Ar sava Augstākā Spēka palīdzību viņa audzina bērnus un dzīvo skaidrā.
Ar vīru iepazinos, kad man aiz muguras bija jau trīsarpus gadi skaidras dzīves bez alkohola. Biju jau astoņus mēnešus viena pēc postošām attiecībām, kuras beidzās ar traģisku šķiršanos. Taču es zināju, ka pienāks diena, kad būšu gatava pamēģināt vēlreiz.
Es vienmēr esmu gribējusi savu ģimeni, bet tajā pašā laikā vienmēr biju kaut kādās neveselīgās attiecībās, kuras sākās nepareizi, ritēja ar drāmu un izbeidzās ar neko. Tagad varu pateikt, ka visas šīs attiecības bija neveselīgas, pirmkārt, tāpēc, ka mēs nebijām partneri, bet drīzāk – pudeles brāļi.
Pagāja astoņi mēneši kopš pēdējās sāpīgās šķiršanās, un es sajutu, ka šoreiz zinu, ko gribu. Es piereģistrējos iepazīšanās vietnē (man nebija ne jausmas, kur citur vēl varētu ar kādu iepazīties), ielādēju savas fotogrāfijas, uzrakstīju nedaudz par sevi. Kad mēs sākām sarakstīties, kļuva interesanti satikties. Visu šo laiku biju saziņā ar savu sponsori, lai nenonāktu nepatikšanās. Pēc trim randiņiem kļuva skaidrs, ka mēs patīkam viens otram. Tad mana sponsore ieteica neatlikt sarunu par alkoholismu uz ilgu laiku. Es uzdrīkstējos un pateicu: “Man tev kaut kas jāizstāsta. Man agrāk bija problēmas ar alkoholu, es nedzeru jau trīsarpus gadus, bet man jāiet uz sapulcēm. Gribēju tev to izstāstīt tagad, jo tā ir ļoti svarīga manas dzīves daļa un lai vēlāk nebūtu nepatīkamu pārsteigumu.” Jaunais cilvēks ļoti saprotoši reaģēja uz šādu atklātību, pat teica, ka tas ir labi un ka nenosoda. Godīgi sakot, es jutu lielu atvieglojumu, jo ne visi tik saprotoši reaģē uz alkoholismu.
Diezgan ātri mēs sākām dzīvot kopā. Mēs atklāti izrunājām bērnu tematu. Tā kā mēs abi tos gribējām, tad diezgan ātri uzzinājām, ka esmu stāvoklī. Šīs man bija gan priecīgas, gan biedējošas ziņas. Es pilnīgi nevarēju iedomāties, kā tikšu galā ar jauno mātes lomu, kā bērna piedzimšana ietekmēs manu skaidrību – vai varēšu apmeklēt tik daudz sapulču, cik man nepieciešams.
Kamēr biju stāvoklī, sapulces apmeklēju regulāri, man bija vairāki kalpošanas pienākumi un sponsorējamās. Izrādījās, ka deviņi mēneši – tā ir vesela dzīve. Ar šo laiku bija pietiekami, lai sevi sagatavotu gaidāmajam priecīgajam notikumam. Varu tikai teikt, ka es uztraucos velti, jo Dievs visu sakārtoja visbrīnišķīgākajā veidā.
Kad piedzima mans pirmais dēls, es diezgan ātri atguvos un sāku apmeklēt sapulces kopā ar viņu. Viņš bija ļoti mierīgs un netraucēja sapulces gaitu. Tajā pašā laikā es uzzināju par sapulcēm tiešsaistē. Man kā jaunajai māmiņai nevajadzēja nekur braukt, varēju ar austiņām ausīs darīt mājas darbus, tajā pašā laikā klausoties sapulci. Tolaik tas man ļoti palīdzēja.
Pagāja trīsarpus gadu, un mēs sākām domāt par otro bērnu. Es jau no pieredzes zināju, ka tikšu galā, tāpēc nesatraucos. Kad viņš piedzima, sāku retāk apmeklēt sapulces pat tiešsaistē, bet priekšplānā izvirzījās lūgšana un Desmitais līdz Divpadsmitais solis. Man tāpat ir sponsorējamās, regulāri sazvanos ar mūsējiem, kaut gan uz sapulcēm tieku ne tik bieži. Dievs, kā es viņu saprotu, ir manā dzīvē, un viņš palīdz man tikt galā ar visu, ko daru.
Noslēgumā varu teikt, ka esmu priecīga, ka mani bērni piedzima tieši skaidrībā, jo diez vai es būtu kaut uz pusi tik mīloša māte, kāda ir maniem bērniem šodien.
Anastasija