Dzeršanas dēļ ceļošana no viņa dzīves pazuda. Skaidrībā viņš ceļo uz vietām, par kurām pat neuzdrīkstējās sapņot.
Laikam jau esmu piedzimis ar nelielu ceļotāja gēnu. Varbūt tādēļ, ka tēvs bija jūrnieks. Bērnībā ar milzīgu interesi klausījos tēva stāstos par tālām zemēm. Vienmēr skatījos raidījumus un filmas par ceļojumiem, cik nu tas padomju laikos bija iespējams. Bieži braucām klases ekskursijās (paveicās ar klases audzinātājām).
Kad sāku lietot alkoholu, ceļotprieks nekur nepazuda. Braucu ekskursijās, devos atbalstīt Vefiņa basketbolistus uz citām PSRS pilsētām. Pamazām alkohols iekrāsoja ceļojumus pavisam citos toņos. Ceļojums kļuva par interjera un dekorāciju nomaiņu kārtējai dzeršanai. Piemēram, darba ekskursijā uz Baku visas četras dienas nodzēru, neizejot no viesnīcas. Grimstot alkohola purvā, ceļojumi pamazām pazuda. Palika tikai alkohols.
Uzsākot skaidrību, par ceļošanu varēju tikai sapņot, jo nebija nekā. Viss bija nodzerts. To, kā Dievs sakārtoja manu atgriešanos pie ceļošanas, uzskatu par brīnumu. Tajā laikā biju nepilnus divus gadus skaidrā, tikko dabūjis darbu. Pirms sapulces pie manis pienāca toreizējais AA Dienesta vadītājs, aplika roku ap plecu un teica: “Mums ir vajadzīgs kāds, kas runā vāciski. Tev būs jābrauc uz Vāciju, uz vāciski runājošo valstu AA Dienesta konferenci kā novērotājam. Viss tiek apmaksāts.” Emociju gammu, ko toreiz izjutu, grūti aprakstīt – no liela prieka līdz bailēm un pilnīgam noliegumam. Aizbraucu. Arī nākošajā gadā. Grandiozs piedzīvojums un milzīga pieredze, bet tas jau ir cits stāsts. Bija vēl brauciens drošā vidē ar AA biedriem uz Vācijas AA 50 gadu jubileju. Tad sadūšojos izkāpt no komforta zonas un ceļot tūristu grupās, vēlāk arī individuāli.
Pamazām ceļojumi, to meklēšana, izvēle, plānošana, pārrunāšana ar domubiedriem kļuva par ievērojamu manas dzīves daļu. Vairs nepietiek ar vienu ceļojumu gadā. Tikai jāštuko, kā iekļauties finanšu un atvaļinājumu rāmjos. Vai tā ir atkarība? Nezinu, varbūt…, bet rītos, kad negribas iet uz darbu, saku sev – nebūs darba, nebūs ceļojumu.
AA sapulcēs ik pa brīdim tiek runāts par ceļošanu skaidrā un ar to saistītiem zemūdens akmeņiem. Padalīšos ar vienīgo reizi, kad ceļojuma laikā biju ļoti tuvu norāvienam. Tas bija ceļojums uz Franciju. Biju septiņus gadus skaidrā. Programmā bija Konjakas reģions ar rūpnīcas apmeklējumu. No iepriekšējā vakara sāku sevi pārliecināt, ka nekas nenotiks, ja degustācijā paņemšu savu mēriņu. Tā taču nebūs dzeršana, tā būs ekskursijas sastāvdaļa. Izdevās sevi pārliecināt. Viltīgais alkohols!!! Paldies Dievam, ka šis plāns nerealizējās – Viņš īstajā brīdī atsauca atmiņā vārdus no sarunas ar vienu brāli par līdzīgu gadījumu. Tas bija zibens spēriens. Momentā biju laukā. Uzreiz sapratu, no kādām ziepēm esmu izvairījies.
Šo rakstu sāku dienā, kad aprit 26 gadi, kopš nelietoju alkoholu. Tikai pateicoties AA un skaidrībai, esmu bijis vietās, par kurām kādreiz pat sapņot neuzdrošinājos. Jātic brīnumiem un tie notiks!
Pateicībā –
Andris
Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.