No augšas UI, apakšā FUI

Esmu izredzētā. Ne katram dzīves laikā lemts dzīvot divas dzīves.

Esmu izredzētā. Ne katram dzīves laikā lemts dzīvot divas dzīves – vienu prožektoru gaismā, otru – paģirainai gultā ar sliktu dūšu un neprātīgu galvu. Tāda bija un ir mana dzīve.

No Gunta Ulmaņa prezidentūras laikiem (pirms 30 gadiem) Latvijas proklamēšanas dienā, 18. novembrī, prezidenti mani ielūdz uz pieņemšanu, koncertu. Prezidenti, vēstnieki, pasākumi, balles, pieņemšanas mainās, es mainu tērpus un frizūras, lai dzeltenajā presē gūtu atzinību par labi nomaskētiem plikiem pleciem ar šallīti, par protokolam atbilstošu tērpu, par izcilu meikapu, par elegantāk dejojošo pāri. Daudzi uzskata mūs ar vīru par dejotājiem, kuri ir mācījušies dejot pārī. Katrs esam dejojuši tautiskās dejas sava ciema un skolas deju kolektīvā. Mums abiem patīk dejot, tāpēc nekautrējamies balli uzsākt, turpināt un beigt. Melnkalnes augstas raudzes jurists starptautiskā konferencē lūdza mūs dejot kā priekšnesumu. Abi, nokautrējušies par atzinību, dejojām kā to darām ik reizi. Iepazināmies arī grezni – Rundāles pils Baltajā zālē, dejojot valšus. 

Kā to daudzi uzskata – jā, man ir ideāls vīrs (neviens nav ideāls). Izskatīgs, kopts, gudrs, laipns, pieklājīgs, jautrs viesībās, strādīgs darbā, profesionālis arodā, ar nopietnu hobiju, goda cilvēks. Kopā esam dažādos valsts pasākumos, ceļojumos un kruīzos. Esmu bijusi daudzās valstīs un kultūrās –  visās Eiropas valstīs, Dominikānā, Turcijā, Taizemē, Indonēzijā, Dienvidāfrikā, Madagaskarā, Maurīcijā, Atkalapvienošanās salās, Tunisijā, Armēnijā, Azerbaidžānā. Daudzās valstīs dzīvo cilvēki, ar kuriem kontaktējamies joprojām. Tie ir diplomāti, vēstnieki, valsts amatpersonas.

Man ir divas augstākās izglītības, esmu sarakstījusi mācību palīglīdzekli – kā mācīties valodu ar rotaļu un spēļu palīdzību. Man ir 2 bērni, nu jau 8 mēnešus vecs mazdēliņš. Dzīvoju lielā privātmājā, kurai būtu nepieciešama kopēja.

Otra dzīve ir dzērumā lauzta kāja, galvaskausa pamatnes lūzums, sagriezts pirksts līdz dziļai rētai, autovadītājas tiesību zaudēšana un probācijas uzraudzība. Neviens šis Dieva brīdinājums mani nebija pievedis vēl līdz tai bedrei, kad jāmeklē palīdzība Anonīmajos alkoholiķos. Kauns un slikta dūša pēc nodzertas dienas, slāpes naktī, rīta veselības deva, kas pāriet labā pašsajūtā un atkārtotā reibumā. Naktī pamosties un saproti, ka guli viena, jo vīrs aizgājis gulēt citā istabā. Vispirms tiec līdz izlietnei vannas istabā. Slāpst. Izņem zobu birstītes un no šīs krūzes padzeries. Ej atpakaļ uz gultu. Ir tik slikti. Nu kāpēc es vakar atkal dzēru? Lai vīrs guļ atsevišķi, gribu būt viena, bet kā mēs tiksim atkal kopā? Moku sevi pašpārmetumos. Svīstu, karsts, auksts – nevaru aizmigt. Paldies Dievam, rīts klāt! Vīrs aiziet uz darbu. Dēls atstājis zīmīti: neej uz veikalu un nedzer”. Bet es mirstu. Nomazgājos, saģērbjos. Urrā! Esmu glābta! Statīvā ir vīna pudele! Rokas trīc. Kā to pudeli dabūt vaļā? Pēc ilgām mokām – vaļā ir! Pirmā glāze – dzīvība. Otrā glāze – jākārto māja, jāgatavo vakariņas… trešā glāze – dzīve ir skaista. Jātiek uz veikalu vēl pēc dziriņas. Vīrs būs mājās pēc sešiem vakarā, paspēšu izgulēties un būt savā elementā. Izdevās! Atnāk vīrs. Atzīstos, ka esmu izdzērusi vīnu, jo bija ļoti slikti. Esmu izgulējusi dzērumu, viss sakārtots, vakariņas pagatavotas. Vīrs atgriežas mūsu gultā. Šis scenārijs strādā – pa dienu iedzeru, paguļu pusdienas laiku un vakarā sagaidu visus mājās labā noskaņojumā. Tā notiek, kad nav jāiet uz darbu. 

Scenāriji ir dažādi. Pudele rokassomiņā un bieži eju uz tualeti iedzert. Darbā blašķīti paslēpju zem svārkiem un lieta darīta. Līdz pati nogurstu no sliktās dūšas un atkarības. Mājās esmu iztukšojusi visu vīra bāriņu. Smalkie, dārgie konjaki izdzerti kā zāles līdz reibumam. Kādreiz kaut ko nopērku vietā. Visam nepietiek naudas. Līdz atzīstos, ka pati esmu nelaimīga ar šo atkarību, ka cenšos cīnīties, lūdzu palīdzēt. Vīrs palīdz nežēlīgi. Konstatējam, ka alkohols no manis jāsargā. Aizbraucam uz veikalu “Depo”. Meklējam ķēdi un piekaramo atslēgu, ko likt apkārt kastei ar alkoholu. Viņš man lūdz padomu izvēlēties ķēdi un piekaramo atslēgu. Varētu zemē iegrimt un aprakt sevi no kauna, sliktās pašsajūtas – tas ir kā pašai izvēlēties, ar kuru virvi labāk mani pakārt.

Ir vasara un ilgu laiku neesmu dzērusi. Viss bijis pārāk labi. Tāpēc atkal labo dzīvi jābojā. Garāžā ieraugu vīna raudzēšanas balonu. Tajā esošais vīns joprojām nav sadalīts pa pudelēm. Garāžā eju pīpēt, tātad ir laiks, kad tur  esmu viena. Re, kur caurulīte, iebāžu pudeles kakla daļā un sūcu dziru. Uh! Kāds labs noskaņojums! Ja ir labi, vajag vēl labāk. Viena diena, otra un, protams, manu rūpalu atrod. Mājās nav skaļu strīdu. Klusa ignorēšana. 

Jau studiju gados jutu, ka man patīk jubilejas, svētki, aiziešana uz kafejnīcu – jebkurš iemesls iedzeršanai. Vienmēr man bijis nedaudz par maz. Vadīju pasākumus studentiem, darbā, viesībās. Man nepatika svētki ar tukšu ēšanu un dzeršanu. Mūsu svētkos bija teātris, dziesmas, dejas, atrakcijas. Mani radi un vīra radi arī tā svinēja svētkus – jautri, ar alkoholu. Sāku just, ka mani iedzeršana interesē vairāk kā citus. Kad vakarā guldīju dēlu istabā, kurā vīratēvs skapī turēja alkoholu, nogaršoju no visām pudelēm. Man negaršoja, bet patika tā atbrīvotības, jautrā noskaņojuma sajūta.

Ik dienu, pārdienu darba laikā viena pati iedzēru šampanieti, jo tā varēju vēl jaudīgāk pavadīt dienu. Biju visās vecāku komitejās – gan bērnudārzos, gan skolā. Otru augstāko izglītību un autovadītājas tiesības ieguvu zem grādiem. Sapratu, ka labi nav. Devos pie ārsta, sūdzējos par tremoru, bailēm, satraukumu. Kad pieminēju, ka man ir problēma ar alkoholu, ārsti “pārlēca” šo tēmu un diagnosticēja veģetatīvo distoniju. No rīta, kad aizvedu bērnu uz bērnudārzu, pa ceļam uz trolejbusu nopirku 50 gramus balzāmu. Bija labi. Darbs veicās, bērnus audzināju aktīvi, vadāju pa pulciņiem. Vakaros paslēpu pudeli tualetē un ik pa laiciņam iedzēru. No rīta bija atkal slikti. Joprojām nekas man nešķita tāda bedre, lai meklētu palīdzību AA. 

Devos vīram līdzi uz visiem augstākās sabiedrības pasākumiem un tajos nedzēru. Bijām un esam augstākās sabiedrības un lauku ballīšu jautrais, saskaņotais unsolīdais laulātais pāris. Žurnālisti mūs intervēja un fotografēja, jūsmojot par mūsu saskanīgo laulību. No ārpuses tā arī ir. Iekšpusē brīnos par vīra pacietību un iecietību. Nezinu, kā tas nākas, ka viņam nav apnicis un nav izšķīries no manis. Gluži otrādi – tērējis naudu ārstiem, mācībām, sanatorijām. Kad pati ierosināju šķirties, viņš atbildēja: „Es apprecējos, lai dzīvotu kopā, nevis lai šķirtos.” Pienākuma un goda cilvēks.

Par manu draudzeni kļuva ARS narkoloģijas nodaļas vadītāja, kura mani glāba no smagajām paģirām. Pielika sistēmu, izskaloja. Dzēru zāles esperal, lai nomāktu vēlmi dzert. Izdevās. 2000. gadu sagaidīju ar apelsīnu sulas glāzi. 

No šī brīža manī daudz kas mainījās. Visi radi, draugi un kolēģi pakāpeniski uzzināja, ka alkoholu nelietoju. Pasākumus, kāzas, notikumus darbā un mājās vadīju nu bez alkohola. Lietoju narkologa izrakstītās zāles, arī nomierinošus līdzekļus. Tie mani uzjundīja jaunā kaifiņā – jutos enerģiska, idejām bagāta. Pieņemšanās un svinīgajos pasākumos uzturēju sarunas un turpināju spīdēt kā sava elegantā vīra elegantā sieva. Mūsu mājās labprāt uzņēmām ciemiņus, svinējām Jāņus, Jauno gadu. Jāņos gājām aplīgot kaimiņus un rītausmā peldējām Lielupē. Visos svētkos skanēja dziesmas un dimdēja dejas. Visi brīnījās, kā es, nelietojot alkoholu, esmu tik lustīga. Dzēru zāles un stipru kafiju, lai nenāktu miegs. No rīta mocījos ar galvassāpēm – negulēta nakts, kafija, medikamenti.

Apmēram 10 gadus alkoholu nelietoju. Tad pamazām atļāvos iedzert. Izdevās. Varēju sākt un beigt tajā pašā vakarā. Kļuvu pārdroša. Iedzērusi sēdos pie stūres. Bija atkal Dieva brīdinājumi – iebraukšana ceļa remonta barjerā, maza sadursme, bet es neklausījos. Remontēju auto, vīrs maksāja, bet es nēsāju līdzi blašķīti. Dievam, Augstākam Spēkam ticēju, lūdzu to par visu. Arī par nedzeršanu. Dzirdēju interviju ar aktieri, kurš pastāstīja par AA. Sazinājos ar viņu un viņš bija tik atsaucīgs, ka pastāstīja, kā varu kontaktēties ar AA. Tas notika apmēram 2024. gadā. Piedalījos sanāksmēs attālināti. Mani uzņēma gan „Maratonā”, gan „Sieviešu Online sapulcē” ļoti sirsnīgi un atbalstoši. Piedalījos arī vienā klātienes sapulcē. 

Visi priecājās, ka jau sākumā esmu tik atklāta un runātīga. Esmu komunikabla, bet toreiz es vēl smērēju muti ar alkoholu. Pieņēmu visus nosacījumus AA. Klausījos visu dienu sapulces, izgāju soļus. Dzēru, nedzēru. Pēc soļu iziešanas pazaudēju autovadīšanas tiesības. Tas bija šoks un vājprāts. Pavadīju nakti policijas izolatorā. Jutos kā citā pasaulē, ka tā neesmu es. Tā BIJU es! Pati pelnījusi. Pēc atbrīvošanas no izolatora izgāju un izdzēru somā esošos kokteiļus. Gāju mājās. Bija tumšs, lija lietus. Mana brīvība bija beigusies. Skaļi dziedāju: „Nē, manis nav, es esmu izdomāts no paša sākuma līdz galam!” (no izrādes “Sfinksa). Par autovadīšanas tiesību pazaudēšanu nevienam neesmu spējīga pateikt. To zina tikai meitenes no „Sieviešu Online sapulces”. Versija radiem un draugiem: man ir tādas panikas lēkmes un bailes, ka nespēju braukt un nevaru iziet ārsta komisiju. Melots nav, vienīgi ārsta komisija nav aizliegusi.

Joprojām skaitīju AA laiku, kad it kā nedzeru. Svētdienās braucu uz Piņķiem uz baznīcu. Pirms baznīcas kokteilītis, pēc baznīcas kokteilītis, mājās atgriezos „apgarota”. Veselības uzlabošanai sāku braukāt ar velosipēdu. Aizbraucu uz veikalu pēc kokteiļa un tad lielos attālumus veicu ar prieku. Katru dienu klausījos podkāstus un AA sapulces. Ik pa laikam patiesi nedzēru, jo acis bija aizpampušas, skata nekāda. Lai gan frizieris un manikīrs man bija obligāts pasākums jebkurā dzīves posmā. 

Nolēmu, ka 2025. gada 1. augustā, savā dzimšanas dienā, dzeršu. Bija kursa salidojums. Nopirku 3 šampaniešus. Kad tos izdzērām, nopirku vēl. Tad sākās bezbremze. Piepirku vēl 3 šampaniešus un sev „somas devu” – smiltsērkšķu šņabi. Kad mājās pamodos, sapratu, atkal esmu iekritusi alkoholā. Bija slikti. Atradu noslēptu konjaka pudeli. Atkal aizlāpījos. Kad tikos ar vīru, jutos kā nopērts suns. Neviens neko man nepārmeta. Sakopos un sāku godīgi skaitīt atturības dienas. 

Nu ir 7 mēneši un 5 dienas. Esmu sākusi kalpot AA – vadu sapulces, došos uz AA pasākumu. Ceru, ka būšu kļuvusi godīga omīte. 

Joprojām dodos gan uz VIP pasākumiem, gan mazgāju mājās grīdas un baidos pati no sevis. Man vairāk tic sponsore un meitenes sieviešu sapulcē. Es sev vēl neuzticos. Dzeršana uznāk kā lēkme – apzināti, pati sevi niecinot, ņemu alkoholu un dzeru, kaut negribu, negaršo. Bet ir uznākusi lēkme. Tā ir bijis.

Man palīdz, ja blakus ir vīrs. Tad par dzeršanu nedomāju. Lai gan esmu no bāriņa dzērusi konjaku, kamēr viņš pļauj zāli. Šobrīd viņš ir daļa no manām zālēm – nav bailes kopā ar viņu doties ārā no mājām, nav panikas, apātijas, depresijas. Pateicoties alkoholam un dzīves – darba stilam, izdegu un mentāli saslimu. Katru dienu lietoju ārsta noteiktus medikamentus. 

Esmu kļuvusi atkarīga atkarīgā. 57 gados iemācījos adīt zeķes. Nu klausījos sapulces un adīju. Kad pietrūka kam adīt, adīju Ukrainas karavīriem. Sāku lasīt grāmatas neprātā. Cēlos piecos no rīta un lasīju, kamēr izlasīju. Kaut esmu beigusi latviešu valodas filologus, nekad neesmu tik aizrautīgi lasījusi. Pēc alkohola lietošanas pārtraukšanas strauji pieņēmos svarā, jo man bija zudusi sāta sajūta. Kad sāku ēst, nebija gana. Ēdu visu laiku. Ar to cīnos vēl šobrīd.

Soļi iet paralēli manai dzīvei – attieksmei pret notikumiem un cilvēkiem. Katru dienu vingroju, lūdzos, rakstu pateicības, kalpoju sapulcēs. Nu ir radusies interese kalpot. Dīvaini – brīnos par AA vecbiedriem, kas joprojām piedalās sapulcēs un kalpo. Kalpot es varu, bet mani trigerē, atkārtoti ejot soļus, atcerēties dzerošo laiku. Man vieglāk to visu aizmirst, norakt nebūtībā un dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi.

Illa

Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.