“Darbs ar sevi” un citi mīti
- zita290
- Jul 29
- 4 min read
Updated: Jul 31
Darbs ar sevi rada ilūziju, ka es kaut kur eju. Bet tā ir tukša gaita.

Kad mācījos piektajā klasē, audzinātāja ieviesa mēneša atzīmju lapiņas. Tas bija veids, kā informēt vecākus par bērnu sekmēm semestra laikā. Kādu piektdienu man izsniedza šādu lapiņu un piekodināja, ka tā būs pirmdien jāatgriež ar vecāku parakstu. Man ļoti negribējās to rādīt vecākiem, taču sapratu, ka nav izvēles. Tovakar, sagaidījis, kad vecāki jau bija atpūtušies pēc darba dienas, es uzmanīgi informēju viņus par nepieciešamību iepazīties un apstiprināt jauno dokumentu.
Biju pamatoti nobijies – manas atzīmes nebija spīdošas. Tās nebija traģiskas, taču vairākos priekšmetos biju saņēmis neapmierinošu vērtējumu. Bija loģiski, ka vecāki vēlējās dzirdēt paskaidrojumu. Neatceros, kā attaisnoju sliktās sekmes, taču kļuva acīmredzams, ka vecāki bija sarūgtināti. Saruna bija nepatīkama, man bija kauns, jutos vainīgs, solīju laboties.
Spilgti atceros, kā tovakar, liekoties gulēt, apsolīju sev vienu lietu: sākot ar nākamo pirmdienu, sākšu cītīgi mācīties, kļūšu rūpīgāks un atbildīgāks, laicīgi darīšu mājas darbus, pavadīšu vairāk laika pie grāmatām. Jā, no pirmdienas radikāli mainīšu savu pieeju ne tikai skolai, bet visai dzīvei!
Jaunā apņemšanās radīja atvieglojuma sajūtu, it kā es būtu atguvis kontroli pār situāciju. Par visu vairāk vēlējos valdīt pār sevi un nekad vairs nepiedzīvot šādus nepatīkamus brīžus. Varētu teikt, ka ar šo mirkli sākās mans apzinātais darbs ar sevi, ar ko nodarbojos visu apzināto mūžu. Centieni sevi disciplinēt, risināt savas problēmas, saņemties, beidzot pieaugt – citiem vārdiem, es sāku strādāt ar projektu vārdā “mana dzīve”.
Tas šķita absolūti loģiski, jo kurš gan cits varētu atbildēt par maniem panākumiem šajā pasaulē, ja ne es pats? Doma kaut kad un kaut kā tikt galā ar visām savām problēmām, iespējams, neapzināti kļuva par manas dzīves virzošo spēku. Pareizāk sakot, es pats centos būt par savas dzīves virzošo spēku, jo jau biju iemācījies, ka paļauties drīkstu tikai uz sevi, turklāt šo pārliecību regulāri nostiprināja apkārtējo cilvēku pamācības.
Diemžēl (bet varbūt pavisam likumsakarīgi) mans dzīves projekts ar gribasspēku priekšgalā cieta neveiksmi. Patiesībā, man bija lemts piedzīvot absolūtu fizisku, morālu un garīgu bankrotu. Es biju kļuvis par alkoholiķi – mana dzīve bija kļuvusi nevadāma. Trīsdesmit gadu vecumā attapos Anonīmo alkoholiķu sapulcē, lai gan tas noteikti neietilpa manos dzīves plānos. Es taču biju centies! Es taču biju tik ļoti strādājis ar sevi! Mani nodomi taču bija viscēlākie! Tad kāpēc esmu nodzēries un sēžu vienā telpā ar kaut kādiem dīvainiem ļaudīm, kuri runā par Dievu, mīlestību un mācīšanos dzīvot no jauna?
Domāju, nebūs pārspīlēts teikt, ka aicinājums strādāt ar sevi izskan gandrīz katrā AA sapulcē. Mani aicina strādāt ar soļiem, strādāt ar emocijām, strādāt ar saviem trūkumiem. Strādāt, strādāt, strādāt! Un manām ausīm šie izteikumi liekas loģiski, jo esmu ar to nodarbojies visu mūžu, tāpēc arī es pats sāku pievienoties šim strādnieku korim. Kurš gan cits, ja ne es pats, vai ne tā? Vai tad mamma nemācīja, ka panākumu pamatā ir smags darbs? Varbūt Dievs mani mīlēs vairāk par citiem, ja mans trūkumu saraksts būs garāks? Jo man vajag vairāk nekā citiem, jo nez kāpēc jūtos mazvērtīgāks par citiem. Ja es tikai iemācītos mīlēt sevi, pieņemt sevi, uzlabotu savu pašvērtējumu, varbūt es vairs nejustos kā pārpratums, kas šajā pasaulē ienācis kļūdas dēļ?
Un tā es strādāju, cītīgi un pašaizliedzīgi, gadiem ilgi. Bet nedz kāpēc nepamet sajūta, ka visi mani “sasniegumi” drīz vien zaudē vērtību un kļūst nederīgi. Jo vairāk strādāju, jo sliktāk jūtos. Kāpēc? Ko es daru nepareizi? Kur man vajadzētu vēl vairāk pastrādāt ar sevi?
Atbildi meklēdams, atgriezos turpat, kur vienmēr – pie Lielās grāmatas. Atkal un atkal pārlasot jau it kā labi zināmo tekstu, biju spiests uzdot sev jautājumu: “Vai nav tā, ka darbs ar sevi ir tas pats darbs ar ego?” Bet tikt galā ar ego es nevaru. Man ir papilnam morālas un filozofiskas pārliecības, taču es nevaru samazināt savu egocentrismu tikai ar saviem spēkiem, lai kā es vēlētos. Man ir vajadzīga Dieva palīdzība.
Darbs ar sevi rada ilūziju, ka es kaut kur eju. Bet tā ir tukša gaita. Tā ir darbošanās bez faktiskas darbības. Es palieku ieslodzīts sava ego cietumā, ticēdams, ka nodarbojos ar garīgu izaugsmi, aizmirsdams, ka šī nav pašpalīdzības programma. Jā, programma paredz darbu, gatavību un, kā esmu atklājis, visvairāk – pacietību. Taču problēmas rodas tad, kad jaucu līdzekli ar mērķi. Lielajā grāmatā nav nodaļas ar nosaukumu “Strādājot ar sevi”.
Esmu skaidrā desmit gadus, taču tā arī neesmu iemācījies menedžēt savu laiku, budžetēt savas finanses, disciplinēt emocijas, pārvaldīt iekšējos resursus. Jo tie nepieder man. Tas viss pieder Dievam, savukārt Viņš tos izsniedz man pēc Viņa ieskatiem un Viņam zināmā kārtībā. Dievs nav mans palīgs. Es esmu Viņa palīgs. Viņa kalpotājs, Viņa inteliģentais aģents, dēls, padotais. Man ir viss, kas man ir vajadzīgs, un, ja man šķiet, ka nav, tad man ir jāpārskata sava attieksme. Man ir nepieciešams jauns skatījums.
Tā vien šķiet, ka šos skaidrības gadus esmu pavadījis, rūpīgi un dažreiz sāpīgi atmācoties to, ko biju tik cītīgi mācījies pirmos trīsdesmit gadus. Vēl daudz darāmā, bet es mēģināšu mazāk strādāt ar sevi, bet vairāk ļaut Dievam demonstrēt caur mani to, ko Viņš var izdarīt.
“Anonīmajos alkoholiķos es saņemu visu, kas man ir vajadzīgs – un visu, kas man ir vajadzīgs, es saņemu. Un tad, kad saņemu to, kas man vajadzīgs, es neizbēgami atklāju, ka tas ir tieši tas, ko visu laiku esmu vēlējies.” (“Alcoholics Anonymous”, 4th edition, p. 552. Autora tulkojums no izdevuma angļu valodā.)
Andris K.
Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.
Comments