Atskatoties manas profesionālās un AA dzīves mijiedarbe izskatās visnotaļ harmoniski, taču tajā nav trūcis ļoti sarežģītu brīžu, kad esmu bijusi spiesta atzīt savu bezspēcību un (darba) dzīves nevadāmību.
Mans alkoholisms attīstījās agri – dzert diendienā sāku agrāk nekā strādāt. 19 gadu vecumā es jau biju pilnas slodzes alkoholiķe, tikai pēc tam ar daudziem studiju pārtraukumiem, psihoterapijas palīdzību un arī dažiem dzeršanas pārtraukumiem ieguvu augstāko izglītību. Paralēli strādāju dažādus nepilnas slodzes darbus, finansiāli mani atbalstīja arī mamma. 26 gadu vecumā pirmoreiz dzīvē sāku strādāt darbavietā ar darbalaiku no deviņiem līdz pieciem. Apņēmos turpmāk dzert tikai nedēļas nogalēs, lai nebūtu paģirainai jāiet uz darbu, bet jau ap pirmās nedēļas vidu kādā vakarā tomēr piedzēros. Nākamajā dienā uz darbu aizgāju paģiraina un centos pēc iespējas neelpot virsū kolēģiem, un tā tas turpinājās katru dienu turpmākos trīs četrus gadus līdz skaidrības uzsākšanai (vai dažreiz, ja biju pārāk aizdzērusies, neierados darbā vispār). Vienīgā tiešām vērā ņemamā izmaiņa manos dzeršanas ieradumos bija tā, ka darbdienās es nedzēru no rītiem.
Šajā laikā man izveidojās stabils prokrastinācijas mehānisms – pirms lielāku un atbildīgāku darbu veikšanas es piedzēros vēl trakāk nekā ikdienā, t. i., aizgāju vairāku dienu plostā. Plosta beigās es sev riebos vēl vairāk nekā ikdienā, bet tad kā tāds Fēnikss no pelniem atdzimu un lielo darbu paveicu (parasti to izdarīju labi un pat saņēmu uzslavas). Un tā atkal no jauna. Man pašai bija teiciens, ko izmantoju “drošās” kompānijās (tādās, kurās kaut cik atklāti runāju par savu dzeršanu): “Es strādāju kā zirgs un dzeru kā lops.”
Uzsākot skaidrību, pēc pieredzējušu AA biedru ieteikumiem mācījos saprātīgu dzīvesveidu – regulāras maltītes, pienācīgi izgulēties, darba pienākumus veikt mierīgi un pastāvīgi, nevis kampaņveidīgi. Profesionālā dzīve šajā periodā nebija mana prioritāte, bet es priecājos par dažādiem ikdienā uzreiz pamanāmiem skaidrības ieguvumiem – man vairs nebija jābaidās, ka kolēģi varētu saost paģiraino elpu vai pamanīt roku trīci, galva strādāja skaidri, tajā radās aizraujošas idejas, kuras spēju arī realizēt, es varēju pati sev uzticēties.
Nepilnus divus gadus pēc skaidrības uzsākšanas pamanīju vakanci, kas mani iedvesmoja. Tas bija pavisam jauns, radošs amats, manas nozares tā laika prestižākajā darba vietā. Nolēmu pieteikties, bet uzzināju, ka uz šo amatu vēlas pretendēt arī mana draudzene, kurai atšķirībā no manis tobrīd nebija darba. Kā rīkoties? Savā dzīvē vienmēr biju vairījusies no konkurences – kā radās sacensības risks, tā atkāpos pati. Man bija bailes zaudēt un bailes uzvarēt. Un te – konkurence ar draudzeni, kurai turklāt nav darba, bet vienai pašai jāuztur divi mazi bērni. Un kura profesionāli ir ļoti spēcīga. Vai es būšu labs cilvēks, ja sacentīšos ar viņu? Ko tad, ja uzvarēšu es? Un ko tad, ja viņa? Vai es nejutīšos kā izbrāķēta? Izrunājos ar draudzeni un viņa bez šaubīšanās teica, lai es arī piesakos. Ar daudz mierīgāku sirdi tā arī darīju, un abas tikām uzaicinātas uz nākamo konkursa kārtu – darba interviju. Atceros, kā pirms tās stāvēju Daugavas krastā un lūdzu savu Augstāko Spēku – Dievs, izdari tā, kā uzskati par vajadzīgu, man derēs jebkurš variants, esmu gatava pieņemt jebkuru iznākumu.
Darbu es dabūju. Un draudzene arī. Mani pieņēma amatā, uz kuru pieteicāmies, kamēr viņai piedāvāja citu amatu – par visa projekta vadītāju. Vairākus turpmākos gadus strādājām rokrokā vienā kabinetā. Šis gadījums man iemācīja – ja jūtu dzinuli, vilkmi kaut ko darīt, bet baidos, tad runāju ar cilvēkiem un Dievu, nevis cenšos pati visu izštukot. Ja tas notiek pēc Augstākā Spēka prāta, tad viņš izkārtos visu tādā veidā, kā es savos sashēmotajos scenārijos nekad neizdomāšu.
Dažus gadus vēlāk kolēģe man piedāvāja – maināmies ar amatiem! Biju atgriezusies darbā pēc teju divus gadus ilgas bērniņa audzināšanas pauzes, kolēģe tikmēr bija pārstrādājusies, izdegusi. Viņas amata pienākumos bija ne tikai atbildēt par sevi, bet vēl par nelielu komandu, personāla vadība, laika plāni un tāmes. Sākumā par viņas piedāvājumu smējos (un baidījos) – nekad nebiju sevi redzējusi kā vadītāju, pat ne īsti kā komandas biedru. Domāju, ka esmu individuālā spēlētāja, kas pati ģenerē idejas, pati tās izpilda un tad samet kopējā katlā. Kāpēc tomēr kolēģes piedāvājumu, kuru atbalstīja arī iestādes vadība, pieņēmu? Es par to sāku domāt kā par kalpošanas pozīciju, kuru man uztic Augstākais Spēks. Korporatīvajā vidē tik neierastā amatu apmaiņa izskatījās pēc AA ierastās rotācijas. Kādam tas ir jādara. Ja es, kam naudas lietas nebija stiprākā puse, sekmīgi varēju būt savas mājas grupas kasiere, varbūt es varu arī šo? Sevis kā vadītājas galveno uzdevumu definēju – atvieglot kopējos darba procesus un aizstāvēt kolēģu intereses.
Neviens man to nav teicis, bet domāju, ka iesākumā biju švaka vadītāja – man nebija prasmju, jutu arī mazvērtību salīdzinājumā ar kolēģi, kurai bija autoritāte un spēja iedvesmot. Es sevī tādas neredzēju. Tomēr turpināju darīt darbu, kas man uzticēts, caur praksi mācoties, kas un kā īsti jādara. Tolaik man tā nelikās, bet ar vairāku gadu distanci redzu, ka Augstākais Spēks man saudzīgi iedeva ieskrējiena laiku mācīties. Sākās kovida laiks, bija ārpuskārtas apstākļi, gan es, gan kolēģi pārdzīvojām psiholoģiskas grūtības. Man izveidojās konflikts ar darbinieci, kura pārmeta man mikromenedžmentu un pat mobingu. Man to bija grūti pieņemt, jo vienmēr esmu domājusi, ka mana problēma drīzāk ir pārāk liels demokrātisms un pielaidība. Man palīdzēja sevis inventarizācija un spēja nodalīt savu un viņas ielas pusi. Es redzēju savas kļūdas nespējā dot precīzus uzdevumus, skaidrus termiņus un saprotamu izvērtējumu – es baidījos vadīt, centos izdabāt, tad tomēr biju neapmierināta par, manuprāt, neapmierinošiem rezultātiem, baidījos kritiku paust, bet rezultātā kolēģei tas nolasījās kā pasīvā agresija, kāda tā noteikti, pat ja negribēta, arī bija. Arī kolēģei bija savi mentālās veselības sarežģījumi. Mēs savstarpēji runājām par situāciju, klimats kolektīvā kļuva labāks, bet man vienalga bija grūti pieņemt šo, manuprāt, izgāšanos. Es pētīju vakances un pat nosūtīju CV un motivācijas vēstuli kādam pilnīgi citas nozares uzņēmumam. Atzinos savās grūtībās arī iestādes vadībai un ar pārsteigumu uzzināju, ka šie sarežģījumi netiek uztverti kā neveiksme, bet gan kā normāla darba sastāvdaļa, ar kuru veiksmīgi esmu tikusi galā, un mani vēlas paaugstināt amatā.
Ap šo laiku arī AA biju uzņēmusies kalpošanas pozīciju, kas prasīja vadīt darba grupu, organizēt dažādus procesus. Lai arī jutos nedroša, redzēju, ka mūsu darbi labi sokas, komandā visi bijām motivēti, mums bija kopīgs mērķis, katram sava īpaša loma un skaidrība par paveicamo. Te daudz mācījos, kā funkcionē komanda, kādi ir vadītāja uzdevumi. Gadu gaitā no biedriem esmu saņēmusi daudz pozitīvu atsauksmju par sevi kā vadītāju, un tās man ir veselīgi audzējušas pārliecību, ka varu. Mācos, kuros brīžos jāprasa visu viedoklis, bet kuros lēmumus jāpieņem man pašai.
No būšanas AA sadraudzībā un kalpošanas esmu daudz iemācījusies profesionālajai dzīvei. Dalīšanās sapulcēs, ko var uztvert arī kā iknedēļas publiskās runāšanas treniņus, nemanot mazināja bailes no uzstāšanās. Darba vidē esmu saņēmusi daudz komplimentu par spēju ātri formulēt sakāmo par dažādiem tematiem. AA sapulču vadīšanas principus pielietoju darba sapulcēs, un tie ir ļoti labi darbojušies dažādās krīzes situācijās. Ar AA palīdzību daudz vairāk uzticos cilvēkiem un vairs tik ļoti kā agrāk nebaidos lūgt palīdzību.
Atskatoties manas profesionālās un AA dzīves mijiedarbe izskatās visnotaļ harmoniski, taču tajā nav trūcis ļoti sarežģītu brīžu, kad esmu bijusi spiesta atzīt savu bezspēcību un (darba) dzīves nevadāmību. Bija laiks, kad mani ne tikai paaugstināja amatā, bet vienlaikus man uz ilgāku laiku bija jāpilda arī savas priekšnieces amata pienākumi, kas ietvēra gan atbildību par lielu kolektīvu ar daudzveidīgu darba specifiku un no tās izrietošu problemātiku, gan nepieciešamību apmeklēt pasākumus un uzstāties kā reprezentatīvai personai. Jau uzņemoties šos pienākumus, zināju, ka nebūs viegli. Apzinājos riskus, kas nāk līdzi zināmai varai. Bija cilvēki, kas kļuva pārspīlēti laipni, arī pati centos attaisnot lomu, kas man uz laiku iedalīta, likās – jāatstāj iespaids, jāraisa cieņa. Satraucos, vai esmu gana varoša, gana reprezentatīva, gana cienīta.
Mana darba lauka plašums pieauga desmitkārtīgi, pamazām, bet draudīgi auga arī spriedze par to, ka nespēju to visu kontrolēt. Satraukums par atbilstību lomai šķietami bija ar labiem nodomiem motivēts (vai esmu gana cienīga veikt šo darbu, vai neesmu tikai maiseklis kolēģiem), bet dziļākajā būtībā egocentrisks (ko citi par mani domā?). Mežonīgais stress par termiņiem, cipariem un kolēģu savstarpējiem cīniņiem bija aiz atbildīguma maskēta vēlme visu kontrolēt. Rezultāts bija tāds, ka es nevis strādāju arvien labāk, bet gan malu pa galvu dažādus problēmjautājumus. Man bija nopietni miega traucējumi un kaitinoša galvas nieze. Nespēju koncentrēties, viss darbā sāka likties muļķīgs un nevērtīgs. Es biju vienlaikus ciniska, apātiska un sastresojusies līdz galējībai, bet turēju pozīcijas – man taču ir uzticēti tik atbildīgi pienākumi! Bieži modos trijos naktī un nespēju vairs aizmigt, bet iegriezu galvā stresa apli, katrreiz izvēloties kādu no darba jautājumiem, kas mani uztrauca. Vienīgais veids, kā pārlaist šos negribēti agros rītus, bija celties un darīt AA kalpošanas darbus. Tieši tie man palīdzēja nomierināties un saglabāt kādas veselā saprāta paliekas.
Pēc gada prombūtnes priekšniece atgriezās, varēju beidzot pievērsties saviem tiešajiem darba pienākumiem, taču izrādījās – man zudusi pēdējā motivācija. Uzticēto cietoksni gadu biju noturējusi un tagad varēju pārvākties uz vienu no tā tornīšiem, bet es to vairs nespēju, lai cik interesants šis tornītis arī nebūtu. Sapulču un e-pastu skaits nemazinājās, visu laiku parādījās jauni temati, jauni cilvēki, ar ko man it kā bija jānodarbojas, bet es vairs nespēju pat minimumu. Centos kaut cik noturēt normalitātes ilūziju, bet pati nopietni domāju par jauna darba vai pat darbības jomas meklēšanu, ņēmu atvaļinājumus, bet pēc tiem atgriezties bija vēl grūtāk. Es runāju par šiem jautājumiem arī sapulcēs, lūdzu Augstāko Spēku, bet bija grūti saprast, kas man ir vai nav jādara. Soļus ar sponsori (pat vairākām) biju gājusi pirms gadiem astoņiem, ar sponsorēm vairs nebiju aktīvā komunikācijā, savukārt savas sponsorējamās man šajā periodā nebija. Kalpošana un dalīšanās sapulcēs bija tie instrumenti no AA klāsta, kurus izmantoju. Un sarunas ar AA draugiem. Domāju, varbūt atsākt psihoterapiju, bet man likās, ka tas nebūs ilgtermiņa risinājums – es tikai dabūšu dopingu savai pašapziņai uz kādu laiku, bet pēc tam tā kā parasti noplaks un es atkal attapšos kādā bedrē. Nolēmu, ka AA programmas ietvaros meklēšu garīgu risinājumu, lai kāds tas arī nebūtu.
Kādā rītā es darbā sabruku, atzinu, ka esmu izdegusi, gribu iet prom. Apraudājos priekšnieces kabinetā. Es biju gatava rakstīt atlūgumu, nezinot, kurp tālāk vedīs mans profesionālais ceļš. Likās – varbūt tā būs īstā paļāvība uz Augstāko Spēku un materiālās nedrošības pārvarēšana. Priekšniece teica, lai nepieņemu lēmumus melnākajā punktā. Man bija iespējas gan izņemt visus atvaļinājumus, gan vienkārši nenākt uz darbu. Es sapratu, ka viņa uzskata mani par vērtīgu darbinieku, pat ja pati es sevi uzskatīju par bezjēdzīgu pārpratumu. Faktiski es sevi neuzskatīju vairs par neko – man nebija vairs spēka satraukties par to, cik laba vai slikta es esmu. Biju gatava pieņemt jebkādus turpmākos scenārijus. Aiz izmisuma sāku kalpot sieviešu cietumā. Nekad iepriekš nebiju jutusi šādu aicinājumu, bet tagad biju gatava darīt jebko un vienkārši sekoju sev tuvu AA cilvēku paraugam.
Aptuveni šajā laikā es lielā AA kalpotāju pasākumā ārzemēs iepazinos ar kādu sievieti, kuras dalīšanās un personība mani iedvesmoja. Neko daudz nezinot par viņu, jutu impulsu pavaicāt, vai viņa piekristu būt par manu sponsori. Pati nobrīnījos, cik bikla bailēs no atraidījuma biju, bet viņa bija priecīgi aizkustināta un uzreiz teica – jā! Biju pārsteigta un ļoti laimīga. No jauna uzsāku darbu ar soļiem. Šoreiz lasīju Lielo grāmatu angļu valodā un tāda bija arī mūsu saziņas valoda ar sponsori. Mēs tikāmies reizi nedēļā tiešsaistē vēlu vakarā gan laika zonu atšķirības, gan mūsu abu aizņemto dienu dēļ. Tieši darbs ar soļiem kopā ar sponsori bija tas, kas palīdzēja man maziem solīšiem izkāpt no pilnīgās bedres, kurā biju nokļuvusi. Jau pēc iepriekšējo krīžu pieredzes zināju, ka katrai problēmai varu atrast risinājumu AA programmā. Atšķiras vien, kuri no Divpadsmit soļiem katru reizi ir dominējošie. Manas darba problēmas risinājumi izrādījās Desmitais, Vienpadsmitais un Divpadsmitais solis. Man tas likās ļoti interesanti un likumsakarīgi, jo kopdarbu ar iepriekšējām sponsorēm biju pārtraukusi tieši pie Devītā soļa, kad tiku mudināta tālāko darīt pati. Tā nu sanāca, ka mana īru sponsore uzlika mani kārtīgi uz trīs pēdējo soļu ceļa.
Kad jau biju uzsākusi darbu ar soļiem, reiz aprunājos ar Timu, AA biedru ar ilggadīgu skaidrības stāžu no ārvalstīm. Kaut kā saviesīgo sarunu ietvaros mans sakāmais ātri vien nonāca līdz žēlabām par izdegšanu darbā. Šis bija laiks, kad ļoti gaidīju uzmundrinājumu no ārpuses, neatskatoties pamest darbu (cerēju, ka šai situācijai varētu piemērot kaut ko no Apsolījumu “mūs pametīs bailes (..) no materiālās nedrošības…” daļas (“Anonīmie alkoholiķi”, 72. lpp.), taču ne no Tima, ne savas sponsores to nesaņēmu. Tā vietā Tims vienkārši padalījās savā pieredzē, ka jau kādu laiku nelieto tādus vārdus kā work un career (darbs un karjera – angļu val.), bet gan jēdzienu livelihood, kas nozīmē savas eksistences nodrošināšanu bez kādām īpašam ambīcijām vai smaguma. Pavisam vienkāršs koncepts, bet tajā mirklī tas manā domāšanā izraisīja revolūciju – man jādara savi pienākumi, lai nodrošinātu savu un tuvinieku dzīvi. Manas gaidas pēc atzinības, iedvesmas, bezproblēmu dzīves darbā ir nereālistiskas. Jā, protams, arī manā darba vietā daudz ko var uzlabot, bet tā ir ikvienā dzīves jomā un vietā.
Šī pavisam nelielā saruna kombinācijā ar regulāru Desmitā un Vienpadsmitā soļa pildīšanu palīdzēja man atgriezties darba vietā. Man tagad ir noteikts rīta un vakara rituāls. Katru vakaru pierakstu, uz ko dienas gaitā esmu bijusi dusmīga, aizvainota, par ko esmu baidījusies, ko labu esmu darījusi AA labā un par ko esmu pateicīga. Izlasu grāmatas “Anonīmie alkoholiķi” nodaļas “Darbībā” fragmentu, kas jādara vakarā (73. līdz 74. lpp.) un palūdzu Dievu, lai būtu noderīgāka. Katru rītu lasu šajā pašā vietā turpinājumā ieteikumus rīta rutīnai, tās ietvaros gan lūdzu Dievu, gan sarakstu visnotaļ prozaisku dienas darbu sarakstu (savā trakajā izdegšanas periodā biju neviļus beigusi veidot TO DO sarakstu, un rezultātā vārdā nenosauktie darbi nospieda mani kā nepaceļams milzu kalns). To, kas man jāpaveic profesionālajā dzīvē, rakstu vienā sarakstā ar AA kalpošanas darbiem un dažādiem pienākumiem pret ģimeni, jo domāju par to visu kā par kopumu – savu dzīvi skaidrā. Galvenais, ko lūdzu, lai Dievs palīdz man būt noderīgai.
Atgriezos darbā, joprojām nezinot, vai varēšu strādāt. Mani aizkustināja Gada darbinieka apbalvojums, kas, izrādās, man bija piešķirts, kamēr biju prombūtnē. Tagad es varēju paskatīties uz savu darbavietu ne ar dusmām, ka man daudz jāstrādā, bet ar pateicību, ka man atļāva atpūsties un atjaunoties. Un atzinību es saņēmu tieši tajā brīdī, kad to beidzot vairs nepavisam negaidīju.
Arī tagad es mēdzu uztraukties par dažādiem ar darbu saistītiem jautājumiem, mostos agri un mēdzu strādāt pirms darba laika, bet man ir mierinoša sajūta, ka es šeit joprojām strādāju ar Augstākā Spēka ziņu. Man gribas strādāt – šis periods vēl nav noslēdzies, varu būt te noderīga. Un es pilnībā paļaujos, ka Viņš pateiks, kad un kurp doties tālāk. Līdz šim tā vienmēr ir bijis.
Anonīms
Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.
Kommentare