Šis biedrs uz AA atnāca jau sen, bet viņa ceļš uz vairāku gadu skaidrību bija garš.
Dzeršanas sākums – 17 gadi. Pēdējie kursi tehnikumā – dzeršana bez paģirām un atmiņas zudumiem, bet jau apdraudējums sev un apkārtējiem. Gadījums Jūrmalā ar kursabiedriem. Pēc alus bāra apmeklējuma nostaigāju pa vairāku automašīnu jumtiem. Sekas – cietu nedaudz, fiziski un materiāli.
19 gadi, augstskola. Alkohola lietošana līdz pilnam reibumam pie jebkuras iespējas, nebaidoties no nekādām sekām. Atskaitos universitātē fakultātes rektoram par vēstulēm no atskurbtuvēm. Administratīvā lieta par sīko huligānismu dzērumā. Dienas nodaļā vairs nevarēju pamācīties. Nomainīju vienas universitātes dienas nodaļu pret citas universitātes vakara nodaļu. Vieglāk mācīties, vairāk brīva laika un iespēju strādāt. Mācību laikā daudz dzēru un nomainīju daudz darbu – gāju jūrā par motoristu, oficiants restorānā, apdrošināšanas aģents, kurinātājs utt.
Ap 23 gadiem meklēju jau palīdzību, aizgāju kodēties pēc ieteikuma. (Radinieks, kurš ieteica, pats joprojām nelieto.) Mani kods atturēja uz pāris nedēļām.
25 gadi – arvien biežāk dzeršana beidzas ar atmiņas zudumiem, uz kārtējo svarīgo darba interviju ierados iereibis. Brīnums, viņi deva man otru iespēju, ļāva nākošajā dienā atkal ierasties un skaidrā.
27 gadi. Tajā darbavietā pēc kārtējā brīdinājuma tika dota pēdējā iespēja mainīties. Pieteicos rehabilitācijas programmai. Tajā laikā biju sasniedzis visaugstāko alkohola apsēstības punktu, halucināciju, bezfilmu murgā. Mana pirmā pieredze ar AA – maza grupa Strēlnieku ielas pagrabā. Sajutu piederību, kaut kas mani uzrunāja. Neuzbāzīgums un tajā pašā laikā ieinteresētība par mani. Apmēram pēc pāris mēnešiem grupa pārstāja darboties, bet nu jau biju pietiekami drošs un gāju uz lielāku grupu, kura man pēc tam arī palika par mājas grupu.
Sadraudzībā tajā laikā iepazinu daudz jaunu cilvēku, ar kuriem kopā pavadīju daudz brīvā laika. Brīvdienās spēlējām bumbu, cepām gaļu utt. Atzīmējot viena mēneša skaidrību, nespēju noticēt – tas man bija pēdējo gadu skaidrības rekords. Turpināju iet uz sapulcēm, dzīve kārtojās neticami ātri visās jomās. Toreiz distancējos no visa, kur pieminēja Dievu (Augstāko Spēku), soļus arī nesadzirdēju. Tas viss – priekš citiem, ja kādam palīdz, labi, mani neinteresē.
Apmēram pēc gada sāka likties, ka visu zinu, ka sarunas ir vienas un tās pašas. Sāku iet tikai uz sapulces pusi vai pat tikai uz pārtraukumu, parunāties. Sāku attālināties no grupas un AA sadraudzības. Kalpošana par čaiņiku (krūzīšu mazgātāju) pieturēja mani grupā vēl uz dažiem mēnešiem. Pēc tam norāviens. Laikam biju jau nobriedis dzeršanai, bet pats to nesaredzēju. Sapulcē pirms norāviena lepni paziņoju, ka nezinu, kam jānotiek, lai es sāktu dzert.
Tajā piektdienas vakarā bija skolas lielais salidojums. Atmiņas no skolas saistījās tikai ar bezrūpību un jautrību. Daži klasesbiedri piedzērās, es gribēju būt ar viņiem un ap pulksten trijiem naktī, kad pasākums jau gāja uz beigām, mēģināju pievienoties. Mana vecā uzvedība, domāšana un pat runas veids atgriezās (it kā nebūtu bijis skaidrības gada).
Atcerējos vecbiedra reiz teikto – glabā savu pirmo skaidrību!
Aizvien retāk apmeklēju AA sapulces, kamēr pārstāju pavisam. Skaidrības laikā bija iesākts daudz labu lietu, nodibināta ģimene, meita, gaidījām jau otro bērnu, labs darbs ar iespēju paralēli nodarboties ar savu biznesu. Kad atsāku lietot alkoholu, sākumā dzīvoju, strādāju, rūpējos par ģimeni, tikos ar draugiem, atpūtos, bet fonā – alkohola lietošana. Vienā brīdī viss sagriezās otrādi, alkohols bija priekšplānā (ilgi to sev noliedzu), bet viss cits – pēc tam. Nevarēju atļauties tā turpināt, bet apstāties arī nevarēju. Pēc kāda laika jau redzēju sekas mājās, darbā un attiecībās ar citiem cilvēkiem. Degradācija, pie dzeršanas klāt nāca azartspēles, sākumā kā ērta vieta, kur var drošā vidē piedzerties, pēc kāda laika kā jauna atkarība. Šūpoles – iedzeru, zūd kontrole, eju spēlēt, nospēlējos ir slikti, morālās paģiras, jādzer! Bija vairāki nesekmīgi mēģinājumi atgriezties AA, apmeklēju dažas sapulces, grupu jubilejas, pirtis, bet neaizķēros. Mēģināju apstāties arī ar citām metodēm – narkologi, psihologi, dziednieki, kodētāji, daudz reižu pabiju populārā ārstniecības iestādē utt. Skaidrības laiks nebija garāks par mēnesi.
42 gadi. Samilzis neatrisināto lietu kalns, kuru pats negribu redzēt. Sevi redzu kā greizajā spogulī, viss ir normāli – ir ģimene, darbs, nauda. Kā milzis uz māla kājām, interese par dzīvi ļoti minimāla, ieguldu minimālas pūles, lai kaut ko saglābtu, ir tomēr nedaudz bail pazaudēt šo stāvokli. Inerce velk uz leju. Reiz pamodos slimnīcā pieslēgts pie sistēmām, vēlāk uzzināju savu promiļu skaitli – 5,3. Darbā atkal pēdējais brīdinājums (uzņēmuma vadītājs, kuram uzticējos, novērtēja, ka mana gala stacija ir ar bomžiem sētmalē), sieva prasa šķiršanos, paša uzņēmumā vairs neko nekontrolēju, esmu tur kā piektais ritenis. Ar motivāciju nepazaudēt darbu uz 28 dienām iegāju rehabilitācijas programmā. Tur lika padarbināt prātu un paskatīties uz daudzām lietām, ko pats negribēju cilāt. Bija iespējas dažādot ikdienu, apmeklējot AA sapulces, kas notika iestādes telpās, tas bija noderīgi. Piedzēros uzreiz, iznākot no rehabilitācijas iestādes, dzēru viesnīcā, sākumā ar kolēģi no rehabilitācijas grupas, tad viens pats.
Sapratu, ka jāturas pie AA sadraudzības, jāiet uz sapulcēm, ja gribu saglābt, kas vēl ir palicis, un palikt ar ģimeni. Apmeklēju sapulces daudz, dažādas un bieži. Klausījos runātājos, centos būt godīgs pret sevi un citiem. Mēģināju uzticēt dzīvi Dievam, meklēju, kur viņš ir. Sāku apmeklēt kristīgo sadraudzību, arī daudz, bieži un dažādas draudzes. Pēc kāda laika atradu savu AA mājas grupu un savu draudzi. Izmantoju privilēģiju, ko dod piederība AA, iespējas iesaistīties un kalpot. Ceļš uz skaidrību nebija ātrs un viegls kā manā pirmajā reizē pirms gandrīz divdesmit gadiem. Apmēram piecus gadus ejot uz sapulcēm, rāvos ik pa dažiem mēnešiem, dzēru parasti no trīs līdz piecām dienām, tad parasti caur slimnīcu atpakaļ dzīvē. Mazliet sajutos, ka spēlēju krievu ruleti, nekad droši nezināju, vai spēšu atgriezties pēc norāviena. Bija reizes, kad sāku sevi pārliecināt, ka AA nav mans ceļš. Paldies Dievam, ka AA sadraudzībā iepazinu cilvēkus, kas iedrošināja un atbalstīja.
2018. gada nogalē pēc kārtējā četru dienu plosta pamodos tukšā mājā, visi bija aizbraukuši. Negribu palikt viens, iekšēja trauksme, vai piedos arī šoreiz. Piedeva, toreiz nolēmu nebraukt uz slimnīcu, bet atiet mājās. Pirmie skaidrības mēneši, it kā viss tas pats un tomēr citādāk. Sakrita laiks, kad bija iespējas vairāk kalpot AA un savā draudzē. Atkal biežāk sāku apmeklēt sapulces. Vairāk lūdzos un pateicos Dievam par visu. Dvēseles mieru meklēju un atradu pie Dieva, savā ģimenē, AA sadraudzībā. Gāja mēneši, tieksme uz alkoholu un arī azartspēlēm pazuda. Pēc pusotra gada skaidrībā saņēmu vēl vienu lielu Dieva dāvanu – ģimenē ienāca dēls. Izjūtu lielu pateicību par savu skaidrību. Dāvana, kas man dota par brīvu, man ir dārga.
Jaunā dzīve bez alkohola nu jau trīs gadus ar astīti ir kaut kas jauns un interesants, iepriekš nebijis piedzīvojums, ko vēlos izbaudīt kopā ar saviem tuvajiem un svarīgajiem cilvēkiem.
Kaspars