Mūsu programmas mērķis, galīgais nolūks ir garīgā atmoda.
AA sapulcēs man patīk stādīties priekšā kā “apmierināts AA klients”. Tā paužu prieku un pateicību, ko izjūtu par mūsu brīnišķīgo sadraudzību. Esmu otrās paaudzes AA biedrs. Mana mamma ieguva skaidrību AA, kad biju astoņus gadus vecs. Deviņus gadus vēlāk es pats ienācu pa sadraudzības durvīm. Šodien sēžu šeit skaidrā, pateicoties tādu cilvēku kā mamma viedumam – viņa man atnesa vēsti. Kad ienācu AA, sačupojos ar tādiem pašiem cilvēkiem kā tie, kuri iemācīja jēgpilnu skaidrību manai mammai – apdāvinātiem kalpotājiem, nepagurstošiem vēsts nesējiem tiem, kuri to meklēja.
Cilvēki, ar kuriem kopā atveseļojos, uzlūkoja mūsu pamattekstu, Lielo grāmatu, kā līdzekli, kas sniedz tādu skaidrību, kādu var dot rakstīts vārds. Mūsu iknedēļas Lielās grāmatas studiju sapulcēs manas pirmās mājas grupas biedri mēdza pārrunāt viņu ietos ceļus, meklējot Dievu, kā viņi to saprot. “Iztīri māju un uzticies Dievam,” viņi teica. “Aizvāc savas pagātnes gruvešus.” Tās bija vecmodīgas idejas, iepakotas alkoholiķiem pirms kādiem sešdesmit ar astīti gadiem, kad Lielā grāmata tika sarakstīta. Taču tās ir patiesas joprojām. Gadu gaitā šie cilvēki man iemācīja, kā mīlēt – ne tikai AA lokā, bet arī tur ārā, esot kopā ar citiem cilvēkiem, ar kuriem mums arī ir jāsadzīvo. Man daudzkārt tika teikts, ka man ir jāmaina tas puisis, kurš ienāca pa Anonīmo alkoholiķu durvīm. Un es tiešām mainījos: pārtapu no kārna septiņpadsmitgadīga puišeļa par nobriedušu vīrieti, no baiļu apsēsta, ar negatīvismu pilna indivīda par pozitīvu sabiedrības locekli.
Dzīvē tā sanāca, ka pārcēlos no Ņujorkas dienvidiem, kur biju sācis savu skaidrību, uz Longailendu. Tur atkal sameklēju tos, kuri runāja par sirds valodu. Tomēr, sapulcēs daloties, arvien biežāk jutu nosodošus skatienus, un reizēm tiku saukāts par “AA nacistu” vai identificēts kā “Lielās grāmatas vicinātājs”. Mani tas īpaši neuztrauca. Man bija dāvāta skaidrība un bieza āda. Laikam ejot, sapratu, ka cilvēki, ar kuriem pavadīju lielāko daļu laika, bija cilvēki, kuri tāpat kā es, domāja, ka alkoholisms ir slimība, kas var tikt apturēta ar Divpadsmit soļu pielietošanas palīdzību, ka mums vairs nav jājūtas kā dzīves upuriem un ka ilgstošas skaidrības atslēga ir attiecību ar Dievu, kā mēs Viņu saprotam, atrašana un pilnveidošana.
Šo manu domubiedru vidū bija arī mans pirmais sponsors Longailendā. Satiku viņu svētdienas rītā lielā sapulcē. Biju aptuveni gadu skaidrā. Viņš mani pieveda pie sienas, pie kuras bija piekārts plakāts ar Divpadsmit soļiem, un jautāja: “Kam ir domāti Divpadsmit soļi?” “Lai atveseļotos no alkoholisma,” es atbildēju. Viņš man lika lēnām lasīt Divpadsmito soli: “Ieguvuši garīgo atmodu, ko deva šie soļi…” “Iepauzē te,” viņš teica. “Kāds ir šo soļu rezultāts?” Brīdi padomāju. “Garīgā atmoda.” Mūsu programmas mērķis, galīgais nolūks ir garīgā atmoda. Nekad agrāk nebiju par to tā domājis. Pieaugt spēkā ar garīgās dzīves palīdzību, kā tas aprakstīts Divpadsmit soļos, – cik vienkārša programma sarežģītam alkoholiķim.
Un kopš tās dienas, nu jau pirms vairāk nekā divdesmit gadiem, tā ir bijusi mana vadlīnija izaugsmei. Turpinu atsaukties uz Lielo grāmatu, jo tajā ietvertās zināšanas ir neizmērojamas. Iedomājieties cerību, ko sajutu, kad 6. nodaļā izlasīju: “..problēma pati ir pagaisusi. Tā mums vairs neeksistē.” (“Anonīmie alkoholiķi”, 73. lpp.) Tikpat svarīga man bija arī šī rindkopa 139. lappusē:
“Mūsu grāmata ir domāta tikai kā ieteikumi. Mēs saprotam, ka zinām vēl samērā maz. Dievs atklāsies arvien vairāk kā tev, tā mums. Katru dienu savas rīta meditācijas laikā jautā Viņam, kas tev jādara to labā, kuri vēl ir slimi. Ja savu māju būsi savedis kārtībā, atbilde nāks. Acīmredzams ir tas, ka tu nevari citiem dot to, kā tev pašam nav. Seko, lai tavas attiecības ar Viņu būtu pareizas, un tad brīnumainas lietas notiks ar tevi un daudziem citiem. Mums tā ir Lielā Īstenība.”
Kad lasu šo rindkopu, saprotu, ka daži var izmantot izdevību un atsaukties uz pirmajiem diviem teikumiem, lai diskreditētu visu, kas rakstīts starp mūsu grāmatas priekšējo un aizmugurējo vāku. Tas, par ko mēs zinājām “samērā maz”, bija garīgums, nevis atveseļošanās no alkoholisma. Pēc skaidrības iegūšanas ar Divpadsmit soļu palīdzību, tagad mēs mazliet zinām par Dievu – mēs esam garīgajā bērnudārzā un tiekam vadīti virzienā, kuru mēs paši bez Divpadsmit soļu palīdzības nekad nebūtu atraduši. Tie, kas nāca pirms mums, pirmie simts skaidrību sasniegušie alkoholiķi, zināja krietni daudz par atveseļošanos no alkoholisma. Viņi arī saprata, ka 1939. gadā starp viņu pašiem vecākajiem vecbiedriem nevienam nebija vairāk par četriem gadiem garīgas pieredzes.
Mūsu agrīno biedru nozīmīgākais mantojums bija grāmata, no kuras mūsu sadraudzība pasmēlās nosaukumu – “Anonīmie alkoholiķi”. Šis pamatteksts sniedz mums instrumentus, ar kuru palīdzību uzsākt mūsu garīgo izaugsmi: neierobežoto ceļu, kas izplūst no centra, ko mēs dēvējam par Anonīmajiem alkoholiķiem.
Džims K. Ņujorkā
Copyright © The AA Grapevine, Inc. (April, 2002). Reprinted with permission.
Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.