Identitātes restaurācija

Mana jaunā reliģija ir disciplīna. Tā vairs nav sevis šaustīšana, bet gan augstākā brīvības izpausme, kas sakārtojusi arī manu cilvēcisko ainavu.

Pirmais skaidrības gads bieži vien atgādina arheoloģiskos izrakumus pašam savās drupās. Zem biezā, gadiem krātā aizmirstības un nolieguma slāņa slēpjas fragmenti no kādreizējās personības – saplēsti spoguļi, apklusušas kaislības un pusratā pamesti sapņi. Trīsarpus gadi skaidrā prātā ir ļāvuši ieraudzīt, ka identitāte nav akmenī iekalts jēdziens, bet gan dzīvs, plastisks process.

Klusums, kas iestājas pēc pēdējās pudeles nolikšanas, sākumā ir dobjš un biedējošs. Tas nav dziedinošs miers, bet gan dunoša izolācija, kurā pēkšņi vairs nav ierastā fona trokšņa. Līdz ar šo klusumu dzeršanas gados bija zudusi arī spēja lasīt. Tajā brīdī tas neizskatījās pēc paģirām vai noguruma. Es biju svēti pārliecināts, ka esmu neglābjami salauzis savu bioloģisko procesoru – ka tā ir agrīna, agresīva demence vai kāda eksotiska, progresējoša smadzeņu slimība, kas kā dzēšgumija pārvelk svītru manam intelektam. Bija pat zināms mazohistisks lepnums šajā pārliecībā: lūk, cik fundamentāli un mākslinieciski esmu sevi iznīcinājis, paliekot par kailu, sēcošu krūškurvi. Tomēr skaidrība atklāja daudz prozaiskāku un pat nedaudz aizvainojoši vienkāršu patiesību. Tā nebija medicīniska diagnoze vai dabas kļūda, tā bija parasta prāta izšķīšana alkoholā. Manas smadzenes nebija bojātas, tās vienkārši bija mērcētas vidē, kurā domas nevis dzimst, bet iet bojā. Pirmais skaidrības brīnums bija atklājums, ka, beidzoties pastāvīgajai intoksikācijai, kabeļi atkal savienojas. Es spēju ne tikai izlasīt nodaļu, bet arī – kas šķita neticami – pat atcerēties izlasīto nākamajā rītā. Izrādījās, ka demence bija tikai pudele, ko es pats katru dienu pieliku sev pie deniņiem.

Skaidrība mēdz būt arī neprognozējama un mēdz izspēlēt izaicinājumus, kas balansē uz absurda robežas. Pirmajā gadā, bez loģiska pieteikuma un racionālas nepieciešamības, manā dzīvē ielauzās zirgs – jauns, melns, neaudzināts un absolūti nelegāls. Alkoholiķim, kura pasaule gadiem bija grozījusies ap tūlītējām mirkļa iegribām un centieniem izbēgt no jebkādas atbildības, šī tikšanās bija brutāls eksistenciāls trieciens. Pustonna neapstrādātas dzīvības enerģijas, kas nepazīst jēdzienu "man nav noskaņojuma", uz kuru nevar izlādēt savu agresiju ne pelnīti, ne nepelnīti, kurš vienkārši gaida, kamēr tavs unikālais un trauslais ego beigs demonstrēt savu māksliniecisko dabu un beidzot paņems rokās pavadu. Līdz ar šo jauno, četrkājaino disciplīnu sāka mainīties arī mana fiziskā realitāte. Pēc rehabilitācijas 1,6 kilometru skrējiens šķita kā mirstamā kaite – distance, kurā vidusmēra pensionārs ar iepirkumu somām mani apsteigtu, pat nepamanot, ka piedalās sacensībās. Taču skaidrība šo graustu ir restaurējusi. Ķermenis vairs nav nolietots, saļodzījies mehānisms, kura vienīgā jēga bija transportēt indi, tas ir kļuvis par precīzu instrumentu, uz kuru var paļauties un kas spēj ne tikai izturēt lielas slodzes, bet beidzot arī sajust dzīvības garšu katrā ieelpā.

Būtiskākais lūzums ir noticis attieksmē pret laiku un vārda svaru. Ir radusies personība, kas spēj pabeigt iesākto, un tas attiecas uz visu manu dzīves telpu. Savulaik dzeršana bija pilna laika darbs vairākās maiņās, kura dēļ tika upurētas attiecības, pamestas studijas, zaudēti darbi un īpašumi, nespējot savienot degradāciju ar grandiozajiem Napoleona plāniem. Toreiz tas šķita kā brīvā mākslinieka dumpis, bet patiesībā tās bija gļēvas bailes no pirmās nopietnās barjeras. Izrādās, ka mūžīgā studenta un vecpuiša-pēc-paša-gribas tēls bija tikai ērta maska, lai paslēptu faktu, ka vienīgais, ko es spēju pabeigt līdz galam, bija pudele un apkārtējo pacietība. Šobrīd, kad paralēli augstskolai arī dramaturģijas teātra studija ir gandrīz pabeigta, vairs nav šaubu, ka skaidrība ir iemācījusi nepamest kaujas lauku pie pirmās sarežģītās rindkopas.

Mana jaunā reliģija ir disciplīna. Tā vairs nav sevis šaustīšana, bet gan augstākā brīvības izpausme, kas sakārtojusi arī manu cilvēcisko ainavu. Disciplīna ir ļāvusi nonākt līdz monogāmijai un stabilitātei, kas lietošanas gados šķita neaizsniedzama vai pat šķietami garlaicīga un negribēta ilūzija. Tas ir stāsts par uzticamību – kļūt par cilvēku, kuram var uzticēt ne tikai lomu lugā vai darba uzdevumu, bet pašu dārgāko: bērnus un savu klātbūtni. Celšanās no rīta, precizitāte, rēķinu maksāšana un solījumu pildīšana vairs nav sodi, bet gan aizsargmūris pret haosu. Redzēt sava darba rezultātu dienas noslēgumā un mieru tuvo cilvēku acīs ir neizmērojami lielāks gandarījums par jebkuru īslaicīgo eiforiju.

Mēs neesam zaudējuši savu asumu vai radošumu. Mēs vienkārši esam beiguši rakstīt traģēdijas par savu nevarēšanu un sākuši rakstīt scenārijus dzīvei, kurā katrai rīcībai ir jēga un katram ceļa posmam – finišs. Un, ja pa ceļam blakus skrien zirgs, prātā skan izlasīto grāmatu rindas un mājās gaida tie, kuriem tu beidzot esi pa īstam klātesošs, tad tā ir skaidrība, kuru ir vērts dzīvot.

KS

Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.