Bīstamie hobiji

Jeb kā astotajā skaidrības gadā pazaudēju autovadītāja tiesības

Pat pēc gandrīz astoņiem skaidrības gadiem patiesība ir ļoti vienkārša: paliekot vienatnē ar sevi, kļūstu pats sev pārāk bīstams.

Vienā no pirmajām AA sapulcēm, ko apmeklēju, kāds no AA brāļiem man teica: “Atkarība, pat ja pārstāsi dzert, nekur nepazudīs. Tā atradīs citu veidu, kā izpausties.” Toreiz pie sevis nodomāju – ja tā patiešām būs, tad mana atkarība, visticamāk, izpaudīsies pārmērīgā saldumu lietošanā, apsēstībā ar sportu vai ko tamlīdzīgu.

Un, lai gan kopš skaidrības sākuma esmu pieņēmies svarā par vairāk nekā desmit kilogramiem (jo man tiešām ir grūti atteikties no saldumiem), tomēr uzskatu, ka manas atkarības neveselīgās izpausmes izlaužas pavisam citā veidā, kā rezultātā nesen man tika atņemtas autovadītāja tiesības.

Patiesībā šis stāsts ir par hobijiem. Precīzāk – par hobijiem skaidrības laikā. Tāpēc neliels konteksts par mani un manām brīvā laika nodarbēm.

Kopš bērnības spēlēju basketbolu, spēlēju arī dzeršanas laikā un turpinu to darīt joprojām. Pāris gadus aktīvi nodarbojos ar stand-up komēdiju. To darīju laikā, kad vēl dzēru, bet skaidrības pirmajos mēnešos pārstāju uzstāties regulāri. Stand-up subkultūras dabiskā vide ir bāri, kur bieži vien māksliniekiem par uzstāšanos maksā dzērienos, un tas manai jaunizceptajai skaidrībai bija pārāk liels risks. 

Šo nodarbi aizstāju ar amatierteātri – piedalījos divos kolektīvos un nospēlēju trīs iestudējumus. Tad nāca aizraušanās ar erudīcijas spēlēm. Esam izveidojuši konkurētspējīgu komandu, ar kuru piedalāmies dažādās viktorīnās un prāta spēļu pasākumos. Nesen sāku arī gleznot, ņemot privātstundas pie Latvijā zināmas mākslinieces. Citiem vārdiem – man ir hobiji.

No malas skatoties, šķiet, ka manā dzīvē viss iet uz urrā! Man ir skaista sieva un veselīgas attiecības, strādāju savā profesijā kā pašnodarbināts speciālists, arī veselība kopumā ir laba, un tiešu apdraudējumu skaidrībai nejūtu. Tomēr, iedziļinoties niansēs, kļūst skaidrs, ka mani neveselīgie paradumi, kurus agrāk “ārstēju” ar alkoholu, nekur nav zuduši.

Tikai tagad pa īstam sāku saprast Lielajā grāmatā rakstīto par alkoholiķi, kurš vēlas būt katras izrādes režisors, scenārists, komponists un gaismotājs. 

Basketbola treniņos es, protams, esmu saspēles vadītājs – ar bumbu rokās un nepārtraukti norādot citiem, ko, kā un kad darīt. Daži to pieņem, citi neiztur un iebilst: “Kas tevi te iecēla par galveno?” – un rodas nevajadzīgi konflikti.

No teātra aizgāju, jo, kā man likās, citi aktieri nesaprata, viņi nemācēja, režisore negribēja… tāpēc izrāde neatbilda maniem standartiem. Prāta spēļu komandā, neviena neaicināts, sāku uzvesties kā kapteinis, mēģinot organizēt komandas domāšanas procesus ar komandām: “Domā citādi!”, “Ne tajā virzienā!”, “Izdomā šito!” – līdz komandas biedri sāka protestēt pret šādu pieeju un viss atkal beidzās ar konfliktu, kas daļēji ir sabojājis komandas iekšējo atmosfēru.

Vienīgi glezniecība pagaidām ir mierīga, šķiet tāpēc, ka tā ir individuāla nodarbe un nav neviena, kuru nokomandēt un kam apvainoties. 

Interesanti, ka šī ilūzija par nepieciešamību kontrolēt procesus pēdējā laikā ir pastiprinājusies. Lielākā daļa iepriekš minēto konfliktu radušies tieši pēdējos divos gados. Bija laiks, kad biju daudz mierīgāks – gan ar sevi, gan apkārtējo pasauli. Kas notika?

Domāju, ka zinu atbildi, bet negribu to atzīt. Tomēr mēģināšu. Te būs mana analīze:

Pirmajā skaidrības gadā sapulces apmeklēju piecas līdz sešas reizes nedēļā, jo vēl tikai mācījos būt pats ar sevi un īsti nezināju, kā nedzert. Otrajā un trešajā gadā sapulces apmeklēju aptuveni trīs līdz četras reizes nedēļā, pamazām sāku pieņemt dzīvi, kāda tā ir un mācījos rast iekšēju mieru. Ap ceturto gadu sapulces apmeklēju salīdzinoši reti, bet regulāri, jo šķita, ka esmu apguvis dzīvi bez alkohola un tuvojos iekšējam mieram, tomēr vēl jutu un apzinājos sadraudzības atbalsta spēku un ietekmi uz to, kā jūtos. 

Taču pēdējos aptuveni divus gadus sapulces tikpat kā neapmeklēju un saikne ar Anonīmo alkoholiķu sadraudzību ir kļuvusi ļoti abstrakta un nekonkrēta. 

Un man šķiet, ka tā arī ir atbilde. Esmu attālinājies no AA. Man likās, ka esmu “izveseļojies” – nedzeru, tieksmes nav, tātad viss kārtībā. Taču jo vairāk attālinos no sadraudzības, jo mazāk esmu mierā ar pasauli. 

Bet kāds tam visam sakars ar autovadītāja tiesībām?

Redz, pēdējos gados klāt citiem hobijiem ir nācis vēl viens – automašīnas. Bieži jokoju, ka, ja nauda nebūtu problēma, man būtu tikai piecas mašīnas. Diemžēl nauda ir problēma, tāpēc šobrīd man ir divas, no kurām viena ir uz performanci orientēts modelis. Tā man ir pavisam nesen, un bieži ar to braucu vienkārši braukšanas pēc. Tieši pie stūres visvairāk izjūtu kontroles ilūziju, un, ja tam pievienojas adrenalīns, tad ne teātris, ne gleznošana nestāv līdzi. Jau pirmajos mēnešos ar šo auto sakrāju trīs soda punktus par ātruma pārsniegšanu. Bet es sev teicu: “Viss ir kārtībā. Es taču braucu labi. Ātrumu pārkāpju tikai tur, kur mans kompetences līmenis to atļauj. Es kontrolēju situāciju.”

Līdz pavisam nesen, kārtējo reizi visu kontrolējot, uz Ķekavas apvedceļa – vietā, kur atļautais ātrums ir 90 km/h – apsteidzu nemarķētu policijas auto. Mans tā brīža ātrums bija 166 km/h. 

Rezultāts – autovadītāja tiesību atņemšana uz 12 mēnešiem un ievērojams naudas sods.

Tā nu, visu kontrolējot un sekojot savam nemieram, esmu nonācis neapskaužamā situācijā, jo veikt savu darbu tādā kapacitātē kā līdz šim, bez autovadītāja tiesībām, man praktiski nav iespējams. Ko es darīšu tālāk, vēl nezinu.

Bet patiesībā šis nav stāsts ne par hobijiem, ne par to, kā es pazaudēju autovadītāja tiesības. Šis ir stāsts par to, kā es pazaudēju saikni. Un, iespējams (cerams), to atkal ieraudzīju. 

Jo pat pēc gandrīz astoņiem skaidrības gadiem patiesība ir ļoti vienkārša: paliekot vienatnē ar sevi, kļūstu pats sev pārāk bīstams.

Oskars K.

Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.