācos pieņemt arī manas skaidrības neizskaidrojamās daļas, skaidrības noslēpumus, nemēģinot visam, kas ar mani vai man apkārt ir noticis vai notiek, rast izskaidrojumu, jo kaut kādas domas, situācijas un norises manā dzīvē nav izskaidrojamas.
Monvīds,
skaidrā 17 gadus, 9 mēnešus un 1 dienu
Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.