Pieņemšana, miers, pacietība un pateicība... vecbiedrs dalās par lūgšanu un meditācijas dāvanām.
AA pamatvērtība ir godīgums, tāpēc sākšu ar jautājumu, kāpēc es uzskatu, ka esmu kvalificēts dalīties pārdomās par meditāciju. Vienkāršā patiesība ir tāda, ka mans ikdienas mēģinājums meditēt visdrīzāk kādā brīdī pārvērtīsies snaudas svētkos, kurus apturēs tikai taimeris, kas manā viedtālrunī iestatīts uz 20 minūtēm. Sauciet to par narkolepsiju vai vienkārši par vecumu, bet snaudiens mani sagaida biežāk nekā nirvāna.
Bet, iespējams, tieši tas ir galvenais. Meditācija, kā mēs to praktizējam AA, nav domāta nirvānai. Kombinācijā ar lūgšanos tā ir par mūsu apzinātās saskarsmes uzlabošanu ar Augstāko Spēku un lūgšanu tikai uzzināt Viņa gribu par mums un spēku to izpildīt, kā teikts Vienpadsmitajā solī.
Es pievērsos lūgšanai un meditācijai, nevis savu labo īpašību vadīts, bet gan nepieciešamības dēļ. Bailes, tostarp panikas lēkmes, kas iestājās, kad alkohola un citu vielu anestēzija bija noņemta, nospieda mani uz ceļiem. Apskaidrības mirklī es ieraudzīju divus atšķirīgus ceļus: vai nu iznīcinošā trauksme mani vedīs atpakaļ pie pudeles, vai arī es vērsīšos pie Dieva. Tā mana pirmā lūgšana nāca no pilnīga izmisuma: “Lūdzu, Dievs, neļauj man saplīst tūkstošos gabaliņos un nekad vairs nebūt saliktam atpakaļ kopā.” Es atkārtoju šo lūgšanu atkal un atkal. Tā sākās mana garīgā atmoda Dižajā Realitātē, kā mūsu līdzdibinātājs Bils V. rakstīja Lielajā grāmatā: “.. katrā vīrietī, sievietē un bērnā dziļi mīt Dieva ideja”. (“Anonīmie alkoholiķi”, 47. lpp.)
Es klausījos, kā AA biedri dalās savā pieredzē, spēkā un cerībās, un mans prāts atvērās jaunām iespējām. Neapzinātā pretestība, kas sakņojās reliģijas uzspiešanā bērnībā, mazinājās.
Nezinādams, vai pamest savu laulību, kurai biju nodarījis tik lielu postu, lūgšanā es nodevu to AS rokās. Tajā laikā sapulcēs es dzirdēju par iedomātu “plauktu”, uz kura mēs varam novietot šķietami neatrisināmas problēmas. Attiecībā uz savu laulību es no sirds sapratu, ka manas ierobežotās prāta spējas ir nepietiekamas, lai rastu risinājumu. Es biju gatavs savā nemākulīgajā veidā atlaist grožus un ļaut Dievam.
Bet tikai ar lūgšanām vien man nepietika. Kad biju gandrīz divus gadus skaidrā un izgājis pirmos deviņus soļus, kā tos tolaik sapratu, es pirmo reizi sajutu, ka esmu izsmēlis savas izaugsmes iespējas AA. Uz mani attiecās AA apzīmētāji “nemierīgs”, “aizkaitināts” un “neapmierināts” vakarā, kad piezvanīju savam sponsoram un viņš teica, ka ir pienācis laiks Vienpadsmitajam solim. Viņš lika man sēdēt krēslā ar taisnu muguru un piecas minūtes ieelpot un izelpot. Šajās piecās minūtēs notika brīnumaina pārvērtība. Uz šo īso brīdi diskomforts un izmisums pazuda. Šīs piecas minūtes bija kā atgriešanās atpakaļ pie sevis – pie manas iekšējās būtības. Kopš tā laika esmu sapratis, ka varu nedzert ar lūgšanu palīdzību, bet, lai es būtu patiešām skaidrā, man ir vajadzīga arī meditācija. Taču tā ir tikai mana personīgā pieredze.
Meditācijām kļūstot aizvien ilgākām, manī ienāca garīgā lepnība. “Paskatieties uz mani. Mans šakti spēks ir aktivizējies. Es esmu svētlaimes stāvoklī. Satori ir tepat aiz stūra. Man ir neskaitāmi sponsorējamie, it kā tie būtu tikai atzīmes manā sasniegumu sarakstā. Es esmu jaunākais svētais!” Ienāca lepnums un aizgāja pazemība... ja pazemība vispār kādreiz bija ieradusies. Pirmajos gados es biju pavirši paskrējis garām Sestajam un Septītajam solim. Laika gaitā šie divi soļi man kļuva arvien svarīgāki. Īpaša nozīme man ir Bila teicienam: “Sāpes vienmēr bija maksa par jauno dzīvi.” (“Divpadsmit soļi un divpadsmit tradīcijas”, 74. lpp.)
Mans skaidrības sākuma datums ir 1980. gada 16. februāris. Dienu pa dienai ir pagājuši 42 gadi nepārtrauktas skaidrības. AA darbojas! Man bija 32 gadi, kad sāku skaidrību. Tagad man ir 74. Kādreiz es biju kustīgs un sportisks, tagad staigāju ar spieķi un man ir vairākas medicīniskās problēmas. Telefons zvana retāk, un sponsorējamo kļūst mazāk.
Vecums un kovids ir likuši man biežāk izvēlēties virtuālās, nevis klātienes sapulces. Spēcīgā garīgā atmoda atveseļošanās sākumā, ar kuru nāca arī mana personīgā Mīlestības Dieva dāvana, ir radījusi klusu mērķa sajūtu. Pēc emocionālā jucekļa, ko piedzīvoju savos agrīnajos AA gados, ir iestājies patiess dvēseles miers un rimtums, un es jūtu, ka arvien vairāk dzīvoju saskaņā ar Apsolījumiem.
Bet ko tieši man sniedz meditācijas kombinācija ar lūgšanu, ko nesniedz lūgšana vien? Kāpēc es turpinu sēdēt kādu laiku, koncentrējoties uz elpu, tagad, kad svētlaimes sajūta vairs nerodas tik bieži? Lūk, ko es uzzināju.
“Bezspēcība – tā bija mūsu dilemma,” Bils V. rakstīja mūsu Lielajā grāmatā (“Anonīmie alkoholiķi”, 38. lpp.). Spēks, lai darītu ko? Pirmkārt, spēks atturēties no pirmās glāzītes. Mūs brīdina, ka “alkoholiķim zināmos brīžos nav efektīvas psihiskās aizsardzības pret pirmo glāzīti. (..) Šai aizsardzībai jānāk no Augstākā Spēka”. (Turpat, 37. lpp.) Cik reižu gadu gaitā esmu piedzīvojis, ka AA biedriem “ir gana labi”, lai varētu dzert? Manā pieredzē Vienpadsmitais solis stiprina mūsu garīgo aizsardzību pret alkoholu, veicinot modrību attiecībā uz “viltīgo ienaidnieku” un darbojas kā aizsargs pret pašapmierinātību. Šī iemesla dēļ lūgšanas un meditācija joprojām ir ārkārtīgi svarīgas, lai ik dienu iegūtu meklēto attālināšanos no aktīvā alkoholisma.
Kad nonācu AA, es biju nesavaldīgs cilvēks. Tāpat kā viens izdzertais dzēriens bija par daudz un tūkstoš dzērienu par maz, tāpat arī viens dusmīgs vārda bija par daudz un tūkstoš vārdu par maz. Lielajā grāmatā minētie postošo problēmu veidi mani labi raksturoja, īpaši: “.. mēs nemācējām kontrolēt sev raksturīgo emocionalitāti..” (“Anonīmie alkoholiķi”, 44. lpp.) Meditācija un lūgšanas man nodrošina pauzi starp impulsu un rīcību. “Pauzes poga”, kas bija mikroskopiski maza, kad biju jaunatnācējs, tagad kļūst arvien lielāka. Es kļūstu apzinātāks, mazāk refleksīvs. Es mācos atbildēt, nevis vienkārši reaģēt.
Vienpadsmitais solis iedarbina Devītā soļa apsolījumu: “Mēs intuitīvi zināsim, kā rīkoties situācijās, kuras agrāk mūs samulsināja.” (“Anonīmie alkoholiķi”, 72. lpp.) Arvien biežāk es jūtos vadīts no iekšienes.
Lūgšana un meditācija kopā ar Desmito soli ļauj man dzīvot tagadnē – būt tur, kur ir manas kājas.
Pieņemšanas dāvana man ir pieejamāka, kad esmu centrēts lūgšanās un meditācijā, ieskaitot pieņemšanu, ka lielākā dzīves daļa man ir aiz muguras nevis priekšā. Lūgšana un meditācija kļūst par sagatavošanos absolūtajai atlaišanai – šīs dzīves atlaišanai.
Lūgšana un meditācija veicina aizrautību ar AA. Vārds “entuziasms” brīvā tulkojumā nozīmē “dievs sevī”. Mēs kļūstam par gaismas bērniem. Bez meditācijas un lūgšanas es esmu atstāts ar saviem ierobežotajiem prāta resursiem, un pastāv risks, ka dzīve kļūs “sarūgtinoši vienmuļa”, kā rakstīja Bils V. Mēs arvien vairāk sākam izjust dzīvi kā iekšēju darbu. Meditācija un lūgšana ļauj man saskatīt tās dāvanas, kuras jau esmu saņēmis. Pateicība ieplūst daudz vieglāk. Tāpat kā automašīna nevar braukt bez degvielas, man ir nepieciešams AS, lai mainītu domas un attieksmi, ko šis solis izraisa kombinācijā ar pirmajiem desmit soļiem. Visbeidzot, garīgā atmoda, kas notiek pirmajos vienpadsmit soļos, izpaužas Divpadsmitajā solī. Mani sasniedz apziņa, ka mana izglābšanās balstās uz to, ka es sniedzu savu palīdzību alkoholiķim, kurš joprojām cieš. Atveseļošanās dāvana, ko esmu saņēmis, tiek vairota, ja cenšos nest šo vēsti. Laika gaitā man rodas iespēja nest sevis labāko versiju ne tikai AA dzīvē, bet arī dzīvē ārpus tās.
“Pasaules bibliotēkas un tempļi ir dārgumu krātuves visiem, kuri šo pieredzi meklē,” Bils V. rakstīja grāmatā “Divpadsmit soļi un divpadsmit tradīcijas” (95. lpp.). Un Lielajā grāmatā viņš apgalvoja: “Mūsu grāmata ir domāta tikai kā ieteikumi. Mēs saprotam, ka zinām vēl samērā maz.” (“Anonīmie alkoholiķi”, 139. lpp.)
Kā atgādinājumu tam, cik maz es personīgi zinu, nesen lasīju vjetnamiešu budistu mūka Thiķ Ņat Haņa darbus. Es vēl neesmu pilnībā pārvarējis bailes un šaubos, ka jebkad pārvarēšu. Mani var satraukt gan personiskas problēmas, gan vietējās, valsts un globālās krīzes. Cik mierinošs ir šī vispāratzītā garīgā līdera atgādinājums, ka elpot nozīmē dzīvot un ka dziļa elpošana, disciplinēta koncentrēšanās uz elpu – sēdus, guļus vai ejot – savieno ķermeni un prātu un atgriež mūs mūžīgajā tagadnē, rimtuma un dvēseles miera stāvoklī, kur AS noteikti vēlas, lai mēs visi nonākam, elpu pa elpai.
Deivids S., Ņujorka, Ņujorkas štats
Copyright © The AA Grapevine, Inc. (November, 2022). Reprinted with permission.
Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.
留言