AA grāmatu viņam parādīja narkologs, kurš pēc tās dzīvoja, pats nebūdams alkoholiķis.
Piedzimu un joprojām esmu rīdzinieks. Vecāki regulāri, visas vasaras, īrēja bēniņus vecā mājā Vidzemes jūrmalas meža malā, tāpēc jūtos kā dabas bērns, kuram mīļš arī Rīgas bruģis. Bērnība man asociējas ar sauli, mežu un jūru. Alkohols ģimenē bija tikai svētkos. Vecākiem bija daudz draugu un svinēšana nebija vien ēšana pie galda, bet arī dziedāšana, nereti, ģitāras pavadījumā. Daudz nē, bet bija gadījumi, kad kāds sadzērās pār mēru. Vārdu sakot, dzīvoju vidē, kur alkoholam nebija lielas ietekmes, un es vairāk redzēju tā lietošanas saulainās, nevis ēnas puses.
Kad man bija gadi divpadsmit, pirmo reizi attiecībā uz alkoholu manī ieskanējās trauksmes zvans. Vasarā strādājām ar jaunāko brāli kolhozā. Pelnīju naudu velosipēdam, brālis – magnetofonam. Bijām brigādē dažāda vecuma bērni. Vienam bija sešpadsmit, un reiz viņš pusdienas pārtraukumā piedāvāja lētu saldo vīnu. Ar neizbēgama grēka sajūtu ieņēmu malku. Manī ielija svētlaime, kam sekoja tālas nākotnes nelaimes nojausma. Iespējams, ka ievibrējās kāda senča atkarības gēns. Ko līdzīgu sajutu, kad man pašam jau bija sešpadsmit un es no sirds biju aizrāvies ar sportu. Biju nometnē, treniņi no rīta līdz vakaram. Līgo vakars. Mani biedri sastiķējuši pa trim, bet viens saslima, un pārējie divi mani pierunāja viņu aizvietot. Neko daudz jau neiedzēru, bet patīkamais karstums pa visu ķermeni un spožās domas galvā manī atkal viesa nemieru, ka tas ir kaut kas fatāls un neizbēgams, reizē baudpilns un gremdējošs. Tāpat kā pirmo reizi, es šo sajūtu aizgaiņāju līdz reizei, kad būšu “pieaudzis”.
Līdz pat vidusskolas pēdējai klasei man pirmajā vietā bija sports ar diviem trim treniņiem dienā. Man bija gaiša galva, mājas darbiem pietika ar vēlu vakaru vai agru rītu. Piedalījos matemātikas olimpiādēs, čempions nebiju, bet labas vietas gadījās ieņemt. Šad tad bija mājas ballītes ar skolas biedriem, tās notika piektdienās, bet es alkoholu nelietoju, jo sestdienās man parasti bija sacensības.
Pienāca vasara pirms pēdējā skolas gada. Pārtrenējos. Tas nozīmē, ka uz kādu brīdi esi zaudējis interesi par sportu, zaudējis ticību sev utt. Šo brīdi, kuru būtu varējis arī cienīgi pārdzīvot, izmantoju steidzīga lēmuma pieņemšanai. Vājuma uzplūdā nolēmu pamest sportu, jo tas prasīja disciplīnu un atteikšanos no pasaulīgajiem priekiem, kurus jau bija uzsākuši baudīt mani draugi. Ar skubu lēmu viņiem piebiedroties.
Diena pirms 1. septembra. Man astoņpadsmit gadi paliks novembrī. Esmu brīvs kā putns, jo iepriekšējos gadus visu brīvo laiku aizņēma sports. Es jau zinu, ka pievienošos kolektīvam, kurā dejo mani draugi. Dzīve ir skaista, un es beidzot drīkstu ar saviem diviem labākajiem čomiem pasēdēt pie pudeles. Neatceros, kā jutos pēc pirmās glāzes, bet pēc pēdējās nejutu neko. Kā no malas vēroju, ka mani paņem līdzi uz bāru, kur arī nevēlējos neko, ka mani aizved uz kino, kur saldi iemigu, ka mani aizved atpakaļ pie drauga mājās, kur izdarīju secinājumus – jāsāk trenēties alkohola lietošanā. Sākumā trenējos tikai brīvdienās. Ķermenis pretojās, vēmu pirmos divus mēnešus. Beidzot pieradu un varēju slodzi palielināt līdz dažām reizēm nedēļā. Pēdējā vidusskolas gadā mācīties īpaši nevajadzēja, jo bija ielikti labi pamati. Varēju mierīgi nodoties dejošanai, koncertiem, kuriem sekoja banketi, kāršu spēlei līdz rīta gaismai, diskotēkām, dirnēšanai kafejnīcā. Spoža dzīve alkohola pavadībā. Tajā gadā vēl bija daži sīkumi. Pļauka no deju partneres par iereibušo stāvokli mēģinājuma laikā, aizmigšana pirmajā solā pirmās stundas laikā, palodžu novemšana kaimiņiem, sākot ar ceturto un beidzot ar pirmo stāvu, briļļu pazaudēšana kautiņa laikā pēc koncerta, aizmigšana tualetē diskotēkas laikā, vēl dažas epizodes ar briļļu zaudēšanu dzērumā, kā arī nepubliskojamiem nodarījumiem.
Augstskolā iestājos viegli un ar paģirām, jo alkohols bija kļuvis jau gandrīz par ikdienu. Iedzeršana un dzeršana vēl arvien sagādāja prieku arī turpmāko mācīšanās laiku, jo maksa par sekām likās adekvāta nepārvaramās tieksmes apmierināšanai. Samīlējos, apprecējos, iedzīvojos divos lieliskos bērnos. Sāku piestrādāt par naktssargu, un tā man bija otrā darba vieta līdz pat skaidrības iegūšanai. Pirmās lielākās dzeršanas sekas bija divi akadēmiskie gadi. Oficiālie iemesli, protams, bija citi: pārslodze, ģimenes uzturēšana, nelabvēlīgi dzīves apstākļi kopā ar sievasmāti, kas pēc ārsta atzinuma atstājuši iespaidu uz maniem nerviem. Strādāju rūpnīcā, ar elektrokāru pārvadāju detaļas, staipīju smagas kastes, pelnīju lielu naudu, bija brīva pieeja pie laba un ne tik laba spirta…. Rūpnīcā sastrādāju arī lietas, kuras nācās atlīdzināt jau skaidrībā. Mani aicināja mest pie malas augstskolu un nākt par brigadieri. Tomēr turpināju mācības. Pamanīju lielo atšķirību manā un kursabiedru dzeršanas stilā. Dzērām kopā un daudz. Ja no rīta bija grūti, es ņēmu brīvdienu un turpināju. Mani draugi arī ņēma brīvdienu, bet… aizgāja uz dažām lekcijām, kas bija svarīgas izvēlētajai specialitātei. Mācēja apstāties, es nemācēju. Fizikas pasniedzējs kādā manā paģirainā rīta norūca, ka mani vajadzētu aizsūtīt armijā, lai tur man ieliktu mugurkaulu, programmēšanas skolotājs izmeta mani no eksāmena, jo biju aizskāris viņa cieņu, ierazdamies totālā pālī, pēc augstskolas divu mēnešu obligātajās militārajās mācībās pirmajā vakara pārbaudē izkritu no ierindas ar seju pret asfaltu.
Mana pirmā darba vieta pēc augstskolas bija cienījams zinātniskais institūts. Vide, mans jaunā un perspektīvā speciālista statuss, kolēģi, kas nepazina alkohola pārmērību spožumu un postu, kā arī atturībnieks priekšnieks lika man jo īpaši norobežot darba dzīvi no personīgās. Tā man izdevās noslēpt savas īpašās attiecības ar alkoholu. Manai darba vietai bija sadarbība ar padomju saimniecību. Braucām palīdzēt dažādos lauku darbos. Vakarā arī iedzērām. Kādu rītu pamodos ap pusdienlaiku, kolēģi nebija pamodinājuši un aizbraukuši vākt sienu, līdzatkarīgi man ļāvuši izgulēt dzērumu. Es pats to ilgi nespēju pārdzīvot, bet manu labo reputāciju tas neietekmēja. Manu gaišo tēlu nesabojāja pat uz darbu atsūtītā izziņa no atskurbtuves. Tas jau bija laiks, kad dzēru katru dienu. Gadījās rīti, kad, ejot uz darbu, bija bail iet pāri ielai, bet bija jāiet, jo slimības lapu ņemšanai jau arī eksistē kāds saprātīgs limits. Atnāca barikāžu laiks. Dīvaini, bet tas neilgais laiks pagāja sausā, jo nespēju iedomāties, ka notiktu kas nopietns, bet es būtu šmigā. Drīz pēc tam jau bruka visas Padomju Savienības struktūras, arī mans institūts. Paliku bez darba, man izmaksāja kompensāciju. Atradu jaunu darbu, kur bija jāierodas pēc trijiem mēnešiem. Šo laiku izmantoju lietderīgi, jo paguvu jau otro reizi nokļūt atskurbtuvē un izmeklēšanas izolatorā uz 10 dienām par pretošanos varas pārstāvim un čurāšanu sabiedriskā vietā.
Jaunajā darba vietā joprojām izdevās saglabāt laba darbinieka slavu, kaut gan bija pienācis mans melnākais dzeršanas periods, kas turpinājās vēl trīs gadus. Bija sākušas trīcēt rokas. Pusdienoju kopā ar kolēģiem. Vispirms atmetu zupas ēšanu, jo kļuva pārāk sarežģīti to iemānīt mutē. Pēc tam nepusdienoju vispār, jo nebija apetītes un ēšanas procedūra kļuva pārāk mokoša. Gadījās, ka nokļūt mājās kājām vai ar sabiedrisko transportu bija pārāk apkaunojoši un ņēmu taksometru. Pāris reizes kaimiņi zvanīja sievai, lai ielaiž mani dzīvoklī, jo saldi gulēju kāpņu telpā.
Vairs īsti nesapratu, kāpēc dzīvoju. Nekas nesagādāja interesi, viss bija pelēks, bezkaislīgs un nekas neliecināja, ka kaut kas varētu mainīties. Slīdēju bezdibenī un bija vienalga. Jau sen bija skaidrs, ka nekam nederu, raksturu esmu nodzēris, ne man kāds vairs tic, ne es pats sev. Ģimene novērsusies, draugi atmetuši ar roku manai glābšanai, kolēģiem arī mostas neskaidras bažas. Prāts to vairs nespēja izturēt, gluži vēl nesajuka, bet jumts sāka braukt prom no ieilgušā bezmiega un stāvokļa, kad nesapratu, vai tas dzērums vai paģiras. Attapos narkoloģiskās slimnīcas barakā, piesiets pie gultas, jo biju savākts stipri neadekvātā stāvoklī naktī uz ielas. Zemapziņa ziņoja, ka tas ir finišs. Melns caurums bez nekādas saprašanas par nākotni. Mokoša, tukša, pretīga tagadne. Narkologs ziņoja, ka torpēda man nepalīdzēs. Taču parādīja grāmatu ar AA programmu, pēc kuras dzīvojot, pats nebūdams alkoholiķis, un izteica varbūtību, ka man varētu palīdzēt blakus barakā esošā rehabilitācija, kas balstās šajā Divpadsmit soļu programmā. Manī bikli pamodās aiz skapja aizbirusi sēkliņa ar dzīvotgribu. Tā bija vienīgā iespēja izdzīvot, ko man piedāvāja, un es to pieņēmu.
Pirmā AA sapulce. Biju satriekts. Gaidīju dzīvē apmaldījušos, sašļukušus, nošņurkušus ļautiņus, līdzīgus man vai vēl skumjākus, bet satiku priecīgus cilvēkus ar laipnām, smaidošām acīm. Likās, ka viņi mani gaidījuši. Neko nejautāja, neko nepārmeta, visu jau ZINĀJA par mani. Līdz šim neviens, ieskaitot man vistuvākos, nebija mani sapratis – manu vientulību, bezcerību, nolemtību. Es sajutos starp savējiem kā atradis mājas. Savos trīsdesmit septiņos gados biju jau daudz ko mācījies, bet tagad ar visu savu būtību aptvēru, ka te varēšu beidzot iemācīties kaut ko būtisku, kaut ko eksistenciāli svarīgu, kaut ko, kas mani varētu atmodināt, ka varbūt tikšu klāt savam dzīves kodolam, kuru, dzerot un maldoties, neapzināti biju meklējis. Un nojausma, ka visu to dabūšu, ja varēšu noturēties skaidrā. Bet noturēties varēšu tikai, ja turēšos pie šiem cilvēkiem. Jo viņiem tas bija izdevies. Viņiem bija pieredze un prakse, nevis teorija. Neviens neteica: tev jānāk. Viņi teica: nāc, tu mums esi vajadzīgs.
Bērni sāka vest savus klases biedrus uz mājām. Izrādās agrāk viņiem bijis kauns…
Darbā iemācījos pateikt savas domas. Agrāk to neļāva pastāvīgā vainas sajūta.
Darbā iemācījos pateikt nē. Agrāk baidījos, ka man ierādīs manu vietu, bet izrādījās pretējais – ieguvu respektu un cieņu.
Parādījās jauni draugi. Pudeles brāļi atkrita paši par sevi.
Atsāku iet uz teātri. Biju pārtraucis, jo no manis pastāvīgi nesa.
Atsāku lasīt grāmatas. Biju pārtraucis, jo iereibušam acis neturējās pie burtiem.
Pazuda vājprātīgais klepus.
Atsāku nodarboties ar sportu.
Trula eksistēšana nomainījās ar dzīves izgaršošanu. Sākumā mana galvenā barība bija sapulces. Literatūras nebija. Vienīgā grāmata bija “Divpadsmit soļi un Divpadsmit tradīcijas”. Pēc mēneša skaidrības man par lielu pārsteigumu uzticēja kafijas galdu. Biju domājis, ka to nopelna ar lielāku skaidrību. Man šī uzticēšanās bija ļoti svarīga, sāka dīgt pašvērtības asns. Nākamais darbiņš tika piespēlēts rafinētāk, proti, uzruna sākās ar vārdiem “to pratīsi izdarīt tikai tu…” Tā pamazām sāku justies piederīgs AA, cilvēkiem, kuri man bija tik svarīgi.
Sākumā skaidrība bija kā plāns ledus, uz kura nedrīkst spert ne soli, tāpēc biju ļoti piesardzīgs, uzmanīgs. Trīs gadus neizlaidu nevienu savas grupas sapulci divas reizes nedēļā. Ievēroju visu, ko sniedza citu pieredze. Pielietoju, cik nu sapratu, programmas ieteikumus. Ledus kļuva stiprāks, kļuvu drošāks, sāku slidot, tātad sagaidāmi arī kritieni. Uzradās lepnība, pārākuma sajūta, viszinība: nu šitais jaunatnācējs ilgi nenoturēsies; cik var muldēt vienu un to pašu; kas par garlaicīgu sapulci; neviena prātīga runātāja; nu cik var gausties; nu cik var lielīties ar pareizo dzīvošanu; tā cita AA grupa nu gan nemāk noturēt sapulces, būtu pamācījušies no mums; man tie stāsti par dzeršanu jau apnikuši; man alkohols vairs absolūti neinteresē – varbūt pietiks uz šejieni vilkties? Sponsorēšana Latvijā vēl nebija ienākusi, taču katru otrdienu sapulcē lasījām un runājām par konkrētu soli vai tradīciju. Neskatoties uz to, ka soļi darbojas nevis no runāšanas, bet gan darīšanas, savu trūkumu, rakstura defektu identificēšanai tas derēja un izdevās sevi ātri nolikt pie vietas. Arī pildot dažādus pienākumus grupas vai visas sadraudzības ietvaros, ko pieņemts saukt man sākumā grūti pieņemamā vārdā par “kalpošanu”, nereti pieļāvu kļūdas. Tās radās gan no nezināšanas, gan pieredzes trūkuma, gan pārspīlēta ego dēļ. Esmu tikai pateicīgs par šīm iespējām kalpošanā, kas man ļāva nestāvēt malā, bet darbojoties atklāt gan savas stiprās, gan vājās puses.
Bija daudz jaunatklājumu, kas ļāva uz manu bezcerīgo stāvokli paskatīties pavisam citādāk un cerīgāk:
Alkoholisms ir slimība. Ne nolemtība, vājums vai izlaidība. Lieliski, tātad ir arī zāles un man tās piedāvā kā programmu, tobrīd gan mistisku un grūti pieņemamu.
Nedzert pirmo glāzi. Izrādās, ka man nav jāmācās, kā un kurā brīdī apstāties, bet necelt vispār.
Es neesmu viens. Kas par atvieglojumu!
Atzīt bezspēcību. To izdevās izdarīt tikai tāpēc, ka biju jau iedzinis sevi strupceļā. Balvā – necerēts, mistisks Augstāks Spēks, kas mani atbrīvoja no tieksmes.
Dzīvot šodienā. Cik tas bija atbrīvojoši! It sevišķi, kad bija jānorij ārsta verdikts – nedzert nekad!
Garīgi augt. Kas tas? Par ko ir runa?
Te nu dzīvē bija jāielaiž kas tāds, ko nebiju ne domājis, ne pieļāvis, ne sapratis, kas tas vispār ir. Drīzāk gan biju noliedzis un piedēvējis to vājiem ļaudīm. Bet atkal – biju iedzinis sevi stūrī un bija jāpieņem tas, ko man piedāvā. Pie tam, brīnumainā kārtā tas jau bija izpaudies gan noņemot tieksmi, gan manās sajūtās pēc sapulces, visiem kopā skaitot lūgsnu. Uzticēšanās un paļaušanās Augstākajam Spēkam nāca lēni. Daudz deva stāsti sapulcēs, jo saklausīju tajos sevi. Tas mani iedrošināja un ļāva būt pacietīgam. Vēlējos arvien tuvākas un dziļākas attiecības ar noslēpumaino Spēku, kas mani ieveda pilnīgi jaunā pasaulē ar pilnīgi citu vērtību skalu. Mana motivācija uzsākt darbu ar garīgo padomdevēju balstījās uz apņemšanos un cerību tuvoties savam Augstākajam Spēkam. Un tas vēl arvien mani iedvesmo. Pavisam loģisks bija arī nākamais solis, kas mani aizveda līdz meditācijai, lai mācītos klusumu, kurā ienākt Viņam, kuram cenšos nodot savu gribu.
Man joprojām mīļi mežs, jūra un saule. Manī vairs neievibrē trauksme par nākotni, jo laikam jau esmu “pieaudzis” un, ja ne savādāk, tad intuitīvi, kā solīts Lielajā grāmatā, varu risināt lietas, pilnībā paļaujoties uz sevi, saviem biedriem AA un savu Augstāko Spēku.
Arvīds, 27 gadus skaidrā
Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.