top of page

Kā man gāja ar Dievu

Galvenais ir nebaidīties no AA – saka šis biedrs, kurš uzskata sevi par skeptiķi.


Kad paaugos, uzzināju, ka vecmāmiņa, kuras paspārnē pagāja mana bērnība, mazdrusciņ ticēja Dieviņam. Tajos laikos jau nedrīkstēja, man arī nekas netika stāstīts, uzaugu skolas un sabiedrības audzināts “zinātniskā ateisma” garā. Tik reiz, kad vaicāju vecmammai, vai tad, ja esi ticīga, tev jāiet uz baznīcu, viņa attrauca: “Nē, es varu palūgties kaut pļavā, arī ceļos nav jākrīt.” Kad, apkopuši vectēva kapu, gājām projām, vecāmamma kaut ko klusi skaitīja pie sevis un dīvaini kustināja roku. Reiz saņēmos vaicāt, un viņa atbildēja: “Metu krustu un skaitu pātarus.” Tas viss, ko zināju kopš bērnības.


Tā nu manā galvā nebija radusies vieta vajadzībai pēc kāda dieva vai kaut kā reliģiska.


Mans pasaules priekšstats bija stigrs un stabils. Kāds nu tas mēdz būt ap ceturto gadu desmitu. Kopš bērnības aizrāvos ar elektroniku, konstruēju un remontēju, cieņā man bija ķīmija, fizika, ģeometrija, matemātika, astronomija. Pat bildes taisot, vienmēr izmantoju tikai paša no sadabūtām ķimikālijām taisītus attīstītāju un fiksāžu. Vēlāk, tiklīdz parādījās datori, pievērsos tiem. Strādāju kinostudijā, radio, televīzijā un labi sapratu, ko dara katra iekārta tajā tehnikas un kabeļu kalnā, ar ko ikdienā biju uz “tu”. Īsāk sakot, es lieliski orientējos fizikas, ķīmijas un citos izmērāmos un aprēķināmos procesos, kuri darbina pasauli, un tur nav vietas kam mistiskam vai pārdabiskam.


Tikai vēlāk, kad man bija jau pilnīgi skaidrs, ka dzeršana kontrolē mani, nevis otrādi, biju gatavs darīt jebko, lai tiktu no tās vaļā. Tajā laikā bieži biju kopā ar kādu draugu, kopā dzērām. Jau dažus gadus kopā gājām uz AA sapulcēm un pa laikam atkal un atkal kopā dzērām. Viņš bija pilnīgs pretstats man – ļoti reliģisks. Prata citēt gabalus no Bībeles un citiem rakstiem. Arī es biju lasījis Bībeli, meklējot, vai tajā neatradīšu ko tādu, kas mani saistīs, tāpat kā tos dažus ticīgos, kurus pazinu un kuri, kā man likās, neliekuļoja par savu ticību, klusi sevī cerot, ka tas varbūt varētu mani atbrīvot no uzmācīgās alkohola varas. Toreiz konstatēju, ka neko murgaināku un nesaprotamāku par Bībeli savā dzīvē neesmu sastapis. Bet mans pudeles brālis tajā orientējās. Un tā nu reiz, klīstot pa pilsētu, ieraudzīju, ka baznīcas vārti vaļā. Pats tur nekad nebūtu iegājis, bet man blakus bija “gids, kurš bija tēmā”, tāpēc ierosināju: “Ieiesim, iepazīstini mani ar to visu. Varbūt, ka tas tavs Dievs man palīdzēs nedzert.” Mirkli svārstījies, viņš piekrita – ejam! Tā nu iegājām baznīcā. Man tas nebija nekas jauns, savulaik biju braukājis līdzi vecākiem zinātniskajās ekspedīcijās un ekskursijās pa Latviju un baznīcās biju bijis. Taču šoreiz es te biju, kādu citu domu un cerību vadīts, ne arhaisko arhitektūru un jancīgās bildes ievērtēt. Gadījās tā, ka, ieejot baznīcā, mums priekšā bija kāds melnsvārcis, kas tieši – nezinu (viņu činās un statusos, protams, neko nesaprotu). Mans draugs viņu uzrunāja, pa abiem izstāstījām savu bēdu un nāciena iemeslu – gribam pārtraukt dzeršanu. Nedaudz apdomājies, viņš teica: “Nu labi, tad lūgsim Dievu.” Spirinājos pretī – es nemāku, neko no tā nesaprotu. Uz to melnsvārcis teica, lai nākot blakus uz ceļiem un skaitot pēc viņa. Tā nu noskaitījām kādu minūti vai divas, saņēmām atļauju piecelties, pār mums tika pārmesti krusti, un nu, lai mēs ejot. Biju gaidījis ko vairāk – kādu ekstāzi vai staru no debesīm, vai vismaz pērkonu uz līdzenas vietas. Neticīgi jautāju mūsu baznīcas kalpam, vai tad tagad es nedzeršu? Lai nu mēs ejot, viss būšot labi! Aizgājām iedzert. Šī drope nebija ilgākā, tikai pāris mēnešus…


Tā, pamēģinājis “jebko”, es vēl kādu laiku turpināju dzert. Kādā sapulcē dzirdēju, ka vajagot domāt, lai pārtrauktu dzeršanu. Citā – vajagot lūgties, tad izdošoties. To otro jau biju mēģinājis – nestrādāja. Nolēmu pamēģināt domāt, jo agrāk, kad smadzenes vēl nebija nodzertas, tas man patika un padevās. Vēl šajā virzienā mani virzīja arī tas, ka biju dzirdējis – AA ir garīga programma. Es gan labi zināju, ka šo vārdu “noprihvatizējusi” arī baznīca, bet man saprotama bija vārda “garīgs” pirmā, sākotnējā nozīme: garīgs ir kas tāds, kas saistīts ar cilvēka psihi, ar prātu, cilvēka domu radīts. “O, tas man der, tas ir tas, ko man vajag,” nospriedu un ķēros klāt. Ar lielu pārsteigumu secināju, ka nespēju. Biju tādā stāvoklī, ka nespēju izdomāt domu līdz galam, tā aprāvās kaut kur vidū. Bet es centos. Regulāri gāju uz sapulcēm, daudz laika pavadīju kopā ar nedzerošiem AA biedriem. Līdz kādu dienu pārsteigts secināju, ka man izdevās. Izdevās izdomāt domu līdz galam. Garīgā programma strādā! Tam vajadzēja kādu pusi gada, bet tomēr! Es beidzot spēju domāt kā agrāk!


Tā nu pamazām biju sapratis, ka vienīgā metode, kas no manis atrastajām metodēm darbojas, ir AA. BET TUR IR DIEVS. Dievs man nedarbojas. Vajadzēja kaut ko izdomāt, un to es jau atkal varēju! Atkal kādā AA sapulcē man aizķērās vārdi “paņem sev to, kas tev der”. Re, es sev teicu, tā taču ir tā atslēga! Paņem sev to, kas tev der! Tā sākās mans garais un grūtais ceļš pretī skaidrībai. Man teica – tev jābūt kādam Augstākajam Spēkam. Derot arī AA grupa par tādu. Ok, man tas der, mans Augstākais Spēks būs grupa. Jo īpaši, kad sapratu, ka runa ir par higher power, kas var nozīmēt arī stiprāku, varenāku spēku. Protams, ka mana AA grupa ir spēks, kas ir stiprāks par manis viena paša spēku.


Es ļoti gribu neatsākt dzeršanu, dzīvot skaidrā. Es redzēju, ka ir programma, kas darbojas, – AA. Bet tajā ir lietas, kas manā galvā nestrādā, tām nav nekādu asociāciju, projekciju, tēlu, veidolu. Toties es lieliski saprotu, kāda jēga man ir tam, ko Bils ir gribējis pateikt, izmantojot reliģiskus terminus, kas man jādara, kas man jāsaprot, lai sasniegtu to pašu rezultātu, ko var sasniegt caur tām reliģiskajām lietām. Es to visu sev aizstāju ar man saprotamām lietām, jēdzieniem. Un tas man strādā. Ko tik es neesmu šajā sakarā izmeklējies un ko tik neesmu atradis. Kādu laiku pat biju nopietni nolēmis pievērsties kustībai, ko apzīmē ar četriem burtiem: AAAA. Tie ir pirmie burti no Anonīmie alkoholiķi agnostiķiem un ateistiem. Jā, ir arī tādi. Bet sapratu, ka tā man būtu tāda “iztaisīšanās”. Galu galā ap to brīdi biju veiksmīgi skaidrā jau pusotru gadu desmitu, pateicoties AA, jeb manis paša sev izveidotajai izpratnei par AA atveseļošanās programmu. Un vēl sapratu, ka es tā īsti līdz galam piederīgs nejūtos ne agnostiķiem ne ateistiem, vistuvāk tomēr pagaidām būšu skeptiķiem, un tie tur nav pieminēti (bet “Lielajā grāmatā” ir)…


Protams, lai izstāstītu visu manu grūto un sarežģīto ceļu, būtu vajadzīgas stundas. Šajā garajā ceļā ir bijis daudz lielisku piedzīvojumu, kādus varu novēlēt visiem. Man bez Dieva ir izdevies palikt skaidrā vairāk nekā 22 gadus. Mēdzu jokot: tad, kad man viņu vajadzēja, es viņu nedabūju, tagad man vairs nevajag, izdarīju pats! Esmu no karojoša ateista kļuvis par visdažādāko pārliecību cilvēkus pieņemošu, joprojām alkoholiķi.


Ne katram derēs mans ceļš. Ja spēj – notici uzreiz, notici programmai, notici kādam dievam. Tas var izglābt: varbūt dzīvību, varbūt no daudziem eksperimentu gadiem un pagalam nodzertas veselības. Man ir ļoti svarīgi pastāstīt par savu pieredzi, jo, iespējams, tā ir vajadzīga kādam. Man tāda bija vajadzīga, bet tās nebija, ieguvu savu.


Bet galvenais tomēr tajā visā – nebaidīties no AA. Lai cik sarežģīts Tev te kaut kas sākumā arī neliktos, zini – starp mums ir daudz cilvēku, kuri jutušies tāpat, un viņi ir skaidrā.


AA darbojas tam, kam ir Dievs.


AA darbojas tam, kam nav Dieva.


AA nedarbojas tam, kurš pats ir Dievs.

Orests



Recent Posts

See All
bottom of page