top of page

Kā dzīvot brīvībā

Šim AA biedram bija pilnīgi skaidrs: ja viņš grib atbrīvoties no cietuma kalpības, viņam jāsāk kalpot citiem.



Gatavošanās pamest cietumu aizsākās ar manu ierašanos tajā. Valsts bija man piespriedusi gadu līdz trim ilgu ieslodzījumu. Brīdī, kad tiku notiesāts, atrados federālajā pirmstermiņa atbrīvošanā, tāpēc federālajai valdībai biju parādā vēl piecus gadus. Nebiju norūpējies par to, kā izdzīvot cietumā. Mani biedēja apziņa, ka vienā brīdī nākamo piecu līdz septiņu gadu laikā tikšu atbrīvots. Ļoti sāpīgi apzinājos, ka es neprotu dzīvot brīvībā. Man nebija ne jausmas, kas ar mani ir nepareizi, lai gan dažādas varas iestādes bija man noteikušas sociopāta, psihopāta un maniakāli depresīva narkotiku atkarīgā diagnozi. Biju savu alkoholismu noslēpis aiz diezgan lielas drāmas.


Pēc dažu ieslodzīto – AA biedru – apciemojuma es pievienojos Divpadsmit soļu studiju grupai. Turpmākās piecas nedēļas tiku vests caur Divpadsmit soļiem, kā tie aprakstīti grāmatā “Anonīmie alkoholiķi”. Sestajā nedēļā man atļāva apmeklēt piektdienas vakaru regulāro AA sapulci. Tā bija spīkeru sapulce, kurā varēja piedalīties arī normāli cilvēki no ārpasaules. Pateicoties mana sponsora palīdzībai, man tika piešķirts darbs vest nākamo grupu cauri soļiem Divpadsmit soļu studiju grupā nedēļas nogalēs. Man ļoti paveicās, ka no paša sākuma man tika uzdāvināta izpratne, ka dzīve nav par to, ko es varu paņemt, bet gan par to, ko es varu dot. Tā nav par to, ko Dievs var paveikt manā labā, bet gan par to, ko Dievs var paveikt caur mani. Man jābūt atvērtam dzīvei un gara pamudinājumiem (angļu val. promptings of the spirit – red.).


Nākamos trīspadsmit mēnešus turpināju strādāt ar citiem un mācījos veikt ikdienas pienākumus. Mans darbs bija trauku mazgāšanas telpā, un galu galā ar lielu nevēlēšanos no manas puses es kļuvu tur par galveno. Apguvu prasmi, kura pavadījusi mani visu dzīvi: man izdodas panākt sadarbību ar cilvēkiem, pār kuriem man nav varas. Iemācījos kalpot kā līderis. Tiku gatavots dzīvei reālajā pasaulē, kurā ierasties un darīt to, ko esi piekritis darīt, ir ikdienas kārtība. Mans sponsors Brūss runāja tiešu valodu. Gribi naudu? Dabū darbu. Ierodies darbā, laicīgi, katru dienu. Kamēr esi tur, strādā, un norunātā perioda beigās viņi tev iedos naudu. Tās nekad nebūs gana, taču tās vienmēr būs pietiekami. Kad tev lūgs darīt vairāk, dari vairāk. Kamēr tu pieņem no viņiem naudu, esi lojāls. Turi savu vārdu. Ja nedomā, ka varēsi turēt vārdu, nedod to. Bija vēl daudz kas, bet būtība, ko Brūss man centās pavēstīt, bija šāda: pastāv principi, kas var vadīt manu rīcību un domāšanu.


Man tika piešķirta nosacīta atbrīvošana par labu federālajām iestādēm, un mēs visi domājām, ka tikšu pārvests atlikušās soda daļas izciešanai federālajos. AA cilvēki bija apliecinājuši, ka varu būt noderīgs jebkur, tāpēc gatavojos atgriezties federālajā aizbildniecībā. Pastāvēja arī iespēja, ka tiesnesis atjaunos man nosacītu soda izciešanu un mani atbrīvos. Sponsors teica, ka viņš nedomājot, ka esmu gatavs atgriezties ielās, bet ka man ir jāgatavojas arī šādai iespējamībai. Nākamās trīs nedēļas pavadīju, pārvērtējot savu dzīvi un nodomus un atkārtoti strādājot ar soļiem, lai pārliecinātos, ka manī nav aizķērušās kādas no tām idejām, kas mani bija novedušas nepatikšanās un cietumā. Man bija jābūt atvērtam visām varbūtībām, jāpieņem savs liktenis un jābūt pieejamam, mentāli un fiziski, gara pamudinājumiem. Kad mani veda uz Denveru, uz federālo tiesu, es biju gatavs.


Federālā probācijas dienesta ierēdnis (tas pats, kurš pirms gadiem bija rekomendējis mani ietupināt, jo man vienkārši nekas vairs nevarot palīdzēt) tagad ieteica federālajam tiesnesim mani nosacīti atbrīvot pirms termiņa. Viņš teica, ka esmu apmeklējis AA un ka AA cilvēki sešu dienu laikā sapratīšot, vai es spēšu dzīvot brīvībā vai arī nē. Un tā ceturtdienā pirms Veterānu piemiņas dienas nedēļas nogales, 1969. gadā, tika atjaunota mana federālā soda nosacītā izciešana. Tā bija garo brīvdienu nedēļas nogale, un man nebija ne darba, ne naudas, ne dzīvesvietas, tāpēc ar probācijas dienesta ierēdni vienojāmies, ka būs labāk, ja palikšu cietumā līdz pirmdienai.


Tajā nedēļas nogalē es pārskatīju visu, kas man bija iedots, lai veiksmīgi pabeigtu soda izciešanu un turpinātu dzīvot kā brīvs cilvēks. Man bija teikts, ja tikšu līdz AA sapulcei savā pirmajā dienā ārā, tad man, iespējams, izdosies palikt ārā. Man tika piekodināts neaizmirst, ka es joprojām turpinu sēdēt – man tikai ir ļauts to darīt ārpus cietuma. Es nebiju bijušais ieslodzītais, es biju cilvēks, kas ir pabijis cietumā. Bijušajiem ieslodzītajiem ir problēmas ar likumu un sabiedrību. Man bija jābūt atvērtam gara pamudinājumiem un jādodas tanī virzienā, kurā es tiku vadīts, – tiktāl, ciktāl tas man palīdz nenonākt atpakaļ cietumā. Atcerējos, ka attiecības, kuras biju izveidojis ar savu radītāju, bija nepiespiestas un ar viegli izprotamiem noteikumiem, un, ja lūgšu vadību un spēku darīt pareizo lietu, man tie tiks doti.


Pienāca pirmdiena. Kad kāpu lejā pa kāpnēm uz tikšanos ar probācijas dienesta ierēdni, man klāt pienāca cits ieslodzītais un iespieda rokā papīra strēmeli. “Ja tev ir problēmas dabūt darbu, ej satiec šo čali. Viņš var palīdzēt,” viņš teica. Pēc federālo instrukcijām, tiku aizvests pie probācijas ierēdņa. Viņš izteicās nepārprotami: “Dabū darbu līdz rītdienai vai arī tu būsi atpakaļ šeit. Atskaities katru vakaru pēc darba.”


Zināju, ka varu dabūt darbu Burgerkingā – ātrajā ēstuvē Auroras pilsētā. Biju tur strādājis iepriekš, un, neskatoties uz visām nepatikšanām ar mani, turienes menedžeris bija labs cilvēks un gatavs man palīdzēt. Devos uz autobusu, lai brauktu atpakaļ uz Auroru, un saskāros ar pirmo šķērsli. Izkārtne uz autobusa vēstīja: TIKAI PRECĪZA NAUDA. ATLIKUMU NEIZDODAM. Jutos tik trausls, nevarēju riskēt braukt tāpat un tikt izsēdināts, jo man nebija precīzas biļetes naudas. Atcerējos par cietumā saņemto papīra strēmeli. Tā bija vietējās darba biržas adrese pāris kvartālu attālumā, tā nu es devos kājām uz turieni. Man bija mācījuši, ka ir jābūt pilnīgi godīgam un atklātam, tāpēc, kad Džeks pajautāja, ko es gribu, teicu: “Mani sauc Dons P., es esmu alkoholiķis, un man ir bijušas problēmas ar narkotikām. Atrodos štata un federālajā nosacītajā atbrīvošanā un man vajag darbu. Vai jums ir kaut kas pieejams?” Džeks sapriecājās un teica: “Tu esi tieši tas, ko biju meklējis.” Viņš mani aizveda uz Diksonas papīra fabriku. Tur mums paskaidroja, ka viņi nepieņemot darbā bijušos ieslodzītos, taču, ja mani noalgos Džeks, viņi mani pieliks pie vagonu izkraušanas. Džeks man nodrošināja darbu atlikušajai dienas daļai, palīdzēja sagādāt darba drēbes un atrast vietu, kur pārnakšņot. Pēc atskaitīšanās probācijas dienesta darbiniekam darba dienas noslēgumā, es sekoju norādēm un devos uz Jorkas ielas klubu, lai pievienotos AA.


Ieslodzījumā kāds regulārais sapulču dalībnieks no ārpuses bija kļuvis man par tādu kā mentoru. Mēs bijām vīri, kas normālos apstākļos nepavadītu laiku kopā: viņš bija cienījams, vecāks vīrietis, finanšu speciālists un ģimenes cilvēks. Viņš arī allaž bija sapulcēs dienās, kad bija teicis, ka atnāks, neskatoties uz to, ka ceļš uz sapulci viņam aizņēma divas stundas vienā virzienā. Viņam bija kaut kas, ko es gribēju sev. Tuvojoties atbrīvošanas dienai, es Rīdam pajautāju: “Kā es tikšu pieņemts tur, ārā?” Viņš atbildēja: “Nu, tev būs vienkārši jāiet laukā un tas jānoskaidro. Ja savā pirmajā dienā atnāksi uz Jorkas ielu, viens no mums tur būs tevi sagaidīt.”


Kāpjot augšup pa kāpnēm Jorkas ielā, jutos ļoti nervozs. Iegāju iekšā, tur stāvēja Rīds. Neskatoties uz to, ka vairāk nekā gadu biju ar viņu ticies reizi mēnesī, teicu: “Tu mani droši vien neatceries, bet tu man teici atnākt uz šejieni pirmajā vakarā, kad būšu laukā no cietuma.” Rīds nosmējās, un mēs sākām draudzību, kas turpinājās līdz pat viņa nāvei. (Rīda sieva man vēlāk pastāstīja, ka viņi nekad nenāca uz klubu tik agri kā todien. Rīds bija pārnācis mājās no darba ātrāk nekā parasti un pateicis viņai, ka nezinot kāpēc, bet viņiem jāiet uz Jorkas ielu). Rīds un Dotija bieži dežurēja par sagaidītājiem kāpņu augšā, un arī man iemācīja būt tur, kad nepieciešams.


Kļuvu par Denveras Jauniešu grupas biedru un par AA biedru kopumā. Vecbiedrs, kas arī bija sēdējis, teica man, ka, ja vienu gadu pilnībā veltīšu savu dzīvi AA, man vairs nekad nebūs jāatgriežas cietumā, izņemot pēc paša brīvas vēlēšanās. Pirmo pusgadu man bija liegts vadīt automašīnu, tāpēc AA biedri piedāvāja man vienošanos – ja ieradīšos uz sapulci, pēc tās kāds mani noteikti aizvedīs mājās. AA bija daudz bijušo ieslodzīto, taču pirmstermiņa atbrīvošanas noteikumi liedza man biedroties ar citiem bijušajiem ieslodzītajiem. Biju iemācījies uzdot jautājumus, nevis izdarīt pieņēmumus, tāpēc pajautāju savam probācijas dienesta ierēdnim. Viņš teica, ja tas ir AA mērķiem, tad man noteikti jāpavada laiks kopā ar viņiem. Mūsu grupa rīkoja divas sapulces nedēļā: diskusiju sapulci otrdienās un spīkeru sapulci svētdienās. Mēs arī braukājām pa reģionu, viesojoties citu grupu sapulcēs. Noteikti gribējām būt daļa no AA kā kopuma. Iesaistījāmies vēsts nešanā, sabiedrības informēšanas darbos – tādos kā uzstāšanās vietējās skolās, un piedalījāmies kalpošanas apvienībās. Biju iemācījies, ka, ja redzēju cilvēkā īpašību, ko apbrīnoju vai gribēju sev, man bija jākļūst par tā cilvēka ēnu, līdz uzzinu, kā viņš bija sevī šo īpašību attīstījis. Savu ārpasaules sponsoru izvēlējos tādēļ, ka viņš bija ģimenes cilvēks. Viņš bija arī mūsu grupas VKP (vispārējās kalpošanas pārstāvis – red.), un viņam piemita spēcīga apņēmība – tāda, ko negadījās redzēt citos. Staigāju viņam nopakaļ, līdz sāku apzināties, ka mana atbildība ir ne tikai uzturēt savu skaidrību un palīdzēt sasniegt skaidrību citiem, bet esmu atbildīgs arī pagātnes priekšā un par to, lai cilvēks, kas atnāks uz AA pēc piecdesmit gadiem, varētu saņemt tādu pašu iespēju, kādu saņēmu es, – iespēju dzīvot jēgpilnu dzīvi.


Nākamos divus gadus visas manas aktivitātes, izņemot darbu, bija saistītas ar AA. Izcietu savu sodu pusotru gadu agrāk, nekā sākotnēji bija paredzēts. Kad biju sācis mācīties praktizēt AA principus visās dzīves jomās, saņēmu ieteikumu, ka varu sākt ieviest papildu dzīves jomas, kamēr to skaits nepārsniegtu manu principu skaitu. Sociālais dienests piekodināja, ka varu necensties atstāt uz viņiem labu iespaidu, lai dabūtu atpakaļ savus bērnus. Kārto savu dzīvi, mēs tevi novērosim, man teica. Ja viņi kādreiz nospriestu, ka es varētu būt pienācīgs tēvs, tad ar mani sazinātos. Bērni man tika atdoti pēc divarpus gadiem, kamēr pa dienu strādāju par smagā auto šoferi Diksonas papīra fabrikā, bet vakaros strādāju mājā, kurā dzērājiem bija piešķirts trīsdesmit dienu patvērums no ielām, lai viņi varētu sasniegt skaidrību. Pagātnes sakopšana ir bijusi manas dzīves vissvarīgākā daļa, kas man sniegusi vislielāko gandarījumu,  otrajā vietā uzreiz pēc aktīva darba ar citiem alkoholiķiem. Es biju nodarbināts pietiekami ilgi, lai kvalificētos sociālajai apdrošināšanai. Savas darba dzīves pēdējos deviņus gadus strādāju labošanas iestādēs gan Ziemeļkarolīnas štata Likumpārkāpēju labošanas darbu departamentā, gan bezieslodzījuma labošanas institūcijās Kolorādo. Mēs vienkārši atradām veidus, kā uz turieni nest AA vēsti.


Jau 26 gadus esmu laimīgi precējies ar brīnišķīgu sievieti, un mēs nestrīdamies. Mājā, kurā man bijusi privilēģija dzīvot 25 gadus, vannasistaba ir lielāka nekā mana bijusī cietuma kamera. Mani bērni nebaidās no manis. Kaimiņi mani ciena un māca, kā būt labam kaimiņam. Mani bērni rada bērnus, viens no mazbērniem nupat mums ir dāvājis mazmazbērnu. AA ir ļāvusi man kalpot sadraudzībai dramatiskos un jēgpilnos veidos. Kā es tam tiku sagatavots? Iemācījos paļauties uz Dievu, tīrīt savu ielas pusi un palīdzēt citiem. Esmu kļuvis par daļu no gara sadraudzības un tiešām esmu atradis dzīves veidu, kas ir labāks par to, kādu pats jebkad būtu spējis iedomāties.


Dons P., Aurora, Kolorādo štats


Copyright © The AA Grapevine, Inc. (July, 2003). Reprinted with permission.


Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.


Recent Posts

See All

Comentários


Os comentários foram desativados.
bottom of page