Labdien kontrole, labvakar bezspēcība, labrīt apsēstība!

Autors dalās, kā viņam, esot ilgstošā skaidrībā, viegli aizmirst par regulāru savu raksturu trūkumu inventarizāciju.

Apsolījumu brīnums piepildījās, mana dzeršanas apsēstība tika aizstāta ar jaunu attieksmi pret alkoholu. Praktiski bez jebkādas manas piepūles. Karš ar alkoholu beidzās, es biju zaudējis un pieņēmu to. 

“Mēs esam pārstājuši pret kaut ko cīnīties, pat pret alkoholu. Jo pa šo laiku ir atgriezies veselais saprāts.” (“Anonīmie alkoholiķi”, 72. lpp.) Alkohols mani vairs nevilināja, dzīve kļuva brīnišķīga… gandrīz. Vienmēr tas “jā, bet …”. Regulāri manās domās parādījās – “ja”. Ja tikai… nedaudz vairāk citi saprastu, rīkotos, izturētos – visiem būtu labāk. Ģimenē, sadraudzībā, uz ielas un darbos. Galu galā – pasaulē. Tā, esot skaidrā, pat nemanot, es turpināju būt pats sava prāta slazdā. Jā, bet es taču lietoju programmu, sponsorēju, kalpoju, iesaistos un galu galā “mēs tiecamies drīzāk uz garīgu progresu, nekā uz garīgo pilnību”. (“Anonīmie alkoholiķi”, 51. lpp.)

Grūti saskatīt kļūdas, esot skaidrā sešpadsmit gadus, jo esmu apbruņots ar skaidrības gadu pieredzi un zināšanām. Cilvēki un lietas turpina mani ietekmēt un es esmu apsēsts ar domu, ka, ja citi izdarīs kā vajag (kā es gribu), ja es spēšu viņiem paskaidrot, tad būšu patiesi laimīgs. Pat sadraudzība būtu daudz brīnišķīgāka, ja … Nu, jūs jau zināt.

Es biju sadalījis atbildību. Dievu aicināju tikai tad, kad man sāpēja. Jā, tad viņš bija nepieciešams, bet sāpes atkārtojās. Es apslaucīju savas brūces un turpināju vadīt savu dzīvi. Līdz nākamajai reize, kad atkal biju izmisis. Pašam nemanot, es atkal zirgu biju iejūdzis aiz ratiem. Es cīnījos. Par taisnību, par AA, par laimi un saticību. Un atkal zaudēju.

Ir tikai divi ceļi. Viens – es mēģinu vadīt savu dzīvi un izbaudu rezultātus, vai otrs – es atdodu VISU Dievam (izņemot auto stūri un zobu suku ) un saņemu to, kas man nepieciešams.

Trešais solis saka – atdevām savu gribu Dievam, tas ir, jebkuru savu “es gribu”. Es to biju palaidis garām. Nepārtraukti kaut ko gribēju – lai mani saprot, lai ieklausās. Lai sapulcēs gaisā virmotu programma, lai mājās visi būtu kā komanda, kas viens otru atbalsta. Un tā tālāk un tā joprojām. Mazākas un lielākas vilšanās.

“(…) mūsu nelaimes ir mūsu pašu radītas.” (“Anonīmie alkoholiķi”, 52. lpp.) Es atkal tēloju Dievu. Es biju ieviesis korekcijas.  Es meklēju vieglāku un maigāku metodi, turējos pie savām vecajām domām. Pazīstami?

“Uzņēmums, kurā netiek veikta regulāra inventarizācija, parasti izput.” (“Anonīmie alkoholiķi”, 54. lpp.) Man atkal bija jāmeklē savas izturēšanās kļūdas, kas bija manu neveiksmju cēlonis. Un es to darīju. Redziet, Desmitais solis ir nepieciešama ikdienas sastāvdaļa, bet tas reizēm pārvēršas par diezgan regulāru tādu kā deguna slaucīšanu. Ir nepieciešams novērst iesnu rašanās cēloni. Pretējā gadījumā viss būs pa vecam, es slaucīšu degunu un turpināšu meklēt ārējos iemeslus. Es palikšu viens ar savu apsēstību.

Es esmu tikai cilvēks. Un man esat nepieciešami jūs, kuri man atgādinās, ka mans vienīgais atrisinājums joprojām ir manās attiecībās ar Dievu. Kā es viņu saprotu. Vai nesaprotu. Tas vairs nav svarīgi, jo tas strādā. 

                                                                                                                     Alkoholiķis Ivars

Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.