Skaidrības ultramaratons

Ar tieši tādu pašu disciplinētību un neatlaidību, ar kādu sportoju, es arī atveseļojos.

Esmu ļoti pateicīga savam Augstākajam Spēkam, ka šodien es esmu daļa no unikālas sabiedrības, kurā visi ir izturības entuziasti, daudziem ir atkarību izraisošas personības un mazohistiskas tieksmes, īsa atmiņa un patiess gandarījums ilgstoši ciest. Izklausās pēc alkoholiķiem, bet īstenībā tie ir ultramaratonisti.  

Man ir patiess gods būt vienai no ultramaratonistu saimes, un es tur esmu nokļuvusi, pateicoties Augstākajam Spēkam, AA sadraudzībai un Divpadsmit soļu programmai. Ultramaratonu (distances, kas ir garākas par 50 km) skriešana ir mans jaunais hobijs un arī mana jaunā identitāte. Pirmo reizi dzīvē man ir sajūta, ka es kaut ko varu, ka man ir mērķis. Skriet sāku vēl pirms atnācu uz sadraudzību, bet tā bija tāda fitnesa skriešana. Nekas nopietns. Tagad skaidri apzinos, ka milzīgā mīlestība uz skriešanu un interese par šo sporta veidu nāca no Augstākā Spēka, tieši tāpat kā atklāsme, ka esmu bezspēcīga savas dzeršanas priekšā un man ir jānāk uz AA.  Mana “gudrā” galva to neizdomāja. 

Viss sākās pavisam nevainīgi. Man piedzima meitiņa, kad man bija 37 gadi, un, kad Rebekai bija 4 mēneši, izlasīju Facebook, ka mana darba kolēģe ir noskrējusi 18 km. Toreiz man tas likās kas pārcilvēcisks. Galvā ienāca doma, ka varbūt es arī kādu dienu tā varētu, – un palika. Un tā es sāku tipināt ar ratos guļošu zīdaini. Man nebija ne sporta apavu, ne apģērba. Skrēju zābaciņos. Ziemās es neskrēju, vasarās atsāku, bet, kā jau teicu, – tā bija tāda fitnesa tipināšana, lai gan pusmaratonus (21,0975 km) es ar ratiem varēju noskriet (biju jau iegādājusies sporta apavus un apģērbu). Rebeka izauga, es biju atnākusi uz AA, un kaut kādā brīdī izdomāju skriet maratonu (42,195 km). Man bija mērķis, es trenējos pati, lieki piebilst, ka darīju visu nepareizi, bet es iemīlēju skriešanu jo dienas, jo vairāk. Maratonu noskrēju labi, un tad manī parādījās viens no maniem izteiktākajiem trūkumiem – rijība. Mav vajadzēja vēl un vēl. Un pēc maratona distances sekoja mans pirmais ultramaratons – teju 60 km pa Cēsu apkaimes takām. Pēc tam Rīga – Valmiera 107 km. Tā vien gribas uzrakstīt – lūdzu, nemēģiniet to atkārtot mājās.

Skriešana kļuva par manas dzīves lielu sastāvdaļu. Tas vairs nebija hobijs trīs reizes nedēļā. Es atradu treneri, daudz lasīju, interesējos par šo sporta veidu, sadraudzējos ar citiem skrējējiem. Sāku vingrot, jo tikai ar skriešanu ir krietni par maz. Katru rītu cēlos pulksten 5, lai izpildītu treniņu. Agrie rīti bija tāpēc, ka es viena audzinu bērnus, un, lai viņi neizjustu mammas trūkumu, es skrēju, kamēr viņi guļ. Nekas nav mainījies, es joprojām ceļos 5, lai gan bērni manu neesamību mājās pat nepamana. Atveseļošanās (sapulces, sponsorēšana, kalpošana) un sports – tie nav apspriežami. Es eju un daru to, kas man jādara, un viss pārējais ir pēc tam. Ja man nebūs skaidrības, man nebūs nekā. Tātad atveseļošanās ir primārais. Bet sports man ir iedevis pamatīgu disciplinētību un neatlaidību. Ar tieši tādu pašu disciplinētību un neatlaidību, ar kādu sportoju, es arī atveseļojos. Sportošana ļoti palīdz manā atveseļošanās ceļā. Piebildīšu, ka iepriekš nekad dzīvē neesmu sportojusi. Bērnībā spēlēju klavieres. Tāpēc viss, ko esmu sasniegusi, ir bijis no nulles. Mana ģenētika nav izteikti labvēlīga skriešanai, bet man ir raksturs un es esmu cīnītāja. Neesmu elites skrējēja, bet neesmu arī pēdējā. Skriešana man ir iemācījusi to, ka, neskatoties uz milzīgo treniņu apjomu, es nekad nesasniegšu rezultātus, kādi ir tiem, kuri regulāri ieņem kādu no pjedestāla pakāpieniem. Ne tāpēc, ka es trenētos mazāk, nepareizāk, bet gan tāpēc, ka tā vienkārši ir. Tāpat kā ar atveseļošanos. Tas, ka nelietoju alkoholu, nenozīmē, ka es tagad kļūšu par biznesmeni, uzņēmumu vadītāju, vai slavenību. Es nebiju biznesmene, uzņēmumu vadītāja vai slavenība pirms dzeršanas, nebiju dzeršanas laikā, un tas, vai skaidrībā būšu vai nebūšu, vispār nav manā ziņā. Taču skaidrības sākumā es domāju, ka par katru skaidrā nodzīvotu dienu man pienākas atzinība, sarkanais paklājs, un ziedi (kā minimums). 

Sportā man nepienākas nekas. Viss sasniegtais ir sūri un grūti nopelnīts ar Dieva žēlastību. Lielāko prieku man sagādā ikdienas treniņu process. Sacensības man joprojām ir milzīgs izaicinājums, jo es ļoti uztraucos. Ja esmu finišējusi priecīga, smaidīga un bez traumām, tad esmu patiesi laimīga. Bet sportošana, tieši tāpat kā atveseļošanās, nav tikai ceļš augšup. Ir kritumi un ir kāpumi. Tas, ka man tagad ir treneris, labi apavi, zināšanas, mani nepasargā no traumām. Nav garantiju, ka tikšu līdz startam (skrējējiem ir tāds teiciens – trenējies tā, lai tiktu līdz startam, un skrien tā, lai tiktu līdz finišam). Man ir bijušas traumas. Un nopietnas. Esmu raudājusi, dusmojusies uz Dievu, bet nevienu brīdi neesmu apsvērusi domu – vairs neskriet. Tieši tas pats ir ar atveseļošanās procesu – tas, ka eju uz sapulcēm, sponsorēju, kalpoju, dalos negarantē, ka man nebūs sliktas dienas. Tas arī negarantē, ka nenoraušos. Bet es nekad neesmu domājusi vairs neiet uz AA un nedarīt programmu. Un atkārtošos – šīs domas ir Dieva dāvana. Tās nav manas domas. Patieso vēlēšanos nedzert un skriet man dod Dievs. 

Būs traumas, būs sliktās dienas skaidrībā, bet tas viss pāriet. Un, jo labāki pamati, jo atlabšanas laiks ir ātrāks. Manuprāt, galvenais ir neapstāties un turpināt darīt. Bet ne vienatnē. Vienatnē nekas nesanāks. Daloties ar savu pieredzi, varu teikt, ka var jau trenēties pats, sastādīt sev grafikus, skriet pēc sajūtam u. tml., bet man tas nestrādā. Man nekad nav bijis tik labi, kā tad, kad man ir treneris. Un vienalga, ik pa laikam mana slimā galva man čukst: “Tu visu zini … nekas sarežģīts … labā … kreisā … un tā 100+ km.” Es pazīstu to balsi, tā man gadiem teica: “Turpini mācīties dzert, tu vienkārši to dari nepareizi, jo citiem sanāk, bet tev ne; Nedzer pirmdienās, dzer pēc pulksten 12 u.t.t.”  Paldies, bet, esot skaidrā, es varu izvēlēties tajos murgos vairs neieklausīties un neuztvert to kā patiesību. 

Arī atveseļoties es nevaru vienatnē, lai gan zinu mehānismu. Tas vienkārši nestrādā. Man ir nepieciešams sponsors un ceļabiedri. 

Man nav argumentu, lai es neizpildītu treniņu vai neaizietu uz sapulci. Nopietna saslimšana, prombūtne – tas ir attaisnojums, bet negribēšana gan nav. Neskatoties uz tehnoloģijām, es ar roku rakstu sporta dienasgrāmatu, un gadā maksimums četri treniņi ir neizpildīti negribēšanas dēļ.  Jo es zinu, ka, ja neskriešu, nevarēšu piedalīties sacensībās, jo es fiziski nespēšu noskriet tos 100+ kilometrus.  Atveseļošanās procesā es zinu – ja neiešu uz sapulcēm, nesponsorēšu, nekalpošu un nepielietošu Divpadsmit soļu principus visās dzīves jomās, es aizpeldēšu prom no programmas, un tas būs beigu sākums. Darot rezultāti ir neizbēgami, bet tie var nebūt tādi, kādus mēs tos iedomājamies. Varbūt jūs teiksiet – ja jau nevar tikt uz pjedestāla, kāda vispār jēga skriet, bet pjedestāls nekad nav bijis mans mērķis. Es apzinos, ka es tur tikt nevaru. Un vispār – ir tikai 3 vietas, bet sacensībās startē ap 150 cilvēkiem. Tātad, ja skrietu tikai tie, kas grib pjedestālu, tad maksimums būtu 10 – 15 dalībnieku. 

Man ir sīki mērķīši. Es nekļūšu ātrāka, jo palieku vecāka, toties esmu daudz izturīgāka kā jebkad. Un man ir tik interesanti, kas mani vēl sagaida sportā! Baudu man doto iespēju skriet un rezultātus atstāju Dieva ziņā.  Tikai tagad apzinos, cik daudz dāvanu man ir dotas skaidrībā. Mani pārņem milzīga pateicība Dievam, ka varu sevi saukt par sportisti. Teorētiski es neesmu profesionāls sportists, kuram maksā algu, bet pēc visiem reglamentiem, man tomēr ir šī kvalifikācija, jo es piedalos sertificētās sacensībās un man ir “indeksi”.  Treniņu process ir tāds pats kā profesionāļiem, tikai starp treniņiem es neguļu diendusu, bet gan strādāju algotu  pilna laika darbu. Ikrīta treniņš man dod prieku un enerģiju. Kad ir tumšie rīti, gāž lietus, ārā ir auksts, nav jau tā, ka es nespēju sagaidīt, kad salīšu un nosalšu, tomēr nekad neesmu jutusies slikti pēc treniņa. Reizēm rīti ir bijuši emocionāli briesmīgi, esmu skrējusi un raudājusi, bet, atgriežoties mājās, vienmēr ir labāk. Tieši tāpat es varu aiziet uz sapulci, juzdamies nelaimīga un nomākta, bet, iznākot no sapulces, vienmēr jūtos labāk. 

Un kāda morāle? Darīt. Kaut nedaudz, bet darīt. Darīt tik, cik es varu šodien, darīt kopā ar citiem. Darīt, neuzdodot sev eksistenciālus jautājumus un nerisinot pasaules mēroga problēmas. Darbībā ir dzīvība. 

Ivita

Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.