Izsalkums

Lieliski pratu melot un manipulēt, lai neuzņemtos atbildību un padarītu sevi par upuri. Manā morālajā universā upurim bija papildu tiesības un attaisnojumi. 

Kopš bērnības mani vadīja izsalkums. Vēl nezināju, pēc kā ilgojos, un ilgus gadus meklēju, kur manas puķes zeļ. Nemācēju apstāties, jo nejutu sātu. Man nepietika. Mans nenobriedušais prāts bija apsēsts ar perfekciju, par kuru bieži fantazēju. Perfekto dzīvi, kas mani sagaidīs nākotnē. Pirmās klases liecībā klases audzinātāja par mani uzrakstīja: “Stipri pārdzīvo katru neveiksmi”. 

Ja man garšoja, tad ēdu līdz vemšanai. Ja man patika kāda dziesma, klausījos uz riņķi, līdz tā atkārtojās manā galvā, un ar to cēlos un gūlos. Vienatnē fantazēju par īsto mīlestību, kas noņems lāstus un pacels debesīs, kas sniegs baudu un apmierinājumu. Ilgi un laimīgi. Nespēju pieņemt, ka visam reiz jābeidzas. Vecmamma teica: “Pēc lieliem smiekliem, nāk liela raudāšana.” Ja no rīta smejies, tad vakarā raudāsi. Es secināju, lai nebūtu jāraud, ir jāturpina smieties. Lai nebūtu paģiru, ir jāturpina dzert.  Tomēr man neizdevās apmānīt pasaules kārtību, jo beigās vienmēr bija jāraud vai jāvemj. 

Apkārtējie cilvēki man novēlēja atrast savu vietu dzīvē, bet neteica, kur sākt tādu meklēt. Kustējos pa dzīvi kā amēba, kas reaģē uz kairinājumu – fizisku vai emocionālu. Neviena amēba gan nav tik ļoti apsēsta pati ar sevi. Mani aizrāva tikai daļa no pasaules – tā, kura mani mierināja, pārējā pasaules daļa bija neizprotama nepilnība manām smadzenēm. Gribēju piedalīties tikai tur, kur valdīja viegls gars, izlaidība, neaizskarama brīvība. Vēlējos dzīvot kā filmu un grāmatu varoņi. Mana mīļākā filma uzaugot bija “Mūlenrūža”. Ja neskaita fiksāciju pašai uz sevi, manas divas dedzinošākās apmātības ir mīlestība un nāve. 

Esmu iepazinusies ar savas psihes tumšo daļu; es nesāju sirsnīgas būtnes masku, kaut aiz tās mana prāta mikrobioms sastāvēja no domām, ka esmu nelabojami salauzta, negribēta, nemīlama, nespējīga un dumja. Lieliski pratu melot un manipulēt, lai neuzņemtos atbildību un padarītu sevi par upuri. Manā morālajā universā upurim bija papildu tiesības un attaisnojumi. Ja mani pamanīja un paslavēja, tad vairs nespēju strādāt ar pilnu atdevi un jutu tieksmi slēpties. Saņēmusi atzinību, to aizrautīgi apšaubīju, noniecinot sevi un citus. Negribēju censties, jo, ieguldot sevi un nesasniedzot perfekciju, nāktu rūgta vilšanās. Man bija alerģija no atbildības uzņemšanās, tāpēc vislielāko kaifu ķēru no izšļūkšanas sveikā, kā piemēram, ierasties nesagatavotai un atrast īsto mirkli vai veidu kā paspīdēt. Mani pastāvīgi māca bailes, ka mani atklās kā viltvārdi. Aiz reibuma varēju slēpties un attaisnoties. Jāatzīst, ka dzīvoju pastāvīgā trauksmē, jo nespēju uzticēties ne sev, ne citiem, ne pasaulei. Savās attiecībās ar citiem slēpos aiz humora un jutos apdraudēta, ja kāds izrādīja vēlēšanos pietuvoties manai iekšējai pasaulei. Centos radīt iespaidu, ka man ir potenciāls, kurš tūlīt realizēsies, tāpēc bieži vajadzēja mainīt dzīvesvietu un no jauna maldināt cilvēkus dažādās pasaules vietās. Es varēju piedāvāt savu ķermeni, kura man nemaz nebija žēl – tas simbolizēja dzīvību, kuru necienīju. Radu perversu mierinājumu, sāpinot sevi ar izdomātiem scenārijiem par nodevību, atraidījumu un pazemojumu. 

Neremdināma apsēstība ir alkoholisma slimības simptoms. Tukšums un trūkums ir tā dabiskā vide. Tieksme ir alkoholisms darbībā. Dvēsele izdzisa no acīm, turpināju dzert ar vēl lielāku apmātību, jo tukšums izpletās. Jo vairāk zaudēju, jo vairāk bija vietas tieksmei un manai slimībai. Bija robeža, kuru pārkāpu, pati nemanot, un aiz tās kļuva arvien grūtāk dzīvot. Lietošana kļuva par aizvietotāju dzīvošanai. Nevēlējos pieņemt, ka katra diena nav svētku diena, ka pasaulē valda mērenība, ka augļi ir jāgaida (ēdu ogas un ābolus zaļus, jo nevarēju sagaidīt), bet man visu vajadzēja šeit un tagad! Impulsu kontrole nebija mana stiprā puse. Redzu – ja man patīk – ņemu. Ūdens bija garlaicīgs, īpaši to nelietoju, ja vien uz paģirām, lai kļūtu vieglāk. 

Nespēja apstāties ir neremdināma apsēstība. Neturēju dziru, reti piedzīvoju mirkļus, kad spēju iedzert kā mani biedri. Dzira, savukārt, lietoja mani. Ja dzira gribēja kļūt par personu, tā varēja kļūt par mani, es tai neko neliedzu. Es to dēvēju par mīlestību. Īstu mīlestību. Tas, kā alkohols man lika justies, bija tuvākais mīlestībai, ko biju izjutusi. Pat ja man kāds piedāvātu mīlestību (kā notika), pēc tam, kad atklāju alkoholu, tā nelikās ticama, tai vairs nebija izredžu konkurēt ar Īsto mīlestību. Ķēniņš alkohols – rupjais tēviņš, kas sit tāpēc, ka mīl, un es tam ticēju. Noticēju, jo man bija vienalga, un tā bija tā mana mīlestība. Mirklis drošībā no sevis, no nežēlīgās pasaules, no trauksmes, no nespējas funkcionēt sabiedrībā, no garlaicības, no patiesības. Es tiecos pēc nejūtīguma un to arī sasniedzu, bet tas tika iegūts, jo manī bija pārāk daudz neatrisinātu, neizjustu emociju, pārāk maz nodzīvotu dienu skaidrā, un mana nervu sistēma atslēdzās. To sajūtu ir grūti aprakstīt, tas ir kā sapūt dzīvam. Bija atlikusi tikai bezjēdzība. Tagad saprotu, ka man bija klīniska depresija, bet toreiz domāju, ka man tikai vajag tādu jaudīgu stimulantu, un sāku lietot daudz ko vairumā, jo vielas bija zāles visām man zināmajām kaitēm. Stimulanti atļāva vairāk iedzert. 

Mani kārtējo reizi atlaida no darba. Es šiem cilvēkiem biju  sasolījusi daudz, jo man jau nebija ko zaudēt un man vajadzēja izdzīvot. Viņi uz mani paļāvās, bet jau pēc mēneša nevarēju izpildīt darba pienākumu – atvērt veikalu vienos dienā. Nebiju pat sazvanāma! Es biju autā. Jau vairākus mēnešus staigāju bez dvēseles, un tas kļuva nepanesami. Biju izpētījusi visādas metodes, nolēmu, ka vienkārši iebiedēšu sevi atpakaļ dzīvošanā, piesaucu īstu drāmu, kas mani atmodinās no miega vai aizsūtīs pie Dieva. Protams, dzēru no paša rīta, rakstīju blociņā savas naida un nežēlības pilnās pārdomas. Aizgāju uz saimniecības preču veikalu un iegādājos pāris noderīgas lietas sava plāna realizācijai. Par pēdējo naudu aizbraucu ar taksi uz jūrmalu. Pastaigājos, līdz atradu piemērotu vietu un veicu nežēlīgu rituālu. Pa ceļam man piezvanīja no kastinga aģentūras. Biju dabūjusi lomu, un man likās, ok, ja būšu dzīva, tad piekritīšu. Es cietu, izlikdamās, ka ar mani viss ir kārtībā; gāju uz lekcijām, pildīju uzdevumus, gāju uz darbu, gāju gulēt, cēlos, un tad to visu atkārtoju. Pēc rituāla es atmodos it kā ar jauniem spēkiem. Biju tik apsēsta ar sevi, ka man pat neienāca prātā meklēt palīdzību. 

Biju apmetusies pie vecākiem Pierīgā. Ar vilcienu braucu mājās, biju sevi iebiedējusi dzīvot un uzjautrinājos. Tikai pēc rituāla realizācijas pār mani nāca apgaismība, ka man vajadzētu apmeklēt terapeitu. Pēc filmēšanas, kur spēlēju medicīnas darbinieci, kura izdzēš cilvēkiem atmiņas, sākās pandēmija, un tā mani glāba no piedalīšanās dzīvē. Sākās pelnīts atpūtas periods.

Nedzēru, jo dzīvoju pie vecākiem. Atgriežoties skaidram prātam,  pāri gāzās neslāpēts ārprāts. Apmeklēju terapeitu, kurš bija tiešām labs, bet pēc pāris mēnešiem uzmetu, jo atkal aizdzēros. Kad dzēru, tad dzēru smagi. Pārvācos no vienas vietas uz otru, sabojāju vēl atlikušās attiecības ar draugiem.

Aizbraucu uz laukiem lasīt zemenes, lai atkal tiktu prom, un dzīvoju treilerī, sešu kvadrātmetru telpā ar vēl vienu meiteni, kurai patika iedzert. Pēc nedēļas sākām kopā dzert kaut kādā lauku pritonā. Mani atkal atlaida, ar pretīgumu noraudzījās, kā uzvedos un nevaru paiet. Pēc pāris nokostām dienām ar kaut kādiem pilnīgiem svešiniekiem dziļos Latvijas laukos atgriezos pilsētā. Turpināju atskurbt un dzert. Kādā naktī nolēmu šņabim pievienot stiprus centrālo nervu sistēmu nomācošus līdzekļus. Atmodos pēc divām dienām. Atkal biju šeit. Atkal saņēmos. Pieteicos brīvprātīgajam darbam Berlīnē. Tiku un aizbraucu. Likās – esmu izglābusies no bojāejas, bet tur mani gaidīja mans alkoholisms un lokdauns. Dzēru, pīpēju, spēlēju kārtis katru vakaru. Man bija kur dzīvot, man bija kabatas nauda, par ko iegādāties vielas, bija cilvēki, ar kuriem kopā lietot, likās, ka tā ir pilnība, jel beidzot!

Lietošana atkal kļuva drūma. Es – aizvien slimāka. Manas attiecības ar citiem cilvēkiem bija katastrofālas. Mana iekšējā pasaule turējās uz pēdējām saprāta skrūvītēm. Sāku pievērsties garīgai praksei, bet nepameta sajūta, ka izliekos un ka esmu bezcerīgs gadījums. Palēnām rāpos ārā, bet kritu arī atpakaļ. Jutos vientuļa, bet dzīve pret mani izturējās laipni. Gāja raibi. Augšas un lejas. Sākās lieli pārbaudījumi, kurus skaidrā neizturēju. Caur šiem pārbaudījumiem sāku izvēlēties un nepamest sevi. 

Man bija sapnis, kurā esmu pasaules valdniece. Manā pasaulē valdīja tumsa, drūmums un lietavas. Manas pasaules iemītnieki bija sašutuši un uzstāja, lai apstākļi mainītos. Viņi burtiski bija gatavi mani giljotinēt par izlaidību, savtīgumu un nevērību. Man bija jāapsola, ka mainīšos, dzīvošu citādu dzīvi, lai tiktu ārā no savas psihes dziļumiem, kur jau sāku smakt. 

Sāku dzert ļoti agrā vecumā un kopš vidusskolas pavadīju vien ik pāris dienas skaidrā no vielām, ja vispār. Es nezināju, kas esmu skaidrā, un tas bija biedējoši, ko tagad sāku apzināties. Man bija bail būt skaidrā, man bija nāves bailes uzņemties atbildību par savu dzīvi. Bailes noveda pie dusmām, jo tā prāts grib risināt šo neproduktīvo stāvokli. Neizpaustas dusmas palēnām pārauga naidā, kas manā gadījumā bija vērsts pret sevi. Savukārt naids vairoja ciešanas un tās radīja vajadzību mierināt sevi, pieķeroties tam, kas sniedza baudu. Tā attīstījās pieķeršanās procesam, kas man bija alkohola lietošana, kas kļuva par manu identitāti un noveda pie autentiskuma pazaudēšanas un tukšuma. Baudu pārsātinājums vienmēr noved pie sāpēm un ciešanām, jo tā psihe sevi regulē, lai atjaunotu līdzsvaru. 

Ļāvos visam, kas notika ar mani, un īpaši neiedziļinājos procesu un lietu būtībā. Nosacījums bija, ka tam būtu jābūt viegli. Atskatoties, saprotu, ka dzīvoju no citu cilvēku labvēlības un pretī neko īpašu nedevu. Man likās, ka man pienākas viss tas pats, kas pieder citiem. Tāda bija mana taisnīguma izjūta. Mana dzīve bija nevadāma. Paradoksāli, bet man likās, ka esmu drosmīga, nevis bezspēcīga. Brīžiem augstprātība man teica, ka esmu neaizskarama, un spļāvu sabiedrībai virsū no sava apakšējā pakāpiena. 

Pirms Ziemassvētkiem atgriezos dzimtenē, jo jutos absolūti salauzta. Visums vēl turpināja atrādīt manu slikto izvēļu sekas, bet man vairs nebija spēka pacelt acis. Sāku visu no jauna. Skaidrā. Apmeklēju AA, bet izlikos pati sev, ka atveseļojos. Atradu darbu, kas ne pārāk interesēja, bet tur mani labi uzņēma un biju skaidrā. Pienāca maijs, sāku dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, un pie pirmās izdevības sāku atkal iemalkot un uzpīpēt. Tā sākās vājprāta rotaļas un vēl viens galējs trieciens. Galēja sakāve. Šoreiz tas bija tik trāpīgi, ka manas ilgi koptās ilūzijas vairs nespēja izturēt, un beidzot spēju pieņemt, ka esmu ļoti smagi slims cilvēks, pieņēmu savas slimības nopietnību un kā galveno prioritāti izvirzīju atveseļošanos. Notika mana padošanās. Kopš tās dienas esmu skaidrā, paldies Dievam. 

Manu izsalkumu spēj remdēt tikai Augstāks Spēks. Tas ir izsalkums pēc saiknes. Zaudējot saikni ar Visumu, dzīvi un sevi pašu, spēju to novērtēt, citādi ne. Tikai Spēks, kas mani patiesi mīl, spēj remdināt manu apsēstību. AA sajutu un ieraudzīju, ka es un mani biedri ir Augstākā Spēka mīlēti. 

No kurienes rodas tukšums, kas šķiet neaizpildāms? Šodien mana atbilde ir – tukšums rodas dzīvē bez garīga pamata. Tas, kas manī nav rasts, to spēj aizpildīt tikai Visums. Nekādas pasaulīgas lietas vai procesi nav spējuši radīt sātu, kā to dara Dievs. Tikai mana saikne ar Augstāko un sadraudzību ir sniegusi piepildījumu, kas man ir noņēmis tieksmi sevi iznīcināt. Man nav jāpierāda Dievam, ka esmu viņa mīlestības vērta, man nav nekas jāizpelnās. Nav vajadzības manipulēt, melot vai draudēt Dievam, mani mierina doma, ka es varu saņemt Augstākā mīlestību, ja vien to meklēju. Ja turu sevī tīrību, kur Tam ienākt, kur ar To tikties, tad izjutīšu Viņa beznosacījumu mīlestības spēku – rāmu un drošu mīlestību, kas vienmēr virmo cauri, ja spēju to saskatīt un sajust. Tagad es to spēju. 

E. R. 

Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.