Trīs sponsori nebija plānoti

Autore dalās savā pieredzē, strādājot ar dažādiem sponsoriem un ejot cauri Divpadsmit soļu programmai.

Nepilnu septiņu skaidrības gadu laikā man ir bijuši trīs sponsori – divas sievietes un viens vīrietis. Kad to pastāstu citiem, it sevišķi jaunatnācējiem, parasti seko kāds no jautājumiem: “Kāpēc? Kā tā sanāca? Kas notika? Vai tā drīkst? Vai tas ir pareizi?”

Savu sponsoru izvēli neesmu plānojusi vai ilgi apsvērusi. Brīžos, kad man palīdzība bija vajadzīga visvairāk, es uzrunāju cilvēkus, kuri bija man tuvumā – grupā, kuru apmeklēju, – un kuru skaidrības ceļā un gūtajā pieredzē saskatīju kaut ko tādu, ko vēlējos iegūt arī sev, kaut ko, kas man konkrētajā brīdī pašai trūka.

Es nemainīju sponsorus tāpēc, ka man būtu bijušas sliktas attiecības ar kādu no tiem. Visi mani sponsori joprojām ir tepat tuvumā, ar visiem esmu saziņā, un visi man turpina palīdzēt katrs savā veidā, galvenokārt rādot piemēru izaugsmei gan sadzīvē, gan kalpošanā. Esmu ļoti pateicīga katram no viņiem.

Skaidrības sākumā rehabilitācijā apņēmos darīt un klausīt visu, ko saka speciālisti. Man bija pārāk lielas bailes turpināt savu dzerošo, nožēlojamo dzīvi, un bija zaudētas jebkādas cerības ar problēmām tikt galā pašai. Speciālisti rekomendēja apmeklēt AA sapulces, kā arī iet soļus ar sponsoru.

Ja sapulces apmeklēt šķita vienkārši un man tas pat patika, tad attiecībā uz sponsorēšanu es nevarēju iedomāties, ka varētu apgrūtināt kādu nepazīstamu cilvēku ar saviem apkaunojošajiem stāstiem. Savukārt, atlīdzināšana Devītajā solī vispār uzdzina šausmu drebuļus, jo tas paredzēja iet pie cilvēkiem, kuru priekšā izjutu milzīgu vainu un kaunu un no kuriem izvairījos un pat slēpos. 

Neskatoties uz šīm bailēm, trešajā skaidrības mēnesī uzrunāju savu pirmo sponsori. Man teica, ka labāk, lai sievieti sponsorē sieviete, un es paklausīju. Īsti vairs neatceros, vai tā tiešām bija, bet ļoti ticams (jo tas ir manā stilā), ka pie sevis tomēr nodomāju, ka šāds noteikums ir diezgan arhaisks, lai gan tā racionālo pamatojumu un iespējamos draudus sapratu pavisam labi. Turklāt, zinot savu vētraino pieredzi ar pretējo dzimumu, atzinu, ka sieviete par sponsori varētu būt drošāks,  bet grūtāks un tātad arī vērtīgāks variants. Dzīvē sievietēm esmu uzticējusies ļoti maz, gandrīz vai vispār nemaz. Uz jauno pieredzi – atklāti stāstīt par sevi – raudzījos kā uz nepieciešamu veseļošanās procesa daļu.

Drosmi uzsākt darbu ar sponsori deva biedru dalīšanās sapulcēs. Es ievēroju, ka man simpatizē un rada interesi tieši to biedru stāsti un pieredze, kuri darbojas ar programmu. Šiem cilvēkiem bija kaut kas neaprakstāmi citādāks, kaut kas vieds, kaut kas mierpilns, kaut kas citāds attieksmē pret dzīvi, kaut kas, ko es tad nemācēju raksturot, bet šodien sauktu par garīgu briedumu. Es gribēju uzzināt, kas tas ir, un gribēju arī šo nesaprotamo “kaut ko, kas ir viņiem”.

Par sponsori gribēju izvēlēties vienu no divām sievietēm. Pirmā man šķita citādāka nekā es pati. Mierīga, nosvērta, atturīga un ļoti inteliģenta. Klausoties viņas dalīšanos, man šķita, ka viņai piemīt tādas zināšanas un izpratne, kādu arī pati vēlētos iegūt. Otra arī man patika. Es apbrīnoju viņas pašapziņu, brīvo, nepiespiesto un draudzīgo izturēšanos, tomēr izvēlējos, ja tā var teikt, “pedagoģiski” vērtīgāko variantu – ceļu ar lielāku pretestību, kas tobrīd man šķita neērtāks, bet vērtīgāks sava rakstura audzināšanai.

Savu izvēli ne mirkli nenožēloju – uzcītīgi soli pa solim gājām cauri programmai un tikām līdz Devītajam solim. Man Ceturtais un Piektais solis deva tādu kā atbrīvošanu. Elpot kļuva vieglāk, lai gan nevarētu teikt, ka es pārāk labi izpratu programmas iedarbību, un mana izpratne par savas gribas nodošanu Augstākajam Spēkam arī vēl nebija diez ko pārliecinoša. 

Savu sponsora un sponsorējamā sadarbību beidzām, kad izskatījām manu Astotā soļa sarakstu un izrunājām turpmāk darāmo. Ar atlīdzināšanu nesteidzos – darīju, bet ļoti lēnām. Man nav ne jausmas, kur es to dzirdēju vai izdomāju, bet savā galvā biju ieņēmusi, ka man nepienākas Desmitais solis, kamēr nebūšu pabeigusi visu Devītā soļa darbu. Paradoksāli, bet es par to biju tik pārliecināta, ka man neienāca prātā kādam pajautāt, un vismazāk jau pašai sponsorei, kas būtu jādara, ja ar atlīdzināšanu neiet tik ātri. Šajā laikā bija arī sākusies Covid-19 pandēmija, klātienē gandrīz netikāmies. Piezvanīju viņai vien dažas reizes, lai pateiktu, kā man klājas, un vienreiz pēc tam, kad beidzot veicu ilgi atlikto Devītā soļa atlīdzināšanu draudzenei. Šajās sarunās sponsore bija priecīga, neko neuzspieda, nesteidzināja, ļaujot iet savu ceļu. Man tika dots tik daudz laika, cik vien nepieciešams, un toreiz es to ļoti novērtēju. Šodien gan daudz labāk saprotu arī regulāru tikšanos nozīmi – sarunās daudz ātrāk varu ieraudzīt, kur pati esmu iestrēgusi vai kaut ko pārpratusi, un no otra cilvēka pieredzes uzzināt, ko varētu darīt citādi, nevis mēģināt visu izdomāt pašai.

Kalpoju gan grupā, gan arī aktīvi biju iesaistījusies vispārējā kalpošanā. Daudzi biedri dalījās par to, ka ir izgājuši Divpadsmit soļu programmu. Sevi mierināju, ka arī es to izdarīšu līdz galam, kad pienāks laiks. Kopumā jutos labi, dzīve kārtojās, dzeršana nebija vairs problēma. Izaicinošas situācijas bija, bet tās nenoveda līdz dzeršanai, līdz brīdim, kad iestājās emocionāla krīze kalpošanā.

Es sāku ienīst dažus cilvēkus, ar kuriem kopā kalpoju. Domas par viņiem iegūla man prātā, un es no tām nevarēju atbrīvoties. Aizvainojums sekoja aizvainojumam, un, lai cik ļoti es centos lūgt vai meditēt, šīs domas atgriezās. Ne vienu reizi vien gribēju mest visu kalpošanu pie malas un pārstāt sevi mocīt, bet bija biedri, kas norādīja, un arī es jau pati biju sapratusi, ka problēma nav citos cilvēkos vai kalpošanā, bet manā bezspēcībā tikt galā pašai ar savām bailēm un emocijām. Pati sevi nomocīju ar savām domām un biju no tām ļoti nogurusi.

Vēlāk sapratu, ka esmu dzīvojusi maldos, uzskatot, ka man jāizdara viss Devītais solis līdz galam, lai varētu turpināt ar Desmito, Vienpadsmito un Divpadsmito soli. Es pati biju uzlikusi šķēršļus un padarījusi programmas instrumentus sev nepieejamus. Kaut ko jau es darīju, bet ne līdz galam un bez īstas izpratnes. Turklāt biju liegusi sev iespēju kādu sponsorēt, domājot, ka man vēl nav pietiekamu zināšanu, un tādējādi lielā mērā pati biju aizvērusi durvis uz savu turpmāko atveseļošanos, ko dod darbs ar citu alkoholiķi.

Kad sapratu, ka esmu savu greizo domu un pārliecību upuris, uzrunāju otro sponsori – sievieti, ar kuru bija izveidojušās ciešākas attiecības sapulcēs. Iepriekšējo sponsori neaizmirsu, vienkārši retāk satiku. Vienlaikus atklāju, ka nav īsti nekādu šķēršļu, lai arī es pati kļūtu par sponsori. Tiklīdz pieļāvu šo domu, Augstākais Spēks man iedeva divas sponsorējamās vienlaicīgi. Es pati gāju soļus un tūlīt pat nodevu šo jauniegūto pieredzi tālāk.

Ar otro sponsori izgājām visus Divpadsmit soļus. Ieraudzīju, ka sponsorēšana var notikt ļoti dažādi. Dzirdēju to pašu Divpadsmit soļu programmas vēstījumu, bet ar citiem uzsvariem, skaidrojumiem un piemēriem. Arī uzdevumi un saziņa ar sponsori bija pavisam citādi – sazinājāmies attālināti un biežāk. Šī sponsore mani tomēr ik pa laikam pabakstīja, lai nevelkam garumā, un man tas patika, jo viņa neļāva man atkal aizslīdēt.

Daudz deva arī tas, ka man pašai bija sponsorējamie, kuru priekšā izjutu atbildību. Kopā ar saviem sponsorējamajiem vēlreiz mācījos, ko nozīmē bezspēcība, padošanās, ticība, rakstura trūkumi un atbrīvošanās no tiem, pacietība un pazemība. Kopā izdzīvojām gan bailes, gan šaubas, kopā gan smējāmies, gan raudājām. Es ieraudzīju, cik līdzīgi esam savā slimībā, lai gan visādā citādā ziņā esam pilnīgi atšķirīgi.

Sponsorēšana mani pacēla, un uz brīdi biju pat pavisam laimīga, bet, kā man tas parasti notiek, sekoja kritiens, kad atkal sāku justies ļoti slikti. Skaidroju to ar pārslodzi gan darbā, gan kalpošanā. Atkal jau sāku domāt ļaunu par apkārtējiem cilvēkiem, dažbrīd paliku pavisam nespējīga rīkoties, piezagās bailes, ka mani varētu izmest no AA, ja nespēšu tikt galā ar uzdevumiem, kurus pati biju uzņēmusies veikt. Sākās trauksme, negulētas naktis, sevis šaustīšana un žēlošana, kurnēšana un īgnums. Visa tā ņemšanās ap sevi un savu ego, kas atņem spēku.

Lai cik uzcītīga skolniece biju saviem sponsoriem, es tomēr biju palaidusi kaut ko garām. Es atkal uzņēmos vadību savā dzīvē, vēl joprojām netiku galā pati ar savu galvu, lai gan vienubrīd jau šķita, ka izdodas diezgan labi. Acīmredzot programmu nevar vienkārši “pabeigt”. Tagad man bija zināšanas un arī praktiska pieredze, un tas lika domāt, ka visa mana dzīve ir atkarīga no manis pašas, aizmirstot, ka, lai patiešām viss izdotos, man jāpadodas visās dzīves sfērās.

Bezspēcībā raudot, uzrunāju grupas biedru, lai man palīdz. Šoreiz vīrieti. Ne tāpēc, ka būtu ilgi domājusi pamēģināt kaut ko citādu. Šis cilvēks vienkārši bija manā mājas grupā un uzreiz pieejams. Turklāt viņš man bija paraugs kalpošanā un izcili pārzināja programmu.

Interesanti, ka vēl nemaz nebijām sākuši kopīgu darbu, bet man jau kļuva mierīgāk, tāpat kā nāca atvieglojums tajā brīdī, kad sapratu, ka esmu zaudējusi cīņā ar alkoholu un esmu nolemta dzeršanai. Gada laikā vēlreiz izgājām cauri visai programmai. Atkal jau citādi nekā iepriekšējās reizes – stingri, disciplinēti, bez atlaidēm. Ļoti liels uzsvars tika likts uz manu līdzšinējo pārliecību kritisku izvērtēšanu, kas atklāja, ka lielu daļu savas dzīves tomēr neatdodu Dieva vadībai un joprojām turos pie vecām pārliecībām un pasaules uztveres. Jā, šī ir tā dilemma – nodot Dieva rokās visu vai neko? Un jāatzīst, ka visu atdot nemaz tā uzreiz negribas.

Par trešo sponsoru – vīrieti – man jautā visbiežāk: vai tad tā var? Tajā brīdī, kad viņu uzrunāju, es nedomāju par to, ka viņš ir vīrietis. Redzēju cilvēku, kura skaidrības ceļš man patika un kurš jau iepriekš bija dalījies par līdzīgām problēmām, kādas bija jārisina man. Ceturtā soļa nolasīšana vīrietim gan bija īpaša un varbūt kādā brīdī mazliet mulsinoša, bet šajā ziņā noteikti esmu ieguvēja, jo tas nozīmēja atklāt pretējā dzimuma pārstāvim tādus savus “sieviešu noslēpumus”, kas vērsti tieši pret šo dzimumu. Es noteikti nebūtu bijusi gatava tādā mērā atklāt savu dzīvi skaidrības sākumā, bet tagad es to varēju.

Nesen pārlasīju AA bukletu par sponsorēšanu. Daudzas lietas, kuras biju uzskatījusi par neparastām savā pieredzē, tur jau ir aprakstītas. Sponsorēšanai ir ieteikumi, bet ne likumi. Par pašas pieredzi varu teikt, ka vismaz šajā ziņā esmu ļāvusi Dievam vadīt manu dzīvi caur cilvēkiem, kurus Viņš man ir devis blakus tajos brīžos, kad man tas ir bijis nepieciešams.

Es neplānoju trīs sponsorus, bet katrs parādījās brīdī, kad man bija vajadzīgs tieši tas, ko viņš spēja dot. Es vienkārši lūdzu palīdzību un to saņēmu. Un par to es esmu pateicīga.

Ilze V., skaidrā kopš 2019. gada 30. augusta

Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.